Gribam pārfrazēt rokenrola saukļa «mirsti jauns, saglabā skaistu ķermeni» pirmo daļu uz «dzīvo ilgi» – stāstot par Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta tikko pabeigto valsts pētījumu programmu, cilvēku biomonitoringa sistēmas izveidi Latvijā, saka institūta direktors Ivars Vanadziņš. Pētījumā analizēta dažādu ķīmisko vielu klātbūtne iedzīvotāju organismos, atlasītas 30 prioritārās vielas, kas iedalītas trīs grupās: pesticīdi, ieskaitot glifosātus un neonikotinoīdus, plastmasas iepakojumu sastāvā esošās piedevas, piemēram, ftalāti un bisfenoli, kā arī smagie metāli un citas vielas, kas organismā nonāk caur pārtiku, dzeramo ūdeni, gaisu, sadzīves priekšmetiem vai dzīvesveida paradumiem. Projektā 404 cilvēki vecumā no 18 līdz 75 gadiem nodeva bioloģiskos paraugus, daļai dalībnieku tika noteikta arī minēto augstas prioritātes vielu koncentrācija urīna un asins paraugos. Paši paraugi saglabāti turpmākiem pētījumiem, lai ik pēc dažiem gadiem piesārņojuma «bildes» varētu salīdzināt.
Atgādinājis, ka sen pagātnē laiks, kad, piemēram, DDT kaisīja uz maizes, lai mušas nesēžas virsū, Ivars Vanadziņš aicina arī nekrist otrā grāvī, aizliedzot visu. Dažas izvēles, kas palīdz dzīvot ilgāk un laimīgāk, ir pavisam vienkāršas.
Ko jūsu pētījumā nozīmē biomonitorings?
Tas ir kopējs apzīmējums procesam, kurā mēģinām saprast, ar ko mēs esam piesārņoti. Šajā gadījumā biomonitoringā ietilpst arī asins un urīna analīzes – mums ir zināms, kādas ķīmiskās vielas potenciāli var kaut ko ietekmēt cilvēka ķermenī, un tad mēs gribam noskaidrot, vai to organismā ir maz vai daudz. Latvija ir viena no tām valstīm, kurās šāda programma līdz šim nav bijusi mērķtiecīgi organizēta un pārdomāta.
Igaunijā un Lietuvā ir bijusi?
Lietuvieši tādu kopā ar mums sāk veidot, igauņu programma ir drusku senāka un savādāka. Bet, piemēram, Vācijā tādai programmai ir vismaz 45 gadus sena vēsture, viņi var ļoti labi pateikt, kā ir mainījies cilvēka ķermeņa sastāvs, ja tā to var nosaukt, piesārņojums cilvēka ķermenī šajos gados – vai šie cilvēki pirms 45 gadiem bija piesārņoti ar noturīgiem organiskiem piesārņotājiem un smagajiem metāliem, un kā šis piesārņojums ir mainījies laika gaitā. Mums tādas iespējas līdz šim īsti nebija.
Kā Vācijā organisma piesārņojuma aina ir mainījusies?
Neesmu tik kompetents par Vāciju izteikties, bet 80.–90. gados Vācija bija superindustriāla un diezgan piesārņota. Elbā, šķiet, pat peldēties nedrīkstēja. Tagad fokuss ir mainījies, ražošana aizbīdījusies pamatā uz Ķīnu un dabas aizsardzības prasības stipri augušas. Līdz ar to, ja 90. gados Vācijā bija daudz smago metālu piesārņojuma no metalurģiskās industrijas, tagad tas ir mainījies uz «modernā cilvēka» nelaimēm, piesārņojumā dominē noturīgie organiskie piesārņotāji, kā akrilamīdi, pesticīdi. Tātad ne vairs «kūpoši skursteņi» – klasiskais vides piesārņojums –, bet «mēs esam tas, ko mēs ēdam un kā mēs dzīvojam».
Vai jūsu pētījums ļaus noteikt, ko mēs noteiktā laikā esam neapzināti ieēduši?
