Lai kā mums ietu, mēs esam attīstītāku valstu nebūt ne garajā sarakstā, pietiek aizbraukt uz daudzām Latīņamerikas, Āzijas vai Āfrikas valstīm, lai redzētu, ka mūsu dzīves standarts pat vispieticīgākajā Latgales lauku sētā ir nesalīdzināmi augstāks, – valdības krišanai un jaunas valdības veidošanai veltītās sarunas beigās SestDienas lasītājam atgādina Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes programmu direktore Lelde Metla-Rozentāle.
Pašā Evikas Siliņas demisijas laikā nedēļas žurnālam nebija lielas jēgas intervēt politikas apskatniekus, jo situācija mainījās pa stundām, tagad tā ārēji ir pierimusi Valsts prezidenta dotajā desmit dienu termiņā, kurā Apvienotā saraksta (AS) līderim Andrim Kulbergam jāmēģina izveidot jaunu valdību. Vai Kulbergs ir domāts kā īstais kandidāts?
Vai Kulbergam izdosies izveidot valdību?
Tas ir miljonu dolāru vērts jautājums. Pārējie koalīcijas potenciālie partneri – kodolpartneri Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un Nacionālā apvienība (NA) – ir pagaidām pārāk mierīgi, un šis pārāk lielais miers rada šaubas, vai valdības veidošanas process patiešām ir reāls, vai arī pagaidām tā ir vienkārši nogaidīšana.
Reāls attiecībā uz Kulberga izredzēm izveidot valdību?
Jautājums ir, vai šobrīd pārējie partneri tiešām grib AS vadībā izveidot valdību. Teorētiski par valdību var vienoties arī vienā dienā, tā nav nekāda raķešu zinātne, bet visi zina, ka priekšā ir Saeimas vēlēšanas. Sabiedrībai varbūt liekas, ka varētu taču politiķi sadoties rokās un strādāt valsts kopēja labuma vārdā, bet skaidrs, ka tuvojas lielākās vēlēšanas un visiem politiķiem galvā ir viens jautājums: «Kā tas, ko es tagad izdarīšu, atsauksies uz parlamenta vēlēšanām un tieši uz manu vēlētāju, ko viņš par to domās?»
AS šobrīd nenoliedzami atrodas reitingu ziņā ne pārāk spožā pozīcijā, un nu viņiem tiek iedota rokās brīnišķīga kārts – iespēja veidot valdību, ja prezidents uzskata, ka šī iespēja ir jādod opozīcijai, tam opozīcijas spēlētājam, kam ir lielākais balsu skaits. Apvienotajam sarakstam tā ir ļoti liela veiksme priekšvēlēšanu procesā. Pat ja viņiem valdību neizdodas sastādīt, tad viņi būs parādījuši, ka ir darījuši visu, ko varēja, ka viņi ir strādātāji. Tāpēc domāju, ja Apvienotajam sarakstam izdotos izveidot valdību, tā būtu viņu panākumu atslēga.
Taču, no otras puses, tieši tāpat uz šo procesu skatās pārējie. Un kāpēc gan lai NA šīs kārtis atdotu AS? Šai valdībai ir jāstrādā salīdzinoši īsu periodu, nekādus milzu darbus vai kādus jaunus pagriezienus no tās nevarēs gaidīt. Tāpēc, domāju, arī NA, konkrēti – Indriksones kundze, būtu gatavi uz šādu periodu uzņemties valdības veidošanu, arī viņiem tas būtu ļoti labs ceļš uz Saeimas vēlēšanām, it īpaši esošajā drošības situācijā, kur nacionālā kārts ir katram cilvēkam svarīga. NA tā būtu iespēja parādīt, ka tā ne tikai runā un rūpējas ne vien par bēgļu jautājumu, bet patiešām ir gatava uzņemties valsts vadīšanu kopumā. Tāpēc, skatos, Indriksones kundze pagaidām bez lielas degsmes izsakās par AS vadītu valdību.
