Pavels Pavlikovskis atstāj aizrautīga un dedzīga cilvēka iespaidu. Starp Kannu galvenajā konkursā 21 iekļauto kinodarbu viņa veidoto Tēvzemi nevar nepamanīt – tas ir Eiropas ģeopolitiskajā krīzē neticami trāpīgs, asredzīgs un skarbs darbs. Filmas pasaulē nav vietas Manna dēlam, rakstniekam Klausam Mannam, un pats Pavlikovskis gan filmā, gan arī mūsu sarunā teic, ka šī brīža pasaulē īsti nav vietas intelektuāļiem, kuru idejām kādreiz bija nozīme.
Līdzīgi kā Pavlikovska iepriekšējos darbos –ar Oskaru godalgotajā Idā (2013) un trīs Oskariem nominētajā Aukstajā karā, kas ir viens no efektīgākajiem pēdējās desmitgades melodrāmas žanra piemēriem –, arī šajā filmā režisors stāsta par pagājušo kā šodienu. Izcilo aktieru Sandras Hilleres un Hansa Cišlera atveidotie varoņi – Ērika un Tomass – ir atgriezušies dzimtajā Vācijā, kas 40. gadu beigās ir sadalīta federatīvajā un demokrātiskajā republikā, bet pati Eiropa ir fragmentēta, neirotiska un frontes līniju izmocīta. Protams, zemtekstu piešķir arī paša Pavlikovska gadiem koptā melnbaltā kadra estētika, kuru veido Lukašs Žals. Jā, Pavlikovskis caur ekrānu runā bez krāsām, bet ne bez attieksmes.
Filmā Nobela prēmijas literatūrā laureāts Manns 1949. gadā atgriežas dzimtenē pēc emigrācijas 1933. gadā, kad ar ģimeni devies uz ASV. Kopā ar savu meitu Ēriku, vienu no lielākajām nacisma kritiķēm 30. gados, viņš dodas saņemt apbalvojumus literatūrā. Pavlikovskis filmā iediedzis arī Klausa Manna (epizodiskā lomā Augusts Dīls) figūru – tajā pašā gadā viņš izdara pašnāvību Kannās. Viņš pirms tam sazvanījies ar māsu Ēriku, kura teikusi, ka ir jādodas uz Frankfurti un Veimāru, bet Klauss palicis tur, kur bijis. Ar viņa tēlu rezonē pats Pavlikovskis.
Režisors dzimis katoļu ebreju ģimenē Varšavā, bet pēc vecāku šķiršanās ar māti 14 gadu vecumā pārcēlās uz Vāciju, tad apmetās uz dzīvi Londonā. Angliskojies, studējis literatūru un filozofiju Oksfordas Universitātē un drīz vien sācis strādāt vietējā televīzijā. 80. un 90. gados viņš veidoja dokumentālos darbus par krievu literātu Venediktu Jerofejevu, serbu politisko figūru Radovanu Karadžiču, kuru vēlāk apsūdzēja ANO kara noziegumu tribunāls, un citām personībām. Pavlikovska sākotnējais kino ceļš bija sociālpolitiskajām aktualitātēm piesaistīts, tomēr Idā, stāstā par mūķeni 60. gados, iezīmējies režisora nulles punkts. Viņš ir atradis savu vizuālo valodu: stāsta par vakardienu, lai uzdotu jautājumus rītdienai.
Sarunā ar SestDienu Pavlikovskis dalās domās par Eiropu, inteliģenci un kuri ir vārīšanās un šā brīža «nulles punkti» sabiedrībā.
Jūs preses konferencē teicāt, ka jūtaties neiederīgs – atrašanās Kannu kinofestivālā saasina šo nepiederību. Kas jūsos rada šādu sajūtu?