Jā, mums ir savākta paraugu banka – asinis un urīns, varam noteikt zināmas vielas, «nofotografēt» to, kādi esam bijuši 2025. gada rudenī. Pasperot soli atpakaļ – nav jau gluži tā, ka mēs vienkārši izdomājam kaut ko pamērīt. Ļoti ilgu laiku iztērējām, mēģinot saprast, ko ir jēga noteikt, ko ne. Tas vienmēr ir labs jautājums. Mums bija īsais un garais saraksts. Garajā sarakstā ir drusku vairāk par 300 vielām, kuras pasaulē ir citās biomonitoringa programmās vai «aizdomās turamo» vai kancerogēnu sarakstos – kuras potenciāli varētu būt interesantas no veselības viedokļa. No tām pēc noteiktas metodikas atlasījām 30 prioritārās vielas, kuras tad noteicām biomonitoringa programmas pilotgrupai, 30 cilvēkiem, lai saprastu, kādi mēs apmēram esam un kurā virzienā turpmāk būtu jāskatās sīkāk. Bet paraugus vācām visai biomonitoringa grupai, 404 cilvēkiem.
Kāpēc tieši 404 cilvēkiem?
Vienkāršākā atbilde būtu – tā sanāca. Pareizā atbilde – zinātnei vienmēr ir vajadzīga statistiskā ticamība, tātad tu nevari izmērīt tikai vienu cilvēku, tev vajag zināmu skaitu, lai izdarītu secinājumus. Latvijas gadījumā minimālais skaitlis, no kura var izdarīt secinājumu, kādi mēs īsti esam, ir 385 cilvēki – pēc vecuma, dzimuma, dzīvesvietas (lauki, pilsēta), izglītības līmeņa un vēl dažiem galvenajiem rādītājiem. Ja mēs šos 385 cilvēkus izmērām, tad varam teikt, ka šī ir, kā tai slavenajā teicienā, vidējā temperatūra slimnīcā.
Mēs cilvēkus biomonitoringam ņēmām apmēram ar 10 procentu rezervīti, tāpēc mums pašlaik ir 404. Tagad mums ir vairāk nekā 15 tūkstoši asins un urīna analīžu paraugu, mazas mēģenītes, speciāli apstrādātas un noglabātas milzīgās saldētavās. Tas bija milzīgs tehnisks darbs, katru analīzi savākt un apstrādāt, mēģenītes ir speciāli jāmazgā.
Tātad jums tagad ir biobanka?
Jā, biobanka jeb bioloģisko paraugu kopums. To mēs pašlaik esam izdarījuši, 30 cilvēki ir apmērīti visos virzienos, noteicām 30 meklētās vielas (patiesībā noteicām ap 100 dažādām vielām, bet tās 30 mūs interesēja visvairāk, pārējās nāca nosacītā komplektā līdzi, jo, piemēram, ja nosaka vienu no pesticīdiem, tas ir viņš pats, bet viņam ir vairāki metabolīti, kas ķermenī no viņa rodas, tos arī varam noteikt). Bieži vien ir tā, ka mēs pašu vielu nenosakām, piemēram, svinu nenosaka pašu, bet to galaproduktu, ko mēs čurājam ārā.
Ja podā notinkšķ, tad ir svins.
Vai, ja tumsā spīd, tad fosfors… Joks, bet apmēram tāda tā doma ir. Tātad tiem 30 cilvēkiem mēs noteicām pilno bildi, lai mums būtu kādi secinājumi un pārliecība, kurā virzienā iet tālāk. Otra lieta – šie mērījumi ir traki dārgi un sarežģīti, Eiropā varbūt ir tikai ap 20 laboratorijām, kas vispār spēj mērīt tajā līmenī, kāds mūsu pētījumam vajadzīgs. Izmantojām trīs dažādas laboratorijas, jo neviena nespēj nomērīt pilnīgi visu, viena vairāk pesticīdus mēra, cita organiskos piesārņotājus, vēl cita metālus. Izmantojam arī paralēlus projektus. Viens ir milzīga Eiropas programma, tur nākamā gada sākumā būs iespēja noteikt 300 dalībniekiem diezgan lielu vielu klāstu. Tur mums būs arī iespēja redzēt detalizētu un zinātniski korektu bildi, kāda Eiropa pašlaik izskatās – cik mēs esam piesārņoti, vai esam «tīrāki», piemēram, par portugāļiem vai somiem.