ZZS gadījumā stāsts ir nedaudz cits, it īpaši, ņemot vērā peripetijas ar zemkopības ministra Armanda Krauzes aizturēšanu. Sākumā likās, ka ZZS arī cer, pat tā kā ir ļoti noskaņojusies uz premjera posteni, vairākkārt uzsverot, ka viņiem pēc Jaunās Vienotības (JV) ir nākamais lielākais balsu skaits parlamentā, 16 deputāti plus vēl divi neatkarīgie. Bet viņi tomēr ir esošās koalīcijas partija, un tas prezidentam bija kritērijs, kāpēc viņu kandidātu nenosaukt. Pat ja AS un NA neizdotos izveidot valdību, nedomāju, ka ZZS šobrīd, pēdējo kokrūpnieku skandālu kontekstā, būtu nākamā izvēle, kam dot premjera posteni.
Tātad šobrīd tas ir tāds šahs, ko visi spēlē. Šis šahs parasti notiek diezgan klusi, emocijas ir aizkulisēs.
Vai politikas apskatniekam šādās situācijās pietiek ar to, ko viņš var uzzināt, nebūdams klāt politiķu sarunās aiz slēgtām durvīm?
Katram apskatniekam līdzīgi kā drošības dienestiem ir kontaktpersonas, kas kaut ko vairāk pastāsta. Protams, arī šīs kontaktpersonas pastāsta tikai to, ko viņas grib pastāstīt, bet tomēr, lai saliktu to bildi kopā un vairāk varētu sekot līdzi kādām neredzamajām transformācijām, tev ir nepieciešama vēl kaut kāda papildu informācija. Ilgtermiņā sekojot līdzi politikai, it īpaši, runājot par tādām partijām, kuras arī ir ilgi politikā, tai katrai ir savs raksturs un rīcības stils. Tas noteikti ir saistīts ar vadības komandu, ar tiem politiķiem, kas ir šīs partijas līderi. Jā, šis raksturs mainās cauri laikam, piemēram, JV raksturs pēdējos gados ir mainījies tieši saistībā ar vadības komandas maiņu.
Kā tas ir mainījies?
Kad centrālo lomu tajā spēlēja Ašeradena kungs, pieredzējusī JV paaudze, tur vairāk bija stratēģiskas spēles. Viņi labāk mācēja domāt daudzus gājienus uz priekšu, kā viens lēmums ietekmēs otru. JV jaunā paaudze ir pašpārliecinātāka, tiešāka, nelieto pusvārdus. Diplomātijas pietrūkst, bet dažkārt ātri dota atbilde nenes nekādus labus rezultātus. To mēs redzējām arī šajā valdības sabrukuma brīdī, tas bija premjeres kārtējais strauji pieņemtais lēmums.
Aizsardzības ministra Sprūda atlaišana?
Jā, Sprūda atlaišana un jaunā aizsardzības ministra kandidāta atrašana. Šķietami izlēmīga, JV jaunajai paaudzei raksturīga rīcība. Arī tas «vecais», diplomātiskais politiķis, kurš domā piecus gājienus uz priekšu, iespējams, būtu atlaidis ministru, bet citādākā secībā un veidā, izdarot to harmoniskāk, lai pēc tam pašam nenāktu atsitiens atpakaļ.
Evika Siliņa teica, ka dronu skandāls bija tikai pēdējais piliens Sprūda atlaišanas lietā.
Tam var piekrist. Īpaši pēdējie divi Siliņas valdības darbības gadi bija nepārtraukta konfrontācija starp JV un ZZS vai starp ZZS un Progresīvajiem, vai beigās starp JV un Progresīvajiem. Principā mēs visu laiku prognozējām, ka nu gan tai valdībai ir gals. Bet tad tu saproti, ka acīmredzot tur ir kādi citi mērķi, ka sapratne tai komandā nav tik svarīga kā kaut kāds kopējais mērķis – būšana valdībā, tas statuss – un tad tu tradicionālos principus neievēro. Kamēr nāk tas pēdējais piliens – bet arī to pēdējo pilienu varēja iztamborēt smalki, varēja paredzēt Progresīvo reakciju.