(Smaida.) Man ir īpatnēja vēsture. Esmu pārcelies no vienas valsts uz citu. Es dzīvoju Polijā līdz 14 gadu vecumam, tad pārcēlos uz Londonu. Pirms tam devos uz Vāciju, tad atgriezos Polijā. Tomēr, kad ierados Anglijā, nerunāju angliski – man bija jāapgūst valoda. Tas pats bija Vācijā – mācījos vācu skolā, kur apguvu valodu. Manā dzīvē šī neiederība allaž bijusi caur kultūru un valodu – man vienmēr ir nācies mācīties. Allaž nācies atrast savu ceļu. Nekad neesmu vēlējies būt apstākļu upuris – esmu mēģinājis atrast kopīgo.
Tas ir viens aspekts. Tomēr es esmu uzaudzis noteiktā Eiropas vēstures posmā – to es varētu dēvēt par humānisma laikmetu. Pat iespējami arī patriarhālu. Tomēr esmu vienmēr atradies kārtības grāvēju, dumpinieku un izaicinātāju pusē. (Smejas.)
Jums patīk izaicināt sistēmu?
Kolīdz viena kārtība pazūd, kur sākas jaunā? Reizēm esmu domājis: kāda ir jēga izaicināt kārtību, ja pēc tam nekas nepaliek? Vai es pats sev varu atzīt, ka tas reizēm nonāk pretrunā? Tieši tādēļ es mēģinu šo principu īstenot savās filmās – šo sajūtu es izsaku privilēģijā, ko nozīmē veidot kino.
Vai tieši tādēļ pievēršaties vēsturei un tās nogriežņiem, lai runātu par šodienu?
Es esmu XX gadsimta cilvēks – nevaru to noslēpt. Es esmu trimdinieks no pagājušā gadsimta. Daļa noteikti domās, ka es esmu cilvēks no pagātnes – es neesmu «mūsdienīgs», jo īpaši tādēļ, ka manas filmas ir par pagātni. Es palieku pie saviem ieročiem: mani darbi ir par šodienu, tomēr tie tiešā veidā arī tādi nav. Es nespētu runāt par šodienu tieši. Es nespēju šodienu saprast. Labprāt izlasītu konspektu vai pārstāstu par to, kas tuvākos piecdesmit gadus notiks.
Šobrīd mēs atrodamies savādā zinātniskajā fantastikā. Ir jauna, pārdroša pasaule un digitālās pieredzes, kurām iepretim atrodas totāls barbarisms, kas ir palicis mantojumā no Pirmā pasaules kara. Es personīgi patiešām nesaprotu, kas šobrīd ar pasauli notiek. Nesaprotu arī modernās tehnoloģijas un ko vēlas paveikt Īlons Masks ar savu pasaules pārveidošanu, tomēr es redzu, ka progress un mūsu attīstība arī palīdz stimulēt regresu. Es redzu polarizāciju un tās attīstību, bet es to novēroju no malas kā tāds pasīvs ķermenis. Man ir bail. Tāpat kā mums visiem.
Kā šajā baiļu un neziņas pasaulē ierakstās jūsu jaunākais kinodarbs, kas pievēršas 1949. gadam un divām Vācijām?
Tēvzeme ir tieši par šo sajūtu. Par stāvokli. Trauksmi. Tā savā ziņā veido paralēli ar Tomasu Mannu, kurš atgriežas dzimtenē. Divās dažādās pasaulēs, kas ir ne tikai fiziski nodalītas, bet kulturāli un politiski sadalītas. Tie ir divi naratīvi, kas pastāv vienlaicīgi.
Tomēr tajā pašā laikā man ir jāatzīst, ka atgriešanās pagātnē ir sava veida eskeipisms: tu dodies atpakaļ uz analogo pasauli, kas pastāv trīsdimensionāli, bet cilvēki piedzīvo vēsturi paši savām acīm, nevis pieredz to caur informācijas burbuli. Tā ir mūsdienu norma. Katram ir viedoklis par visu, un mūs baro ar informāciju no tām pasaulēm, par kurām mēs neko nezinām. Tā ir informācija, kas jau ir uzrakstīta, apstrādāta un modificēta. Tas ir gatavs naratīvs. Es nevaru tajā piedalīties, tamdēļ nolēmu atkāpties un izteikt savu viedokli par mūsu trauksmi.