Kādi ir jūsu pirmie secinājumi?
Ka to vielu mūsos tomēr ir diezgan daudz. Melnbaltā skatījumā – labi vai slikti –, es teiktu, ka varbūt ne tik labi, kā cerējām. No 30 cilvēku pilotgrupiņas, kam noteica visu, 60 procentiem kāda no šīm vielām bija līmenī virs robežvērtības. Lai gan te nevar teikt, labi vai slikti, kā asins analīzēs, kur, ja leikocītu par daudz, tad ir slikti, vai, ja dzelzs par maz, arī slikti. Šeit īsti tā nav, šeit bieži vien ir kāds līmenis, no kura jāsāk uztraukties, kur ir vajadzīga papildu uzmanība, jo šie riski vēl joprojām ne vienmēr ir tik vienkārši pasakāmi kā, piemēram, par troksni – ja tas ir par skaļu, būs sabojāta dzirde (lai gan mēdz teikt, ka laikmetā, kad dzirdamas tikai muļķības, kurlums ir priekšrocība). Piemēram, par ftalātiem nevar ļoti precīzi pateikt, ka, ja tie būs virs kaut kāda līmeņa, tu noteikti dabūsi to vai šito kaiti, lai gan lielās grupās redzam, ka ietekme ir. Mūsu īsajā sarakstā iekļautās vielas ir kancerogēnas…
Pierādīti kancerogēnas?
Pierādīti vai jau pamatoti aizdomās turamas. Citas šīs vielas ietekmē endokrīno sistēmu vai reproduktīvo veselību, jo daudzi organiskie piesārņojumi ir līdzīgi hormoniem un mūsu ķermenis jau nesaprot, viņš apēd kaut ko, pats ražo kaut ko, un tas, ko mēs apēdam, ir līdzīgs tam, ko mēs paši ražojam. Tad vienā brīdī organismā ir maz vai par daudz kaut kā. Pētniecība pašlaik zina, ka reproduktīvo veselību daļa šo vielu ietekmē uz slikto pusi.
Kāds ir šīs ietekmes mehānisms?
Vairums mūsu dzimumhormonu pēc ķīmiskās struktūras ir līdzīgi daudziem piesārņotājiem. Piemēram, ja apēdam kādu bisfenolu, tas mūsu ķermenī konkurē ar dabisko hormonu, pēkšņi tā ir par daudz vai par maz.
Jūs pētījāt arī svina klātbūtni organismā. Svins jau ir sen zināms piesārņojums no svina ūdensvadu laikiem pilīs.
Viens no lieliem nepatīkamiem pārsteigumiem ir tas, ka svins joprojām nekur nav pazudis.
No kurienes mums svina piesārņojums? Svina ūdensvadu taču nav.
Mums, par laimi, nabadzības dēļ svina vispār agrāk bija ļoti maz. Ne tā kā, piemēram, Anglijā bagātās mājās. Par to, kāpēc mums joprojām piesārņojumā ir svins, ir divas versijas. Viena – mēs paliekam drusku bagātāki, sākam atjaunot lauku īpašumus. Svins ir daudzās vecajās krāsās, un tas, kurš to krāsu ar fēnu uzcep un nokasa ar birstīti, bez piemērota respiratora un ventilācijas diezgan daudz ko saelpojas. Viss, kas vecajā krāsā ir balts, visticamāk, ir svina baltums. Nekur jau svins nepazūd – ja vecā krāsa izskatās gauži bēdīgi, tad tas, kas tur būs palicis, būs svins.