Te parādās rakstura atšķirības. Varbūt politiķu jaunā paaudze vispār ir mazāk diplomātiska, varbūt politika kļūst mazāk diplomātiska. Amerikā Trampa kungs gan ir pavisam veca paaudze, bet viņš arī par diplomātiju tradicionālā izpratnē, maigi sakot, daudz nerūpējas. Varbūt tā ir jaunā kultūra, ko mums ienes arī sociālie tīkli, ka mēs nu bez aiztures visiem sakām visu, ko domājam.
Vispirms uzrakstām un nosūtām un tikai tad lasām, ko esam uzrakstījuši.
Tieši tā. Agrāk, ja tev kādam vajadzēja pateikt kaut ko ne pārāk patīkamu, tu mēģināji to pateikt saudzīgi, pieklājīgi. Šobrīd sociālie tīkli mums atļauj otram teikt jebko bez jebkādiem etiķetes vai diplomātijas standartiem. Iespējams, tas pamazām nojauc robežas.
Kad Siliņas valdība izveidojās, vai jūs tai paredzējāt ilgu mūžu?
Es, pirmkārt, mācos no vēstures, ko raksta grāmatās par koalīciju veidošanu, un kas ir stabils koalīcijas pamats. Agrāk rakstīja, ka stabilas koalīcijas pamats ir vai nu ideoloģiskā sakritība, kad sakrīt vērtību sistēmas, vai arī kad sakrīt intereses, kuru dēļ tu koalīcijā kaut ko pieciet. Tradicionāli ilgāka dzīve esot tām valdībām, kurām ir ideoloģiskā saderība, nevis tām, kuras tikai vienojas par interesēm, jo intereses reiz beidzas. Līdz ar to mums kā vērotājiem no malas šķita, ka Siliņas valdībai nebūs ilgs mūžs. Izrādījās, ka var viens otram pateikt visu ko un vienalga turpināt dzīvot kopējā dzīvoklī.
Kuras bija tās intereses, ko valdības partneri varētu būt apmierinājuši?
Progresīvajiem primāri tās bija saistītas ar Stambulas konvenciju, kas bija viņu vēlētāju uzticības iemantošanas pamats, līdz ar to viņiem bija ļoti svarīgi izdarīt kaut kādas lietas, lai viņi varētu nostiprināties. Jo faktiski šis bija jautājums par Progresīvo nākotni – vai viņi izčākstēs šā parlamenta sasaukuma laikā vai arī pārveidosies par ilgāka termiņa projektu. Domāju, ka viņiem, gan runājot par viendzimuma pāru attiecību regulējumu, gan par Stambulas konvenciju, šos vēlētājiem dotos solījumus, kas arī tika iekļauti valdības deklarācijā, izdevās īstenot.
Kas attiecas uz ZZS, atceramies, ka pirms šīs valdības veidošanas viņi tika pasludināti par toksiskiem, proti, ka ar viņiem neviens nesadarbojas. Apvienotais saraksts vispār izveidojās, atšķeļoties vienam blokam no ZZS un savienojoties ar Reģionu apvienību. Nu, principā pilnīgi nepieņemams sadarbības partneris – bet te pēkšņi JV un Progresīvie ieveda ZZS atpakaļ valdībā, noņēma tai šo stigmu. Faktiski ZZS mērķis ir sasniegts, un šobrīd tā jau tik tālu evolucionējusi, ka AS ir aizmirsis, ka viņš kādreiz ar ZZS ni un ni, tagad, skat’, abi jau ir pamatkodols jaunajai potenciālajai valdībai. Ja nu kāds mēģina uzdot jautājumu, vai tad nebija tā, ka jūs pirms tam bijāt nesamierināmi pretinieki, no tās atbildes visi delikāti aiziet projām. Tātad ZZS no Siliņas valdības ir ieguvēji.
Ko viņu vēlētājam nozīmē ZZS pozīcijas kūleņi Stambulas konvencijas lietā?
