Renārs Krastenbergs ir izcils piemērs tam, ka ar milzu darba spējām un apņēmību ir iespējams sasniegt visaugstākās virsotnes. Pēc karjeras junioru hokejā Latvijā, ASV un Kanādā viņš deviņpadsmit gadu vecumā sāka profesionālo karjeru Austrumkrasta hokeja līgā (ECHL), kas ir pēc spēka trešais līmenis Ziemeļamerikā. Līga izceļas ar ļoti agresīvu, fiziski prasīgu spēles stilu, turklāt spēlētāju algas ir visai zemas, bet pārbraucieni starp spēlēm – gari un ļoti nogurdinoši.
Pēc pandēmijas sākuma uzbrucējs atgriezās Eiropā, kur nākamo sešu sezonu laikā ir pielaikojis pat deviņu dažādu klubu kreklus, uzkāpjot no pašiem pamatiem Latvijā līdz pat komandas līdera statusam Čehijā, kas ir starp spēcīgākajām līgām Eiropā. Arī Latvijas izlasē Renārs ir kļuvis par stabilu vērtību, piedaloties divās olimpiskajās spēlēs un piecos pasaules čempionātos, turklāt allaž spējot atrast veidu, kā būt noderīgam jebkurā sev piešķirtā lomā. Vai nu tā būtu enerģiska spēka spēle ceturtajā maiņā pirms dažiem gadiem, vai arī kļūšana par vienu no uzbrukuma līderiem Milānas olimpiādē – jelgavnieks vienmēr atdod sevi visu.
Reti kura sportista karjera tik salīdzinoši vēlu ir attīstījusies tik strauji, tāpēc šobrīd nepamet sajūta, ka pašlaik vēl ne tuvu neesam redzējuši labāko, uz ko uzbrucējs ir spējīgs!
Apsveicu ar kopumā ļoti sekmīgu pasaules čempionātu. Kāda ir palikusi pēcgarša šobrīd, kad pirmās emocijas jau norimušas?
Zini, viss ir kā jau parasti. Kā čempionāts beidzas, uzreiz ielec atpakaļ īstajā dzīvē. Visi ir pa mājām, katram kaut kādi darbi sakrājušies, ir klāt vasara. Šobrīd arī Eiropā sezona sanāk ļoti gara, principā līdz jūnijam spēlējam, un tad ir ļoti ātri jāpārslēdzas uz īsto dzīvi.
Pēc pēdējās spēles vēl pāris dienas bijām ar džekiem, pirms atgriezāmies. Bija viens vakars, kurā labi parunājām, apmainījāmies viedokļiem par čempionātu, bet tā jau visi pēc tam ļoti ātri ieleca atpakaļ savā dzīvē. Ja godīgi, nav īsti vairs laika kaut ko apdomāt par čempionātu.
Pats esi apmierināts ar rezultātu?
Protams! Ne velti šis ir otrais labākais rādītājs vietas ziņā, kāds mums ir bijis. Liels lepnums par džekiem, par komandu. Es domāju, ka pirms čempionāta uz mums nebija liktas lielas cerības, tāpēc ir liels lepnums par to, ko izdarījām.
Vai pats pirms čempionāta izvirzi arī kādu mērķi komandas rezultātiem, ne tikai tam, ko gribi sasniegt personīgi?
Mums jau vienmēr pirmais mērķis ir ceturtdaļfināls. Tad jau vienā spēlē viss var izšķirties, kā jau mums ir sanācis iepriekš. Tā kā astotnieks parasti ir galvenais, uz ko mēs liekam, bet nekas cits konkrēts, neplānoju izcīnīt īpašu vietu vai uzvaru. Vienkārši ejam pēc uzvaras katrā spēlē.
Daudzi ir teikuši, ka šogad izlasē bija izcila atmosfēra. Ja tam piekrīti, vai vari ieskicēt, kā tā izpaudās?
Man sanāca būt nometnē no pašas pirmās dienas, un mums bija daudzi – izteikti vairāk nekā citos gados – jaunie džeki. Tas automātiski pamaina atmosfēru. Es nezinu, viss bija labi, kaut katru gadu tā komanda ir nedaudz atšķirīga. Salīdzināt ar citiem gadiem ir grūti, bet bija labs kolektīvs, kaut kā jau no pirmās dienas mēs daudzi bijām kopā, un tas ļoti palīdz, ja lielākā daļa komandas ir kopā no paša nometnes sākuma.
