Nemaz neslēpšu, ka arī man, domājams, tāpat kā daudziem latviešiem, jūnija vidus ir ne tikai Jāņu, bet arī Skroderdienu Silmačos gaidīšanas laiks. Dažkārt tiešām šķitis: ja nav redzēta šī Latvijas Nacionālā teātra izrāde, tad Jāņi nemaz nav īsti ielīgoti. Vēl itin labi atceros kādu no iepriekšējo gadu iestudējumiem, kad līgošanas skatā, šķiet, Vanagu māju saimnieces lomā cauri zālei uz skatuvi savas saimes priekšgalā lepni devās aktrise Elza Radziņa, bet skatītāji šajā brīdī aizturēja elpu…
Arī šogad biļeti uz Indras Rogas iestudētajām Skroderdienām sagādāju jau laikus, un tagad, dažas nedēļas pirms šīs versijas beidzamās izrādes, tāpat kā katru vasaru, nepacietīgi gaidu mirkli, kad pie teātra fasādes sāks smaržot meijas, dūks skroderu mašīnas, spietos bites, sprāgs krāsns, uzvirmos mīlētāju kaislības un gaisā vēdīs kaut kas īpašs un netverams, bet pēc pēdējās izrādes aktieri ies tautās, skatītājus devīgi cienājot ar alu un sieru… Pēc tam kādu brīdi ārā pie teātra būs lielā sadziedāšanās ar aktieriem un muzikantiem, iespējams, taps kāda fotogrāfija un varbūt arī tiks iegriezts kāds dancis.
Par to visu domājot, ir mazliet smeldzīga sajūta, bet vienlaikus sarunās ar šā iestudējuma veidotājiem gribējās saprast un atminēt, kur slēpjas šīs lugas kods un fenomens un kāpēc tik daudziem šī tradīcija – ielīgot Jāņus ar Skroderdienu noskatīšanos – joprojām ir tik svarīga.
894 OZOLLAPU VAINAGI
Indras Rogas Skroderdienu versija pirmizrādi piedzīvoja 2010. gadā kā desmitais Blaumaņa lugas iestudējums Nacionālajā teātrī kopš 1921. gada. Līdz šim nospēlētas 149 šā iestudējuma izrādes, 17. jūnijā būs 150., bet noslēdzošā izrāde 22. jūnijā – 158. Kā stāsta teātra pārstāvji, šajos gados iestudējumu varētu būt noskatījušies aptuveni 117 000 skatītāju. Īpaša nozīme tā vēsturē ir arī 2016. gada Līgo vakaram, kad izrāde tika spēlēta brīvdabas estrādē Druvienā, svinot 30 gadus, kopš Latvijas Nacionālais teātris pirmo reizi nospēlēja Skroderdienas Druvienas pagasta Silmačos, pulcinot notikumā ap 7000 skatītāju. Jāpiebilst arī, ka tieši Rogas veidotais Skroderdienu iestudējums ir visilglaicīgākais – teātra repertuārā tas bijis septiņpadsmit (!) sezonas.
Interesanti ir arī fakti par lomās nodarbinātajiem aktieriem. Savās lomās nemainīgi bijuši vien Dita Lūriņa kā Antonija un Juris Lisners Ābrama lomā, savukārt Elīnas un Rūda lomās mainījies visvairāk aktieru: Elīnas lomā bijušas gan Līga Zeļģe un Liene Gāliņa (no 2010. gada), gan Agnese Budovska (no 2018. gada) un Ieva Aniņa (no 2023. gada), tiesa, ar piebildi, ka šīs aktrises lomā gan mainījušās, gan arī dublējušās. Rūda ādā iejutušies aktieri Jānis Vimba (no 2010. gada), Jurģis Spulenieks (no 2015. gada), Igors Šelegovskis (no 2018. gada) un Kārlis Reijers (viņš nomainīja Šelegovski tikai 2025. gadā un šogad atkal spēlēs Joski).
Interesanti fakti sakrājušies arī par scenogrāfiju. Uz katru izrādi tiek uzpīti seši ozollapu vainagi (kopā pa visiem gadiem varētu būt tapuši aptuveni 894 vainagi), uz skatuves katru vakaru atrodas sešas meijas, tiek apēsti trīs kilogrami siera (kopā – aptuveni 447 kg) un izdzerti trīs litri kvasa, jo alus uz skatuves netiek dzerts. Bet slavenajam pankūku skatam katrā izrādē top 17 pankūkas, kuras rekvizitores cep turpat aizskatuvē.
UZ ROBEŽAS
Bet nu no skaitļu pasaules pārceļamies uz laiku – 2010. gadu –, kad režisore Indra Roga, toreizējā teātra direktora Ojāra Rubeņa mudināta, ķērās pie jaunas Skroderdienu versijas.
