«Viņas uzvārds rakstāms ar īso «a», un Akurateru ciltskoks sākas ar leģendu par franču kareivi, kurš iemīlējis un apprecējis latvju meiteni – muižas kalponīti. Tā viņi pa Zemgali dzīvojušies, vairodami savu dzimtu un tēvzemes godavīru skaitu. Ar sajūsmu Ieva Akuratere stāsta par saviem senčiem: «Mans vectētiņš Pēteris orķestrī spēlējis uz trim instrumentiem un bijis 1905. gada revolucionārs – laikam visiem Akurateriem asinīs ir kāda degoša tieksme pēc taisnības. Pēc uzsaukumu lasīšanas viņu mēģināja noķert melnā sotņa, viņš izlecis pa logu un pa visu bargo ziemu aizbēdzis uz Poliju. Un tālāk kā filmā par Melno Tulpi: manam vectētiņam piesprieda nāvessodu, bet dienu pirms tā izpildīšanas viņš aizbēga no cietuma un aizbrauca uz Brazīliju, kur apprecēja poļu muižnieci, atraitni ar trim bērniem, vēlāk piedzima vēl trīs, tai skaitā mans tētis Voldemārs.»
No Ievas tēta iznāca aktieris – ja atceraties filmu Vella kalpi, viņš tur tēlo brašo poļu virsnieku, kurš aizmūk ar Elzu Radziņu… Juris Kulakovs izteicies, ka ar sievietēm rokmūzikā darboties ir sarežģīti, ja nu vienīgi Akurāters – viņam patīk lietot šo vīriešu dzimtes galotni, reizē piešķirot retro pieskaņu.»