Viņu identitāte ir «par zemniekiem», Zemkopības ministrijas paturēšana. Pārējais viss nav tik svarīgs. Pēdējos mēnešus viņi bija kaismīgākie Progresīvo pretinieki, bet tagad pēkšņi Brigmaņa kungs saka: nē, viņiem jaunajā valdībā vispār nekas nebūtu pret Progresīvajiem, viņiem ir pilnīgi labas savstarpējās attiecības. (Ja Šuvajeva kungam šo jautājumu uzdotu, viņš diez vai atbildētu tāpat, jo kokrūpnieku jautājums Progresīvajiem tomēr neliek mieru.) Kad gāza Siliņas valdību un Progresīvie teica, ka Siliņa ir slikta, Brigmaņa kungs turpretim pateica: nē, mēs gan nedomājam, ka Siliņas kundze ir tik slikta, ja tagad būtu jābalso par atbalstu, mēs balsotu par Siliņas kundzi. Lai gan tajā pašā rītā Uldis Augulis bija runājis ko citu, vakarā Brigmanis mierīgi teica, ka Auguļa kungs ir pārdomājis. Vārdu sakot, ZZS principā ir kā bērnudārza grupiņā tas puika, kurš kaitina visus pārējos visādos veidos. Viņi ir tādi kacinātāji, kas skatās, kurā brīdī kam ir potenciāli visizdevīgāk pieslieties, tad ar tiem viņi sāk draudzēties, bet tajā pašā laikā pakacina visus. Nav ne ar vienu ne pilnīgā konfliktā, ne pilnīgā draudzībā, bet tādā vidus stāvoklī, lai varētu dažādas pozīcijas ieņemt pēc vajadzības.
Ko JV ieguva no šīs valdības?
To, ka viņi šo valdību izveidoja un varēja tik ilgi noturēt, dabūja visas tās ministrijas, kas viņiem bija. Jebkurā gadījumā premjera partijai ir vadošā loma. Ilgtermiņā augšupejošo līkni neizdevās noturēt, JV reitingi ir diezgan būtiski mazinājušies, bet, no otras puses, iespējams, kritums būtu vēl lielāks, ja viņi būtu tikai kā vieni no partneriem kāda cita vadītā valdībā.
Ko Progresīvie no šīs situācijas iegūs Saeimas vēlēšanās?
Es teiktu, ka viņi nezaudēs. Nedomāju, ka var runāt par lieliem ieguvumiem, bet par zaudējumiem arī ne, jo viņu vēlētājs ir sabiedrības grupa, kurai sīkas politiskās rīvēšanās, manuprāt, paslīd garām, viņi ikdienā neseko līdzi politiskajām niansēm. Vai tur ir aizsardzības ministrs konkrētajā brīdī no viņu partijas, tam viņu lielākā daļa lielu uzmanību nepievērš. Tāpēc es teiktu, ka Progresīvie drīzāk nodemonstrēja savam vēlētājam izlēmību, parādot, ka viņi nav zem JV tupeles. Jo viņi ir elektorāta ziņā vistuvākie JV un tad tiešām kādā brīdī viņu vēlētājs var sākt domāt, par kuru no abām partijām balsot. Tāpēc šādā veidā Progresīvie novilka to svītru, ka viņi nav JV mazākais brālis vai piedēklis, parādīja mugurkaulu.
Vai tā šajā brīdī bija pareizā rīcība dažus mēnešus pirms vēlēšanām, vai mēs no tā kaut ko iegūstam, ka šobrīd krīt valdība un ir jāveido jauna? Varbūt tikai tādā ziņā, ka vēlētājiem šādas pārmaiņas dod jaunu degsmi un interesi par politiku. Ja viņiem likās, ka mēs esam iesprūduši tādā murkšķa miegā, kad valdība tikai turpina mocīties savstarpējos strīdos un doties uz priekšu klibā gaitā, tad šis varbūt ir tāds satricinājums, sapurinājums, kas varbūt liks lielākam skaitam aiziet uz vēlēšanām ar domu, ka kaut kas var arī mainīties.
Bet nevajag cerēt, ka tagad pēkšņi mēs pa trim mēnešiem valsti pagriezīsim ekonomiskās izaugsmes virzienā. Drīzāk tā ir vēl papildu slodze paralēli pagaidu jeb tehniskās valdības darbam.
Un droni turpinās lidot.