Jūs teicāt, ka esat uzaudzis humānisma laikmetā. Ko Tomass Manns jums pašam nozīmē?
Kad biju jaunāks, man nepatika Manna darbi – tie bija precīzi, pedantiski un noapaļoti. Viņu jaunatklāju krietni vēlāk, kad biju vecāks. Tolaik es sāku novērtēt viņa spēju aprakstīt lietas, objektus un cilvēku ar kaislīgu precizitāti. Jaunībā man patika literatūra, kas bija dumpinieciskāka, ķermeniskāka, emocionālāka, poētiskāka. Tomēr filmai Tēvzeme nav piesaistes manām attiecībām vai apbrīnai pret Tomasu Mannu – es viņu interpretēju un izmantoju kā vēsturisku, dramatisku tēlu, kurš ienāk paralēlajā pasaulē.
Tajā pašā laikā Manns pieder Eiropas XIX gadsimta humānisma tradīcijai. Liberālās buržuāzijas un Hanzas reģiona kultūras telpai. Šobrīd vārds «buržuāzija» izklausās briesmīgi, tomēr pats Manns pieņēma, ka viņš ir buržuāzijas daļa – viņš sevi nemēģināja sazemēt, bet gan nostādīt uz zemes. Viņš pats sevi pretstatīja funkcionāram Johannesam Beheram, saucot viņu par marksistu.
Tomēr bez Manna un Ērikas Mannas būtisks ir dēls un brālis Klauss, kurš uzrakstīja romānu Mefisto (1936). Viņš filmas kontekstā ir kā rēgs, kurš nevarēja pieņemt to dzīvi, kādu viņam ir dāvājis tēvs un viņa paaudze.
Klausu vadīja aizvainojums. Viņš izdarīja pašnāvību 1949. gada maijā Kannās. Nezinu, vai tad ritēja Kannu kinofestivāls, tomēr tā bija lietaina diena. Viņš bija narkomāns, alkoholiķis, bezpajumtnieks. Viņš nepelnīja, dzīvoja vienīgi no tēva naudas. Dedzīgs antifašists. ASV viņš nevarēja pieņemt, kad viņš centās rakstīt angliski, to nespēja. Viņš nesaprata, kā pēc kara var kaut ko rakstīt vācu valodā. Viņš nezināja, kam vispār pēc kara ir vajadzīgs rakstīt.
Klauss apzinājās, ka pēc kara pasaule ir sadalījusies divās nometnēs – 1949. gadā liela daļa Rietumu kultūras inteliģences bija staļinisma pusē, lai gan viņi dēvēja sevi par marksistiem. Klauss bija kreisi noskaņots, tomēr viņš nebija komunistu pusē. Viņu par tādu apsūdzēja. Patiesībā viņam bija laba izpratne par to, kas ir Padomju Savienība. Viņš jutās pazudis. Depresīvs, nekam neticēja; viņš teica, ka neatminas, kad pēdējo reizi ir kaut ko jutis. Tas rezonē ar mani personīgi. Ļoti.
Tēvzeme spēlējas ar faktiem un fikciju. Vai jūs uzskatāt, ka vēsturisks kino var falsificēt faktus?
Tāda bija mūsu ambīcija. Filmu uzņēmām reālās vietās, kuras meklējām mēnešiem. Daudz filmējām Augšsilēzijas reģionā, kas atrodas Polijas dienvidos, – tā izskatās visnotaļ ģermanizēta, to ir skāris laika zobs. Tomēr pirmā filmas aina, kurā Klauss Manns sarunājas ar māsu Ēriku, bija fundamentāls atskaites punkts. Mums bija jārada izcila aina. Visam jābūt pareizi.
Arī filmas detaļām – amerikāņu mašīnām, Rietumeiropas un Austrumeiropas sadursmei un daudz kam citam. Mēs daudz pētījām arhīvu materiālus, tomēr nolēmām, ka mēs nevēlamies filmēt arhīvu, bet gan radīt iespaidu par to. Nevēlējos arī iet Rosellīni un citu meistaru virzienā, kuri ir reāli filmējuši drupās. Gribēju ierosināt stāvokli. Kamera ir statiska un virzās cauri laikmetam.