No malas skatoties, izlases iespējas un sastāva dziļumu ļoti tieši ietekmēja tava atgriešanās pirms spēles pret Austriju, kā arī Eduarda Tralmaka pievienošanās sastāvam.
Nezinu. Kad pienāk čempis, vienmēr gribas, lai ir optimālais sastāvs. Man jau pašam arī, tāpat kā pārējiem, gribas būt klāt un spēlēt. Iespējams, tā bija, bet grūti teikt. Mēs tomēr arī pirms tam spējām uzvarēt Vāciju. Protams, kaut kādā veidā visus pacilā tas, ja kāds piebrauc klāt vai var atsākt spēlēt pēc traumas.
Turnīra sākumu izlaidi smadzeņu satricinājuma dēļ. Kā tas gadījās?
Nezinu, sporta ikdiena. Pēdējā treniņā, pirms braucām prom uz čempionātu, sanāca dumji saskrieties, un tā gadījās. Galvas traumas ir viena no tām lietām, ar ko vajag būt uzmanīgam, un nav jau tās mums visiem ne pirmās, ne pēdējās. Droši vien vajadzēja paņemt tās pāris dienas brīvas, atkopties, un tad ar pilnu jaudu varēju atkal palīdzēt komandai.
Vai šobrīd esi vesels un jūties labi?
Jā, man paveicās. Kā jau saku, nebija nekas traks, vajadzēja dažas dienas ieturēt mieru, un tad jau ātri viss atkal bija kārtībā.
Jau pieminēji, ka šoreiz izlases sastāvs bija pamatīgi atjaunināts. Kā pats izjuti atšķirības savā vietā komandā olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātā?
Olimpiskajās spēlēs principā piedalījāmies mēs visi, ar optimālo sastāvu. Man jau tas vispār ir izteikti, ka katru reizi komandā tā loma pamainās, turklāt varbūt vairāk nekā citiem. Citreiz spēlēju vairāk, citreiz – mazāk, atkarībā no tā, kā maiņas saliekas. Daudz ko ietekmē arī mūsu iekšējā ķīmija. Pēdējos gados treneri vairāk uzticas, vienalga, vai tie ir pasaules čempionāti, olimpiskās spēles vai draudzības mači. Ir jūtams, ka pēdējos gados man dod vairāk iespēju – es cenšos tās izmantot, cik vien spēju.
Liekas, ka tikai pēc olimpiskajām spēlēm cilvēki no malas sāka apzināties, cik patiesībā esi svarīgs komandai.
Kad aizvadīju simto spēli izlasē, es jau teicu, ka patiesībā baigi ātri tas laiks skrien. Protams, ir forši, ka mani novērtē. Ar gadiem rodas pieredze, pie kaut kādām situācijām esi jau pieradis, un treneri arī to jūt un uzticas vairāk.
Esi aizvadījis vairāk nekā 100 spēļu, biji arī bronzas gada sastāvā. Kādi šobrīd ir tavi galvenie tālākie mērķi izlasē?
Sasniegt tās 100 spēles noteikti bija mērķītis, kas visu laiku dzīvoja zemapziņā. Medaļu arī dabūjām, bet tagad gribas vēl vienu. Tā jau tas sportā strādā. Domāju, ka tāds mērķis ir ne tikai man, bet gan mums visiem, un pie tā strādājam.
Vai uzvaras vārti pret Vāciju olimpiskajās spēlēs ir tavs šīs sezonas personīgi spilgtākais mirklis?
Jā, noteikti! Es pat teiktu, ka spilgtākais mirklis ir olimpiāde kā tāda, visas spēles. Mēs varbūt nedabūjām to rezultātu, uz ko cerējām, bet es teiktu, ka tas ir tāds augstākais punkts karjerā, arī hokeja ziņā. Tas līmenis turnīrā, pret ko un kā mēs aizvadījām katru spēli! Un tad vēl izdevās olimpiādē iemest golus. Domāju, ka, jā, tas ir lielākais sasniegums manā karjerā.
Piedalījies arī Pekinas olimpiskajās spēlēs, bet toreiz pandēmijas ierobežojumi bija ļoti stingri. Vai vari salīdzināt abas šīs pieredzes?