Tur jau tā lieta. Teiksim, JV ir gan tehniskajā valdībā jārūpējas par aizsardzības nozari, gan jādomā, iet vai neiet kādā citā valdībā. Ja šos dažus mēnešus līdz vēlēšanām būtu palikusi tā vecā valdība, tad saņemoties varbūt kaut kādas lietas pat varēja vairāk pavirzīt uz priekšu, nekā pašreizējā sajukumā tas izdosies.
Daudz kas būs atkarīgs no tā, vai tiešām valdību izveidos citādāku – tad tur kaut ko var mēģināt darīt.
Vai desmit dienu termiņš Kulbergam tika dots ar kādu blakus nolūku?
Domāju, drīzāk tāpēc, lai, ja šeit nesanāk, tad varētu mēģināt kādu nākamo variantu. Visdrīzāk nākamā būtu Indriksones kundze, un, ja arī tad nesanāk, metam to apli vēl vienu reizi. Bet tas būtu patiešām ironiski, ja aplis atgrieztos atpakaļ pie kāda no esošās koalīcijas partneriem.
Un tādā ceļā Siliņas tehniskā valdība var nostrādāt līdz vēlēšanām.
Tur jau tā lieta. Un vai tad mēs kaut ko būsim ieguvuši no valdības krišanas? Patiesībā tikai lieku darbošanos fonā.
Bet varbūt JV šī ir iespēja parādīt, ka tie citi neko nevar?
Viņu gadījumā tas ir viens no scenārijiem. Var jau būt arī mazākuma valdība. Bet šeit, līdzīgi kā mēs runājām par ZZS reputācijas atjaunošanu, paņemot to Siliņas valdībā, ir skaidri jāpasaka, ka mēs atļaujam izveidot jaunu valdību ar Latvija pirmajā vietā (LPV ) atbalstu. Pat tad, ja tas nav tiešs atbalsts, bet tikai iziešana no zāles, samazinot balsojumam nepieciešamo deputātu skaitu, tas ir signāls vēlētājiem, ka ilgi uzturētais stāsts par to, ka LPV ir pilnīgi nepieņemams koalīcijas partneris, vairs nav spēkā. Tas tad ir signāls vēlētājam, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās nav nemaz tik traki balsot par LPV, ka viņi tomēr nav vienā kastītē ar pārējiem sliktajiem – Stabilitātei! un Suverēno varu.
Kurš varētu būt JV premjera kandidāts 15. Saeimas vēlēšanās?
Šis pagaidām ir lielais nezināmais. Kamēr Siliņas kundze bija nevis tehniskas, bet reālas valdības vadītāja, varēja teikt, ka no politiskās loģikas viedokļa neviens politiskais spēks neapšaubīs savu premjeri, ja vien viņa pati nav izteikusi vēlmi iet projām. Atgriežoties pie mūsu sarunas sākuma, par diplomātiju un JV kā pragmatiski domājoša strādātāja tēla, iespējams, ir jāatgriežas pie kādiem politiķiem ar lielāku politisko pieredzi. Varianti ir dažādi. JV ir ministri, kuru kandidatūras var apskatīt. Daži min Bražes kundzi, kāds cits Māri Riekstiņu. Daļa saka, ka jānāk vīrietim.
Es teiktu, ka varbūt jānāk cilvēkam ar lielākām diplomāta spējām, labāku spēju sarunāt un ar vēsu prātu pieņemt lēmumus; līderim bez pārspīlētas emocionalitātes attiecībā uz pārējiem politikas partneriem. Pēdējā laikā arī JV iezīmējas agresīvāka retorika. Jā, jaunās teorijas apgalvo, ka emocijām vajag būt, tās nevajag slēpt un tā tālāk, bet man liekas, ka politika tomēr ir kompromisu māksla.
Apsaukāšanās vai agresija pret pārējiem JV ir pielipusi no citiem. Tā piemīt daudziem. Kulberga kungs mēģina būt līdzsvarots, lai gan zinām, ka viņa biogrāfijā arī ir slavenais izteiciens par iespļaušanu Dainim Īvānam sejā. Man liktos, ka visiem vajadzētu censties daudz pieklājīgāk un diplomātiskāk komunicēt.
Vai Siliņu līdz demisijai noveda emocijas?