Man nebija nolūka radīt minimālisma iespaidu. Tā es redzu kino – allaž esmu mākslā apbrīnojis neredzamo daļu. To, ko tu izvēlies nerādīt. Manuprāt, par to ir vērts runāt. Tas ir organisks process un estētika. Viss filmas veidošanas process stāstniecības, dialogu un kadrējumu kontekstā ir destilācija – nonākšana līdz smalkākajam un mazākajam, bet ar lielāko ietekmi.
Koncentrēšana.
Tieši tā. Tamdēļ es arī izvairos no ainām, kas ir informatīvas vai nav nepieciešamas. Reizēm tu nevari no tām izvairīties, reizēm arī finansētājiem ir jāsaprot, kas vispār ar to ir domāts, tamdēļ ir jāpārraksta ainas, lai viņi saprastu ieceri. Parasti saku: tu pieliec īpašības un apstākļa vārdus, lai viss iegūtu emocionālu nokrāsu. Piepeši dialogs mainās.
Tomēr, kad viss ir attīrīts, aktierspēle iegūst dabiskas aprises – tai ir muzikāls, spontāns un tīrs raksturs. Tas nav par to, ka kāds no varoņiem ir iemīlējies, tāpēc tagad izskatās satraukts, vai kāds ir skumjš, tāpēc arī raud. Protams, esmu strādājis ar aktieriem, kam ir televīzijas vārdnīcas emocionalitāte, tomēr man ir bijis tas gods būt arī ar profesionāļiem, kas izprot darbu ar vārdu tieši kino kontekstā.
Vai tas sākās tieši ar Idu?
Minimālisms ir dabisks process. Tas sākās ar Idu, jo biju nogarlaikojies ar kino, kam ir kustīga kamera, krāsas un liels piesātinājums. Ida bija nulles punkts. Mani sāka interesēt vienkāršas kompozīcijas un kadri. Man ir problēma ar kino, kas ir pārāk intensīvs, piebāzts ar skaņām, kustīgs un terorizējošs, jo pieprasa, lai es iesaistos un visu justu. Pēc filmas tu visu aizmirsti, jo nav bijis laika neko atsevišķi uztvert un saprast.
Vēstures izpēte allaž mums palīdz izprast to, kas mēs esam šodien. Tomēr arī atgriešanās tajā ļauj uzzināt pašiem par sevi daudz neērtā.
Es nemitīgi izjūtu, dzīvojot un uzturoties dažādās valstīs, ka viens process vai notikums var atšķirties dažādās sabiedrībās. Arī pieklājīgi, izglītoti cilvēki izplata uzskatus un viedokļus, kuri citās valstīs ir nepieņemami. Savukārt citā valstī šie uzskati un viedokļi nav problemātiski – tas viņus nemaz nesatrauc. Kad es satieku un uzklausu cilvēkus, kuru sabiedrībā pagātnes izvērtēšana nav aktuāla un kuriem, balstoties internetā vai pieņēmumos, ir viedoklis par vēsturi citās pasaules vietās, tas mani kaitina.
Tomēr tas arī ir daudz sarežģītāk – kolīdz tu palūkojies uz ko ciešāk, tuvāk, tas kļūst nesaprotamāks. Protams, nemēģinu šobrīd nodarboties ar didaktiku, tomēr tas vienmēr mani ir vajājis. Piemēram, kā komunisti Veimārā un kultūras ministrs Johanness Behers – viņš ir kompetents cilvēks, nemēģinu viņu pazemināt, bet, kad viņa tēls filmā saka, ka viņš nav zaudējis cerību, tas var nozīmēt daudz ko.
Protams, filmas kontekstā, ne tā?