Tātad viens svina avots ir remonti, rekonstrukcijas, inovācijas. Otrs avots – munīcija. Mums ir tūkstoši zemessargu, policistu, citu šāvēju, un joprojām tiek izmantota svina munīcija. Tad vēl tie paradumi – cilvēki neapzinās, ka pēc šaušanas rokas jāmazgā un drēbes jānomaina. Esam šautuvēs mērījuši, tur ir vienkārši katastrofāli augstas svina koncentrācijas. Ja cilvēks atnāk mājās ar to pašu jaciņu, to koridorā nopurina un pakar, bērns pa grīdu rāpo, tad iebāž rociņu mutē… Vai atnāk zemessargs no mācībām, drēbes nomet istabā, sieva vai mamma tās ieliek veļasmašīnā kopā ar citām drēbēm – skaidrs, ka tad viss ir ar svinu. Ir pētījumi, ka faktiski svins pat ir vairāk ģimenes locekļos nekā pašā šāvējā vai strādniekā. Tāpēc ir prasība, ka darba drēbes jāatstāj darbā, jāglabā atsevišķi no mājas drēbēm.
Otrs pārsteigums – ka pesticīdu mums nav vairāk kā citur, drīzāk drusku mazāk. Sociālajos tīklos viena lielā cepšanās ir par to, ka lauksaimnieki indē visus nost, bet realitāte varbūt nemaz tāda nav. Mēs gan šajā pētījumā, gan iepriekšējos neredzam pesticīdu piesārņojuma saistību ar to, kur cilvēki dzīvo. Parasti uzskata, ja dzīvo lauku tuvumā, tad viss ir ļoti slikti. Datos mēs neredzam neko tādu. 2020. gadā vācām urīna paraugus tieši attiecībā uz pesticīdiem no 200 cilvēkiem, daļa viņu dzīvoja tieši pie laukiem. Pamanījām, ka paraugos viens no biežākajiem pesticīdiem ir acetamiprīds. Taču tajā brīdī Latvijā to lietot nemaz nedrīkstēja! Līdz ar to lielos apjomos ievest to Latvijā nebija reālu iespēju. Tātad atbilde, kāpēc acetamiprīda te ir tik daudz, jāmeklē tajā, ko mēs ēdam. Respektīvi, tā ir importa pārtika – dārzeņi un augļi, nevis mūsu lauki.
Cits secinājums saistās ar ļoti dažādiem vielu kokteiļiem: ftalāti, perfluoralkilvielas un polifluoralkilvielas, kas ir teflona pannās, žalūzijās, pārseguma pārklājumos, liesmu slāpētājos, arī kosmētikā – milzīga vielu grupa. Mēs nebijām domājuši, ka tie kokteiļi būs tik lieli, mums bija cerība, ka esam tomēr drusku tīrāki. Analīzēs ir individuāli ļoti dažādas to koncentrācijas. Tas nozīmē, ka liela ietekme ir tam, kā cilvēki dzīvo. Piemēram, ko viņi vairāk lieto. Nākamajā posmā skatīsimies, kas ir vienojošais elements, piemēram, vai visi, kuriem analīzēs ftalātu ir par daudz, lieto daudz kosmētikas.
Bet pats lielākais pārsteigums, sliktā ziņa ir tā, ka mums ir ļoti daudz akrilamīda asinīs. To dzirdot, visiem droši vien sejas izteiksme ir apmēram tāda kā jums tagad – kas, ellē ratā, tas tāds vispār ir? Akrilamīds ir visā, kas ir cepts. Ir arī daudz kur citur, bet visbiežāk tas ir pārdedzinātā, pārgrauzdētā, pārbrūninātā fritētā pārtikā – tur tā ir ļoti daudz.
Tātad tas ir sens piesārņojums.