Jā, šīs noteikti ir atšķirīgas olimpiādes. Toreiz tiešām nebija īpašas atmosfēras. Bet tāpat ir forši, tā pieredze bija fenomenāla. Protams, olimpiāde ir ļoti liels pasākums, hokejs tur ir tikai viena maza daļa no visa kopuma. Bija zināmas neērtības, nācās mainīt arēnas un pielāgoties, bet tas viss piederas pie olimpiādes. Galu galā arī pasaules čempionātos brīžiem tā ir gadījies, ka jāmaina spēļu vieta. Tā visa pieredze kopumā ir kaut kas grūti aprakstāms. Aizbraucām uz Milānu un pirmo reizi ieraudzījām olimpisko ciematiņu. Tas ir tas, uz ko tu ceri visu mūžu, kam gatavojies. Pieredzēt iespēju satikt visus sportistus, redzēt, kā citi gatavojas saviem startiem, bija lieliski, tas ir tāds ļoti liels sporta pasākums.
Šosezon arī aizvadīji pirmo sezonu Čehijā, spēlējot Olomonkā. Vai debija izvērtās tik sekmīga, kā biji cerējis?
Protams, vienmēr jau gribas kādus punktiņus un goliņus vairāk, bet tā ir laba līga, un domāju, ka solis tika sperts pareizajā virzienā. Tā ka, jā, nevaru sūdzēties un domāju, ka man kā spēlētājam palīdzēja šī sezona.
Šobrīd pats zini, kur spēlēsi nākamgad?
Šobrīd vēl ne. Dienas pēc čempionāta skrien ļoti ātri, neesmu par to vēl īsti runājis un domājis, bet gan jau tuvākajā laikā kaut kas noskaidrosies.
Mērķis ir palikt Čehijā?
Jā, ar tādu domu arī turp devos. Meklēju zināmu stabilitāti, un gribētos palikt vismaz līgā, ja ne klubā.
Vai varētu teikt, ka Čehija ir līdz šim augstākais līmenis, kurā esi spēlējis?
Jā, noteikti. Es teiktu, ka tā viennozīmīgi ir viena no top līgām Eiropā. Te visas komandas tomēr ir līmeni augstākas nekā, piemēram, Slovākijā, arī viss ap hokeju ir līmenī.
Teici, ka gribētos zināmu stabilitāti, bet pagaidām principā katru gadu esi spēlējis citā valstī un līgā. Vai no sadzīviskā viedokļa tev un ģimenei tas ir sagādājis grūtības, vai varbūt iepriekš pat priecājāties par pārmaiņām?
Es teiktu, ka gan, gan. Kaut kādā ziņā pie tā ir jau pierasts. Jau no pirmajiem gadiem karjeras ceļi mani ir veduši dažādos virzienos, nav bijuši tie stabilākie un vieglākie. Pierasts ir, bet konstantā pārcelšanās noteikti nav vienkārša, īpaši tagad, kad ģimenē ir ienācis bērniņš. Šobrīd vairāk negribas braukt apkārt un no gada uz gadu visu laiku kaut ko mainīt, tagad gribas atrast stabilitāti, nobāzēties kādā vietā. Spēlēt un visu darīt tā, lai man ir kāda konkrēta vieta. Domāju, ka nevienam cilvēkam nav sevišķi ērti pārvākties katru gadu.
Sieva un meita šosezon dzīvoja kopā ar tevi?
Jā, mēs visus gadus esam bijuši kopā, turklāt tam visam pa vidu mums vēl ir arī suns!
Kā bērna ienākšana ģimenē ir mainījusi gan sadzīvi, gan hokeju?
Kad bijām divatā, viss bija viegli – saliekam savas somiņas, iekāpjam mašīnā vai lidmašīnā un ievācamies, kur nu es spēlēju. Kad tas atkal bija jādara, bija jau kaut kāda rutīna iestrādājusies, bet ar mazo tas ir savādāk. Tagad mums ir vēl viens cilvēciņš, par kuru jārūpējas. Visi ārsti, pārbaudes, kas ir pirmajos mēnešos, tas tomēr ir kaut kāds slogs un uztraukums, tas pamaina lietas un attieksmi ikdienā. Protams, ka arī iedzīve uzreiz kļūst daudz apjomīgāka. Ir lietas, kas jāņem līdzi, bet ir, ko atstājam mājās un vēlāk pasūtām no jauna. Palielinās plānošana un domāšana, noteikti ir daudz grūtāk, nekā to visu darīt divatā. Es gan nesūdzos un esmu ļoti priecīgs par to, ka nu esam trīs. Un, protams, ir foršāk, ja ģimene ir līdzi, nekā vienam pašam braukt prom uz tik ilgu laiku.