Jā, taisnība. Mēs tomēr arī labi zinām, kā vara funkcionē ikdienā un sabiedrībā. Es nemēģinu moralizēt arī attiecībā uz aktieri un Ērikas Mannas bijušo vīru Gustafu Grindgensu, kuram ir noteikta vieta, reputācija gan vēsturē, gan arī Klausa Manna romānā Mefisto. Tomēr Grindgenss filmā saka Ērikai, ka viņai kā Manna meitai ir viegli, jo viņa ir piedzimusi privileģētā pozīcijā, viņai ir resursi un slavens tēvs, viņa var darīt visu, ko vien vēlas. Viņam – Grindgensam – ir tikai viena lieta: patikt varai. Filmā Ērika viņu iepļaukā. Ne jau tikai tāpēc, ka viņš ir nacists un viņas bijušais, bet tāpēc, ka viņa baidās, ka viņam ir taisnība.
Manuprāt, kino ir jāspēj piedāvāt dažādus slāņus – šaubas un zonas, kas mazina paštaisnumu par pareizo versiju, tomēr padziļina patiesību. Viss nav vienkārši. Ir situācijas, kad tavai valstij uzbrūk, sava valsts ir jāaizsargā. To es neapšaubu, un tas ir cits notikums. Tomēr, kad intelektuāļi un trimdinieki, kuri sēž ar laikrakstiem Parīzē, Ņujorkā vai kūrortos, mētājas ar gudrībām par to, ko viņi nezina, neizjūt vai nepieredz, man tas šķiet nepareizi. Manuprāt, mēs ikdienā saskaramies ar apzināti veidotu informāciju vienā kumosā, lai gan mums pašiem vajadzētu individuāli likt kopainu. Daļu pa daļai.
Eiropā un citviet šobrīd rit karš, sabiedrība ir sašķelta, bet Kannās ir sastopami kinodarbi, kas liek dzīvot paralēlās pasaulēs. Vai jūs jūtaties optimistisks par mūsdienu pasaules virzību?
Ziniet, katram ir jādara savs darbs labi, un tad būs cerība. Ja mēs būsim godīgi un patiesi pret to, ko mēs zinām, un pret citiem, viss būs labi. Mūsu uzvedība un rīcība ir izšķiroša. Jā, destrukcija izplatās kā vēzis, tikmēr citi veido filmas. Manuprāt, es šajā sarunā iesaistos ar savu darbu un filmām. Kino nav par transcendentālas pieredzes vai kā cita radīšanu, bet par spēju būt patiesam. Palūkoties uz sevi un citiem ar pazemību. Varbūt arī mēs esam bezpalīdzīgi… Nezinu, mani biedē jau minētās tehnoloģijas: meistars un kontrole. Mums ir jaunā pasaule ar nevienlīdzības valodu un eņģelisku pasauli, bet te ir arī barbarisms. Mēs dzīvojam savādā laikā.
Vai, jūsuprāt, Manna laika jautājumi par sadarbību ar totalitārām vai autoritārām varām atšķiras no šodienas jautājumiem? Vai intelektuāļiem ir nozīme?
Interesanti, tajā laikā intelektuāļiem bija ietekme. Viņu sacītajam bija nozīme. Ja Tomass Manns iestājās par kādu ideju, cilvēki viņā ieklausījās. Viņš arī apzinājās, ka viņam kā publiskai personai tas ir jādara. Tā ir apziņa. Piemēram, Staļins, slepkavnieciskais tirāns, daudz lasīja grāmatas un dzeju, un viņš personīgi devās pie Bulgakova, lai pateiktu, ka viņa luga tiks aizliegta, bet vienlaikus aicinātu nepamest Padomju Savienību, jo viņš ir izcils rakstnieks. Staļins uztvēra literatūru un autorus nopietni. Tomēr šobrīd literatūra un māksla ir produkts: mums ir jāpārdod daļas no produkta, pirms tas vēl ir gatavs, ar rullīšiem un visu ko citu. Mākslai nav ietekmes, ja nu vienīgi to var pārvērst finansiālā izteiksmē. Es teiktu, ka šobrīd rakstniekiem un māksliniekiem nav statusa.