Mēs nezinām, vai sens, jo mums agrāk nav bijusi iespēja to pateikt, bet visā, kas ir pārcepts un brūns, ir akrilamīds. Tā negatīvā ietekme uz veselību ir pierādīta – kancerogēns, ietekmē nervu sistēmu.
Bet pārdedzināts šašliks – tā taču ir ogle, tātad iztīra iekšas.
Tur ir arī oglīte, bet ne tikai. Tur ir arī benzpirēni, ir akrilamīds… Tātad te ir ļoti vienkāršs ieteikums, ko darīt, nav nekādas milzīgas politikas izmaiņas vajadzīgas, tikai aicinājums: kad sāksies grilēšanas sezona, nepārdedzināt gaļu nejēgā. Un, ja nu kāds gabals apdedzis, nogriežam apdegumu nost vai ar dakšiņu nokasām.
Un nav ieteicams ēst arī frī kartupeļus un čipsus?
Skaidrs, ka no tā visa nemirs rīt neviens, bet tam ir ilgtermiņa ietekme uz veselību un uz sabiedrību kopumā. Ja, piemēram, mums ir katram sestajam svina saturs augstāks, nekā vajadzētu, tas nozīmē, ka Latvijā tie ir 300 tūkstoši cilvēku, un skaidrs, ka no tiem droši vien kādiem diviem trim tūkstošiem tā ir ļoti daudz. Tas nozīmē, ka vismaz tūkstoš cilvēkiem varētu būt potenciālas problēmas, un tas nemaz nav tik maz. Svins ir kancerogēns, un ļaunākā lieta – tas bērniem rada attīstības traucējumus. Ļoti smagi garīgās attīstības traucējumi ir saistīti ar svina piesārņojumu, to skandināvi uz savas ādas ir pārbaudījuši, pierādījuši un svinu aizlieguši. Pat Padomju Savienībā beigās etilēto benzīnu sāka ierobežot. Viena no pirmajām lietām, ko aizliedza atjaunotā Latvijas Republika, bija svina etilēšana.
Mūsu programmas būtība ir arī vēl tajā, ka ir lietas, kuras ir ilgspēlējošas. Pesticīdus organisms diezgan ātri izvada ārā, savukārt visi noturīgie organiskie piesārņotāji, tai skaitā akrilamīdi, paliek ķermenī ļoti ilgi. Arī svins barības ķēdē uzkrājas, piemēram, medībās putnus šauj, kādus atrod, citus ne, neatrasto putnu apēd kāds cits, ko mēs pēc tam nomedījam un gardu muti apēdam kā gaļas konservu, bet svins jau nekur nav pazudis. Vai dzīvsudrabs zivīs, tāpēc ir ieteikumi treknās jūras zivis ēst ne biežāk kā reizi nedēļā vai ēst mazāka izmēra zivis, jo tajās nav uzkrājies tik daudz dzīvsudraba.
Vēl viena lieta ir laboratoriju iespējas. Tās attīstās. Ko mēs tagad nevaram izmērīt, pēc gadiem desmit droši vien varēsim, un tad varēsim arī šodien ievāktajos paraugos pētīt, vai viela, kas bija izsprukusi cauri un beidzot tomēr būs atzīta par kaitīgu, mums analīzēs jau agrāk ir bijusi un kad tā ir parādījusies. Mūsdienās daudzām vielām Eiropā ir uzlikti drošības filtri, Eiropa mēģina rīkoties proaktīvi, nepieļaut, lai kaut ko kaitīgu sāktu ražot, jo tas ir vieglāk un loģiskāk, nekā pēc tam kaitīgo ķert ārā – kā tas bija ar azbestu, kuru sāka lietot un atzina par ļoti labu materiālu, bet vienā brīdī zinātnieki pamanīja, ka tas izraisa audzējus, un azbestu nācās ierobežot.
Vai tā proaktīvi nevar aiziet otrā galējībā, aizliedzot pārāk daudz?