Starp citu, par bērniem runājot, šķiet, ka beigu beigās Edgara Masaļska izteikumi, ka viņa laikā spēlētājiem pat bērna dzimšana nebija gana labs iemesls, lai nepievienotos izlasei, komandai palīdzēja aizmirst maču pret Somiju un veiksmīgi fokusēties tālākajām cīņām.
Varbūt, jā (smejas). Patiesībā piekrītu, ka to var tā dēvēt, tas palīdzēja labāk novērsties no iepriekšējās spēles. Šeit gan noteikti katram ir savs viedoklis – tā ir un būs. Es pērn biju ar ģimeni.
Līdz šim tava karjera ir bijusi ļoti raiba – esi spēlējis Latvijā, ASV, Kanādā, Austrijā, Zviedrijā, Šveicē, Slovākijā un Čehijā. Kur jums vislabāk patika sadzīves ziņā?
Es teiktu, ka Čehijā. Te bija ļoti forša vieta, kur dzīvojām, mums tiešām patika. Sakārtota valsts, arī Olomonka, kurā mēs dzīvojām, ir ļoti patīkama. Arī Austrija mums ļoti patika. Galu galā dzīves līmenis Austrijā ir ļoti augsts, vide ir skaista, apkārt kalni. Es teiktu, ka šīs divas vietas paliks atmiņā īpaši.
Vairākas reizes ir sanācis mainīt komandu ne tikai vasarā, bet arī sezonas laikā. Tagad atskatoties uz karjeru līdz šim, vai ir bijis kāds solis, ko šobrīd nožēlo?
Kā jau teicu, mana karjera bieži vien nav bijusi tāda, kurā pats varu izvēlēties, kur, ko un kā braukšu darīt. Manā ceļā ir bijuši dažādi šķēršļi, no kā esmu guvis lielas mācības. Deviņpadsmit gadu vecumā sākt profesionālo karjeru ir diezgan agri, tad visai daudz ko vēl nezini. Neteikšu, ka kaut ko nožēloju, jo visu laiku darīju, ko varēju, un katram jau tas dzīves ceļš ir citādāks. Līdz šim esmu bijis daudzās vietās, redzējis dažādas situācijas, un tas viss ir devis pamatīgu pieredzes bagāžu.
Pieņemu, ka deviņpadsmit gadu vecumā sākt profesionālo karjeru tieši ECHL noteikti bija īpaši sarežģīti. Vai nokļūšana tur pamatīgi ietekmēja tavu spēles stilu nākotnē?
Jā, bet es teiktu, ka spēles stils noteikti aug un attīstās. Katru sezonu gūsti jaunu pieredzi, mācies un attīsties, gadu laikā dažādas lietas pieslīpējot. Sākt tieši tur man bija ļoti liels notikums. Ieejot tādā līgā tik agrā vecumā, sajutos kā iemests ugunī, tās bija pamatīgas ugunskristības. Es teiktu, ka tā bija lieliska pieredze. Saprast, kā viss notiek, redzēt dažādas situācijas, taču tur palikt un spēlēt vēl ilgāk gan negribēju.
Vai ceļošanas un ikdienas ziņā tie bija grūtākie gadi karjerā?
Jā, tur bija smagi. Viss grafiks un ceļošana ir diezgan nepateicīgi spēlētājiem. Vienlaikus bija arī savi plusi. Tur ir ļoti jautri, jo visa komanda dzīvo vienā vietā, tas satuvina. Arī garie pārbraucieni saliedē komandu, un, jaunākiem džekiem, kas tikko nāk no junioriem vai koledžas kā es, tas ir īsts piedzīvojums. Bija daudzas labas lietas, bet kopējais grafiks un spēļu daudzums ir diezgan drausmīgs.
Pirms kādiem pieciem gadiem intervijā teici, ka pēc atgriešanās no ECHL sapnis par Ziemeļameriku nav atmests. Kā ir pašlaik?
Mums, spēlētājiem, jau nekad tādi sapņi nekur nepazūd. Katru sezonu un katru pasaules čempionātu viss, ko mēs darām, ir cenšamies parādīt sevi no labākās puses un palīdzam komandai uzvarēt. Ja kādreiz iespējas atgriezties Ziemeļamerikā nāks, protams, tās sagaidīšu un izvērtēšu. Tādi lieli mērķi jau nekad netiek atlaisti ļoti tālu.
Kā šķiet, kas ir galvenais faktors tam, ka ar katru sezonu esi spējis tik ievērojami progresēt?
