Jā, protams, runa par karu Ukrainā un par to, ka 24. februāri vairs neuztveru kā gadadienu. T. i., protams, tas joprojām ir atskaites punkts pilna mēroga kara sākumam, taču nu jau citāds – nu jau tas nepienāk ar apziņu «neiespējami, ka atkal gads pagājis», nu jau tas piezogas līgani, nemanāmi, par sevi tikai pēdējā brīdī atgādinot – «rau, te es esmu, vēl viens kara gads»… «Vēl viens», nevis obligāti pēdējais, nevis «ak Dievs, jau gads!». Un neko citu kā daudzpunkti šai domai beigās likt nav iespējams, jo ne tikai cerības, bet arī neviena prognoze par šī kara beigām nekad tā arī nav piepildījusies. Šis laiks gluži vienkārši sācis dokumentēties un iegult apziņā kaut kā citādi.
«Kad sākās karš, mēs filmējām lidostā, bet tā bija kā dzīvošana – filmē lidmašīnas un vēju. Tajā mirklī man likās, ka citādu filmu vairs nekad nebūs. Taču ar laiku sapratu, ka tieši to jau viņi varbūt gribētu, lai mums te viss apstājas. Ir jāturpina dzīvot,» sarunā ar SestDienu šonedēļ saka kinorežisore Laila Pakalniņa.
Dzīvot ar karu blakus, dzīvot ar lielajām tektoniskajām pārmaiņām ģeopolitikas pasaulē, dzīvot ar sajūtu, ka tā īsti nekad nevar zināt un paredzēt, kas tad būs tas nākamais pagrieziens, nākamais lēciens vai solis atpakaļ. Pasaule griežas un mainās un mēs tai līdzi. Tajā ierakstās arī vēl nesen ne tik daudziem pazīstamā, ledāja mūžībā iesalusī Grenlande, par kuru topošā daudzsēriju filma nu ir ne tikai ļoti aktuāla, bet pat kaut kādā ziņā eksistenciāli vajadzīga. Lai varētu izprast, lai varētu iepazīt, lai uzzinātu, lai saslēgtu kopā tik daudzos politikas, interešu, vēstures un gluži vienkārši cilvēcības pavedienus.
«(..) šis karš iet nežēlīgi par ilgu. Mēs kara sākumā uzvilkām mastā Ukrainas karogu, un tas, kas tagad tur plīvo, ir jau kāds piektais karogs, lietus un vējš tos bojā. Mums nekad nav nonēsājies Latvijas karogs, ko uzvelkam svētkos,» tā vēl Pakalniņa.
Un, nē, karš Ukrainā nav aizvirzījies nekur otrajā plānā, tas vienkārši ir jau ieaudies ne tikai Latvijas filmās, bet arī ikdienā. Gluži kā vienmēr klātesoša doma kaut kur pakausī, ko nevar nopurināt, nevar aizdzīt, nevar nekādi no tās atbrīvoties. Mēs skaitām kritušos, skaitām bruņojumu, skaitām laiku. Bet šī ziema, šķiet, nekad nebeigsies – gluži kā pārfrāzējums tam senajam bērnu dzejolītim, sniegs snieg un snieg bez mitas, snieg un nesasitas… Bet mēs gaidām pavasari un gaismu, un drošību atnākam.
Šīs nedēļas, 20.-26. februāra, žurnālā SestDiena lasiet:
SESTDIENAS SALONS. RISKĒT NAV GARLAICĪGI
Kinorežisore Laila Pakalniņa par savu jauno filmu Putnubiedēkļi, par lidostā ieraugāmo pazīmi, kad var braukt vimbās, būtisku labas filmas kritēriju un par sajūtu pirms 15. Saeimas vēlēšanām
PASAULĒ. PRETRUNAS UN SECINĀJUMI MINHENĒ
Minhenē aizvadītā ikgadējā drošības konference paliks vēsturē vairāku iemeslu dēļ. Gan ar to, ka tā acīmredzami zaudējusi savu globālo nozīmi (no vērā ņemamiem nerietumu politiķiem to apmeklēja vienīgi Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji, kurš turklāt nepavisam nav pirmais cilvēks Ķīnas ārpolitikā), gan ar to, ka konferences gaitā spilgti atklājās abos Atlantijas okeāna krastos pastāvošās iekšpolitiskās pretrunas, kas tostarp otrajā plānā atvirzīja Ukrainas jautājumu. Ko tas viss nozīmē, domājot par nākotni, un kā aizvadīto konferenci vērtēt Latvijai un Austrumeiropas valstīm?
KURAM TAS RŪP? IZMĒRAM IR NOZĪME
Baltija kļuvusi par reģionu, kur notiek salīdzinoši straujas nodokļu sistēmas pārmaiņas
TUVPLĀNĀ. KAD IEKLAUSIES, VAR UZZINĀT BRĪNUMAINAS LIETAS
Jaunais režisors un operators Aivars Šaicāns kopā ar komandu pretendē uz Lielo Kristapu par īsfilmu Žļurga un patlaban strādā pie plašāka darba par to, kas svarīgs cilvēkiem šobrīd tik daudz piesauktajā Grenlandē
LAIKA MAŠĪNA. LEĢENDĀRAIS KOLTS
Pirms 190 gadiem amerikāņu uzņēmējs Semjuels Kolts dzimtenē saņēma patentu šaujamierocim, kas tiek dēvēts par revolveri, bet sarunu valodā nereti arī par koltu neatkarīgi no tā, kas būtu ražotājs
IZPĒTĪTS. DIVAS, NEVIS VIENA MĪLESTĪBA
Apjomīgs pētījums parāda, ka cilvēks dzīves laikā piedzīvo vidēji divas kaislīgas iemīlēšanās