Var, un to Eiropai pārmet. Amerikā ir mazāk regulējumu. Bet pēc tam rodas problēmas. Amerikāņi izmanto ļoti daudz ko tādu, ko Eiropā vispār nedrīkst ražot, izmanto arī pierādīti bīstamas lietas attiecībā uz pārtikas ražošanu.
Bet vispār izvairīties no visu potenciāli bīstamu vielu iekļūšanas organismā taču nevar?
Nevar, jā, bet mēs varam izdarīt diezgan daudzas ļoti vienkāršas izvēles. Nu, kaut vai nepiededzināt gaļu. Vai rokas mazgāt. To vienmēr atgādina infektologi, bet tas attiecas arī uz ķīmisko piesārņojumu, kas uzsūcas caur ādu. Ja cilvēks aiziet uz sporta zāli, cilā dzelžus, kam arī citi ir pieskārušies, rokas nenomazgā, aiziet mājās, paņem vecmāmiņas laukos audzēto tīro, veselīgo ābolu un apēd – kopā ar visu to, kas bijis uz rokām. Rokas mazgāt divreiz trīsreiz dienā – to nu gan var viegli izdarīt. Vai darba cimdus vilkt, kad strādā.
Respektīvi, mūsu pētījums ir gan par vienkāršām, gan sarežģītām lietām, sākot ar roku un importa augļu mazgāšanu un beidzot ar ierosinājumiem veikt kādas politikas izmaiņas, piemēram, pesticīdu lietojumā vai Eiropas politikas izmaiņas kādu vielu aizliegšanā. Latvijā ar pesticīdu lietošanu, visticamāk, nav problēmu, mēs neredzam, ka mūsu izcelsmes pesticīdu būtu daudz, bet ir importa pesticīdi, līdz ar to mums varbūt ir jāsaglabā esošais regulējums. To nevajag lieki sarežģīt, bet arī atcelt nevajag. Kontroli vajag vērst importa virzienā vairāk, nekā mēs tagad to darām.
Kurus importa pesticīdus jūs domājat?
Tos, kas atnāk ar importētiem augļiem un dārzeņiem. Piemēram, kartupeļus, kas nāk no Čīles vai Peru, apstrādā ar virsmas vielām. Tās tiešām var ļoti viegli noskalot nost.
Es noteikti esmu no tiem zinātniekiem, kas aicina nedramatizēt un saprast, ka jādzīvo ilgi un laimīgi. Nevajag ļauties latviešu sērgai braukt no viena grāvja otrā, vidusceļš ir zelta ceļš. Veselo saprātu vajag saglabāt, ir pilnīgi normāli, ka baudām dzīvi, apēdam vīnogas un uzgrilējam gaļu, tikai vīnogas noskalojam un gaļu nepārdedzinām. Pētījumi palīdz arī atspēkot dažu labu mītu un pierādīt, ka lieta nav tik traka. Piemēram, par mobilajiem telefoniem ilgi baumoja, ka no tiem smadzenes uzcepas un trešā auss izaug pakausī, bet tas nav apstiprinājies.
Ko jūs pats ikdienā ievērojat, lai nepiesārņotu organismu?
Rokas mazgāju. Ne jau slimīgi, pa 20 reizēm dienā, bet, pārnākot mājās, tiešām nomazgāju. Otra lieta, ko es pats daru un bērnus aicinu, – mazgāt tos eksotiskos augļus, kurus var mazgāt: ābolus, vīnogas, bumbierus.
Bet Marokas mellenes?
Tas tāds filozofisks jautājums, tāpat kā par zemenēm, tās nemazgāsi, ja gribi pēc tam ēst. Te droši vien jāievēro nākamā lieta, uz ko mēs arī aicinām, – neaiziet monodiētās. Teiksim, mellenēm ir atlaide, un tad mēs visu nedēļu tikai mellenes maucam. Nevajag ēst vienu lietu daudz un visu laiku, pārtiku vajag miksēt, tad konkrēta piesārņojuma būs mazāk, un mazāk tā būs arī tad, ja apēdīsi nevis kilogramu melleņu, bet 100 gramus.