Tam palīdz uzkrātā pieredze šo gadu laikā. Arī dažādi šķēršļi, kas ir bijuši, ļauj mācīties, kārpīties tālāk un saprast, ko pamainīt. Gadu no gada man ir mērķis kaut kādā jomā palikt labākam, paņemt visas pieredzes un piefiksēt tās. Es teiktu, ka galvenais ir turpināt un nekad nemest plinti krūmos. Es teiktu, ka man ar katru gadu hoķis paliek arvien baudāmāks.
Vai kāda sezona vai pieredze ir bijusi īpaši nozīmīga tavā attīstībā?
Vienu izcelt ir grūti. Katra sezona ir bijusi ar kaut ko īpaša. Es teiktu, ka iepriekšpēdējā, Slovākijas sezona, iedeva lielu pārliecību par saviem spēkiem individuāli. Tas bija pirmais gads, kad kādā komandā biju tāda izteikta līdera lomā – man tas bija svarīgi. Visas sezonas gan ir bijušas interesantas un pieredzes bagātas, no kā var ņemt un mācīties.
Tu esi viens no pirmajiem spēlētājiem no Jelgavas, kas spēlējis tik augstā līmenī un ir ticis pie nozīmīgas lomas arī izlasē. Kuri bija svarīgākie treneri tavā karjerā?
Jelgavā man pirmie treneri bija Lolita Andriševska un Eva Dinsberga. Mūs trenēja divas sievietes, nezinu, kam vēl tā ir bijis, tas ir tāds interesants fakts. Kopā trenējāmies es, Filips Buncis, Kāris Čukste, kas nesen pabeidza karjeru, bet iepriekš arī spēlēja izlasē. Arī Ričards Bernhards, kurš tagad Virslīgā spēlē, bija ar mums. Mums bija jaudīga komanda, bet īpaši izcelt gribētos mūsu pirmās treneres. Pēc tam jau 12 gadu vecumā pārgāju uz Rīgu un pievienojos hokeja specklasei.
Bez tevis jau pieminētajiem spēlētājiem arī Dans Ločmelis, piemēram, sāka spēlēt Jelgavā. Halle tur tika atklāta jau 2001. gadā, bet tikai salīdzinoši nesen jelgavnieki lielākā skaitā ir tikuši līdz izlases līmenim. Kā tev šķiet, kāpēc bija tik ilgi jāgaida?
Es nezinu, labs jautājums. Varbūt tas ir kaut kāds veiksmes faktors vai kas, jo atceros, ka vēl tad, kad pats spēlēju Jelgavā, mums bija daudz talantīgu džeku. Kur katru karjeras un dzīves ceļi tālāk aiznesa, tas jau ir cits jautājums, bet tolaik bijām labi. Grūti teikt, kāpēc bija jāgaida, bet tagad mums ir vairāki no Jelgavas, un, izņemot Rīgu, nezinu, no kuras pilsētas vēl izlasē ir tik daudz spēlētāju.
Dienā, kad notiek intervija, tu atkal pārvācies uz jaunām mājām. Vai sezonas laikā ir laiks pievērsties arī tik lieliem lēmumiem, vai arī visi šādi darbi un plānošana paliek vasarai?
Mums šogad paveicās, bijām mājās ļoti laicīgi – jau marta beigās. Pēc tam, izlases treniņu laikā, paralēli var kādas lietas izdarīt, kam sezonā nav laika. Tagad sākas vasara, iestājies siltais laiks, un viss parasti sakrīt tā, ka uzreiz pēc čempionāta ir jādara lielākie un svarīgākie darbi. Ja izdodas laikus tikt atpakaļ uz Latviju, visu, kas jāpaveic, var paspēt izdarīt un arī izdzīvoties vasarā.
Kādi ir plāni šai vasarai?
Man nekas daudz paredzēts nav. Brauksim ar ģimeni atpūsties uz kādu siltāku vietu. Vispār nevar pat tā teikt, ka siltāku, jo pie mums arī ir diezgan silts, bet ceļosim uz dienvidiem. Tā ka, jā, atpūtīsimies, dosimies uz pāris kāzām draugiem un ģimenes locekļiem, nekas vairāk īsti ieplānots nav. Mēs te vairāk pa savu galu dzīvosimies ar ģimeni, atpūtīsimies un pavadīsim laiku kopā, tas palīdz vasarā atslēgties.
Ko man novēlēt nākamajam gadam?
Gan jau, ka veselību, to mums visiem vajag, bet pārējo izdarīsim paši. Veselību, kaut kur veiksmi, kaut kur pacietību noteikti. Un tad jau viss būs labi!