Emocijas daudzos brīžos bija problēma. Teiksim, aizsardzības jomas pārvaldības maiņā. Tie signāli, kas nāca no nozares, iespējams, šādu lēmumu objektīvi lika pieņemt, bet forma, kādā tas tika izdarīts, ir cits jautājums. Jā, Siliņas kundze teica, viņa ir sieviete un neslēpj emocijas. Tomēr daudzas dižās sievietes – Tečere, Klintone, Merkele un citas – emocijas ir atlikušas otrajā plānā. Pretējs piemērs ir tautas mīlētā princese Diāna, tur, lūk, bija emocijas, un tās gandrīz sagrāva britu karaļnamu.
Kādus paredzat 15. Saeimas vēlēšanu rezultātus?
No vienas puses, pārliecinošu dinamiku ir piedzīvojusi LPV, bet šim politiskajam spēkam ir ierobežots elektorāts. Šobrīd liekas, ka griesti ir sasniegti. Iespējams, LPV būs ar vislielāko pārstāvniecību 15. Saeimā, un tad ir jautājums, kā varēs izveidot valdību un kāda būs LPV loma šajā valdībā.
Tas politiskais spēks, kas noteikti pievienosies kā jaunpienācējs, ir Suverēnā vara/Jaunlatvieši – Jūlija Stepaņenko. Tas savukārt ir pilnīgi cits segments. Elektorāts kaut kādā mērā tam ir kopējs ar LPV, bet akcenti ir izteikti vairāk prokrieviskā virzienā. Tā ir vienīgā partija ar augšupejošu līkni. Rosļikovs savukārt ir tā visu sabojājis, ka Stabilitātei! laikam tiešām bija viena sasaukuma projekts un tas projekts ir beidzies. Līdz ar to krievvalodīgais vēlētājs, kurš ir izteikti prokrieviski orientēts un arī, iespējams, atbalsta Putina karu Ukrainā, pilnīgi noteikti zina, ka viņa izvēle ir Jūlija Stepaņenko.
JV noteikti būs mazāk vietu, bet tas vienkārši ir tas neizbēgamais cikls, kādā partija dzīvo. Kopumā iezīmējas tendence, ka Latvijā vēlētājs sāk turēties pie sava politiskā spēka. Protams, ir tā grupa, kas vēl aizvien cer uz balto zirgu vai laimes lāci, bet, piemēram, JV, NA, arī LPV un Progresīvajiem ir sava vēlētāju kopa, kam pat diezgan skaļi ar viņu partiju saistīti notikumi neliek pārdomāt un meklēt kādā citā virzienā.
Vai Alvja Hermaņa partija tiks Saeimā?
Mēs vēl aizvien neesam sagaidījuši atbildi, kas ir viņa partijas cilvēki. Redzam tikai Alvi Hermani un dažādus ļoti pretrunīgus piedāvājumus. Piemēram, klausījos interviju ar Hermani, viņš saka: būvniecības nozarē nevajadzētu nekādu regulējumu. Katrs drīkst celt, ko viņš grib un kā grib, nevajag nekādu saskaņojumu. Un pēc tam Hermaņa kungs saka paldies Zaigai Gailei par brīnišķīgo Jaunā Rīgas teātra ēku, kurā ievēroti visi vēsturiskās ēkas saglabāšanas un atjaunošanas principi. Bet Zaiga Gaile gadu desmitus ir veltījusi tam, lai nepieļautu to, ka katrs ceļ, kur un kā grib, un izposta mantojumu! Ja tas izskan 10 minūšu intervijā, tu saproti, ka tās ir tādas pretrunas, ka rodas jautājums, kurā virzienā tad šis politiskais spēks mūs vedīs, kā tik pretrunīgas idejas var pārvērst konstruktīvā risinājumā.
Varbūt sabiedrības sašūpošanai, lai mēs sapurinātos, paklausītos un apdomātu, ko var vai nevar politikā, šāda pilnīgi ekstraordināra cilvēka parādīšanās ir laba. Bet, kā ar ekstraordinārām idejām vest Latviju uz labāku nākotni, man pagaidām nav izdevies saprast.