Vēl viena lieta – ir jāizvērtē lielie ieradumi. Piemēram, nededzināt laukos visu, kas deg. Nevajag dedzināt jebko, kas nav sausa malka. Problēma ir tā, ka zemās temperatūrās gruzd, nevis deg. Atkritumu dedzināšana nav slikta lieta, ja to dara kontrolēti milzīgā temperatūrā, bet ugunskurā mēs dabūjam zemu temperatūru, tur viss tikai gruzd un nesadeg līdz galam (ja sadeg līdz galam, paliek tikai ūdens tvaiki un ogļskābā gāze). Nepilnīgās sadegšanas produktu ir daudz, tai skaitā benzpirēni, ftalāti, akrilamīds, tad mēs vēl piemetam plastmasas maisiņu, tetrapaku, kādu biezo žurnālu un dabūjam nenormālu kokteili. Tā nevajag darīt.
Kur tas kokteilis paliek?
Uz rokām, drēbēm, virsmas, zemes. Piemēram, ir mīts, ka mēs audzējam savā dārziņā kaut ko ļoti veselīgu. Piekrītu, tie lociņi ir veselīgi, tajos ir daudz vitamīnu. Bet, ja mēs blakus nodedzinām pērnās lapas kopā ar šašlika iepakojumu un ābolu sulas paku, tas viss nonāk arī uz lociņiem. To taču var nedarīt, vai ne?
Kādi būtu ieteikumi attiecībā uz ēšanu?
Izvēlēties lokālos audzētājus. Pērkot ārzemju produktus, ir risks, ka tie ir tomēr vairāk apstrādāti ar kaut ko gan audzējot, gan transportējot.
Tas attiecas uz produktiem, kas audzēti ārpus Eiropas Savienības?
Jā, jo Eiropā tomēr tie regulējumi, par kuriem čīkstam, ka ir pārregulēts, dod pārtikas drošību augstākā līmenī. Labāk pērc drusku nesmukāku kartupeli, bet vietējo, ne no Dienvidamerikas vesto.
Kuras no monitorētajām vielām, ar pašreizējo zināšanu līmeni vērtējot, ir kaitīgākās?
Svins un dzīvsudrabs joprojām, kā arī ftalāti un perfluoralkilvielas un polifluoralkilvielas.
Tās visas ir aizliegtas?
Daļa nav aizliegtas. Tagad mēģina saprast, kuras no tām ir bīstamākās. Tās visas ir noturīgas, tām ir anglisks apzīmējums forever chemicals – mūžīgā ķīmija. No tām tiešām nevar tikt vaļā, viņas jau šīs īpašības dēļ ir izgudrotas.
Veco laiku plastmasu paturēja saulītē divas dienas, un tā sabruka, tagad turi mēnesi, un nekas nenotiek. Bet daļa no viņām diemžēl ir bīstamas.
Attiecībā uz pesticīdiem ir jauns pētniecības virziens, kas pēta mikroorganismu multirezistences iemeslus pret antibiotikām. Viens iemesls, kāpēc mikroorganismi kļūst multirezistenti un vairs ar antibiotikām nevar izārstēt infekcijas, ir pesticīdi, jo tie trenē mikroorganismus mācīties un kļūt izturīgiem.
Tas nozīmē, ka ilgtermiņā mums nav variantu, antibiotikas nepalīdzēs?
Tā var sanākt. Mikrobiologi ir diezgan pamatoti nobažījušies.
Dzirdēts, ka mūsdienās līķi kapos netrūdot, jo ir pilni ar šo uzkrāto piesārņojumu.
(Smejas.) Labs jautājums. Nezinām, jo tas nav pētīts. Varbūt to mikroorganismu, kas trūdēšanā piedalās, ir mazāk vai ir savādāki, tas arī droši vien jāņem vērā. Līdzīgs piemērs – slieku augsnē ir mazāk, nekā bija manā bērnībā.
Vai tie pētījuma dalībnieki, kuriem tika konstatētas kādas kaitīgas vielas, jau ir sākuši kaut ko darīt savas veselības labā?
Pagājušonedēļ izsūtījām katram individuālos rezultātus, maija vidū būs zūmsemināri tikai dalībniekiem.
Kā dalībnieki tika atlasīti?
Bija izsludināta pieteikšanās mūsu mājaslapā Biomonitorings.lv (tajā ir arī ieteikumi, kā rīkoties mūsu pētītā piesārņojuma sakarā). Pieteicās 1850, derēja 1600, no tiem atlasījām tos 404. Mums bija svarīgi, lai tur būtu pārstāvēti vīrieši, sievietes, dažādi Latvijas reģioni, lauki, pilsēta, izglītības līmeņi. Liela problēma mums bija atrast vīriešus laukos vecumā zem 30. Tādi tur ir, bet viņi nelasa, neinteresējas par šādām lietām, es tikai nojaušu, ko viņi dara. Bet tie 404 atlasītie to bildi parāda zinātniski korekti. Protams, bilde ir tikai ieskicēta, grupa nav ļoti liela, to mēs ļoti labi apzināmies, bet nu zinām, kurā virzienā varam sākt vairāk skatīties un pētīt tālāk. Cerams, būs turpinājums, tad droši vien pēc dažiem gadiem mēs varētu nākamo grupu sakomplektēt, pieteikšanās mūsu mājaslapā ir atvērta.
Vai šis pētījums ir terminēts?
Šis ir beidzies, tagad tiks zinātniski «apgremoti» rezultāti. 300 vielu pētījums turpināsies, ceram arī uz valsts pētījumu programmas turpinājumu. Būtu ļoti muļķīgi neskatīties tālāk un neturpināt vākt paraugus, jo lielā vērtība ir tā, ka paliek bilde, nospiedums, varam salīdzināt, kā ir bijis agrāk, vai, piemēram, svins pazūd vai nepazūd. Varam mērķtiecīgi uztaisīt informatīvu kampaņu par svinu un paskatīties pēc pāris gadiem, vai svins iet uz leju. Līdzīgi, kā bija kampaņa par bisfenolu, to aizliedza, un tagad redzam, ka bisfenola piesārņojuma līmenis ir drīzāk ar lejupejošu tendenci. Sekas ir ilgspēlējošas, bet 5–10 gadu perspektīvā mēs kādas lielas kaitīgās grupas varam dabūt lejā. Tāpēc to ir vērts darīt, un ik pa laikam ir vērts «nofotografēt» piesārņojuma ainu.
Īpašai piesardzībai attiecībā uz piesārņojumu ir pretarguments, ka mūža ilgums taču palielinās.
Jā, tāds arguments ir, un Latvijā tas turpina palielināties, vairāk gan labākas veselības aprūpes dēļ, bet, piemēram, Amerikā (tur gan to vairāk ietekmē mazkustīgums) mūža ilguma pieaugums ir apstājies, sāk uz leju iet.
No mūža ilguma palielināšanās izriet nākamā problēma – visas tās mazās ietekmes. Viduslaikos, ja cilvēks nedabūja bultu ribās, tad nomira vidēji 39 gadu vecumā, tāpēc tad audzēju un infarktu bija daudz mazāk, jo tik tālu vienkārši nenodzīvoja. Tagad cilvēks dzīvo 75 un vairāk gadus, tad visas sīkās benzpirēnu, akrilamīdu un citu vielu ietekmes iedarbojas, no tām vienā brīdī tas vēzis izaug.
Tātad visi jūsu ieteikumi domāti tiem, kas taisās ilgi dzīvot?
Pieņemu, ja cilvēks pasūta SestDienu uz gadu, tad viņš vismaz gadu plāno dzīvot (smaida). Domāju, vairums lasītāju droši vien uz jautājumu «vai jūs gribētu dzīvot ilgi?» atbildētu, ka noteikti jā. Tad visas šīs mazās ietekmes kļūst nozīmīgākas.