"Toreiz, pirms piecpadsmit gadiem, iestudējot Skroderdienas, strādāju uz tās robežas – lai jaunais un vecais būtu kopā –, jo gāzt Blaumaņa lugas tradīcijas nebūtu gudri. Rēķinājos arī ar to, ka cilvēki zina, "kā ir pareizi" un "kā vajag", zina visus tekstus. Tāpēc viņu zināšanas iefiltrējām izrādē, un sākotnēji "mājas gariņi" bija aktieri, kas bija spēlējuši lielās lomas iestudējumos un tagad vaktēja, vai viss notiek tā, kā vajag. Savukārt tagad, pēc piecpadsmit gadiem, tas ir pārvēlies pretējā virzienā – bēniņos sēž tie aktieri, kuri pretendē uz lomām nākamajās Skroderdienās," saka režisore Roga, atgādinot, ka tieši piesauktie "mājas gariņi" viņas iestudējumā bija jaunieviesums. Viņi it kā pieskata, vai ar Blaumaņa tekstiem viss ir kārtībā. Tāpat jaunums bija arī Tonijas (Antonijas meita) lomas risinājums, lietus Jāņu naktī un smeldzes tēma, kuru lieliski papildinājušas izcilā mūziķa Nika Matvejeva veidotās muzikālo tēmu aranžijas.
Uz jautājumu, kur slēpjas šīs Blaumaņa lugas kods, Indra, ilgi nedomājot, atbild: "Tā ir lubene. Tajā viss ir par mīlestību, kura ir ielikta Jāņu naktī, savukārt jau no pirmās ainas publikai ir skaidrs, kuram ar kuru būtu jābūt kopā, jo ir taču acīmredzami, kas tur pārī ir nepareizi. Ne velti Blaumanim pirmais nosaukums šai lugai bija Nomaldījušās sirdis, un viņš principā visu izrādi cenšas pasauli pagriezt sirds virzienā. Lai paskatāmies kaut abas vecenes – Tomulīšu un Pindacīšu. Viņu abu "ķēķa filozofija" pirmajā cēlienā ir tieši par to – vai tad tā var darīt: pēc sirds patikšanas izvēlēties vīru, nevis pēc mantas stāvokļa un statusa. Galu galā Antonijas pirmās laulības tieši tādas bija – kārtīgas aprēķina laulības."
Savukārt par šīs izrādes fenomenu režisore teic – šķiet, ka Blaumanim ir lieliski izdevies uzminēt latvieša kodu un identitāti un to, kādi esam: "Viņš māk gan pasmieties par cilvēkiem un tā mīļi iesmiet; viņš māk pažēlot… Un vēl – šajā izrādē nav neviena ļauna cilvēka! Tāpēc viņi ir pievilcīgi un dod prieku, kas, manuprāt, ir viena no būtiskākajām teātra misijām. Dāvāt prieku. Turklāt mūsu izrāde ir bagāta, bieza, pilna ar visu ko – mūziku, jokiem, sentimentu, skaistumu, Jāņuzāļu smaržu. Tāda riktīga lauku luga! Ar visu Ābrama tējas dzeršanas ainu, kas ir kļuvusi par īpašu notikumu, jo tagad jau Juris Lisners katru reizi skatās, kas ar tēju būs izstrādāts šoreiz… viņš nekad nezina, kas krūzītē būs ieliets," smej režisore.
DARIET, KO GRIBAT!
Daudz skaistu atmiņu par šo Skroderdienu iestudējumu ir arī bijušajam teātra direktoram Ojāram Rubenim: "Mums tobrīd jau ilgu laiku bija rādīta Edmunda Freiberga iestudētā izrāde, taču vairāk prasījās iesaistīt jaunus cilvēkus, tāpēc biju izdomājis, ka iestudējums ir jāmaina. Mums bija uzdevums – radīt izrādi, kura ne tikai ir citādāka, bet būtu jaudīga, dzīvespriecīga, iepriecinoša un kurā māksliniekiem tiktu dota maksimāla iespēja izpausties. Man šķita, ka Indra Roga to visu varētu brīnišķīgi izveidot. Uzaicināju arī scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi un abiem teicu – dariet pilnīgi visu, ko gribat – finansiālajā, mākslinieciskajā un radošajā izpausmē –, kā to visu redzat, tikai taisiet Skroderdienas, kuras rada cilvēkiem prieku un ir varenas. Kad Indra un Mārtiņš pie manis atnāca ar savu redzējumu, sapratu – šī ir vislabākā Skroderdienu scenogrāfija, kāda mums ir bijusi!"
Tiesa, saprotot, kādas būs iestudējuma izmaksas, direktors esot saķēris galvu, taču: "Es biju viņiem apsolījis, tāpēc teicu – jā! Tā nu izdarījām visu, ko varējām izdarīt."
Vēl, runājot par Indras koncepciju, Rubenis piemin, ka parasti Skroderdienās Antoniju spēlē jau stabilas aktrises, arī veceņu lomās parasti bija redzamas aktrises gados, taču: "Blaumanis nekur nebija norādījis, ka tā ir vecu cilvēku komēdija un satikšanās, tā tomēr ir jaunu cilvēku alošanās! Un vēl Indras koncepcija paredzēja, ka izrādē piedalīsies viss teātra kolektīvs. Tās tomēr ir sezonas beigas, un mums šķita, ka šis uzstādījums rada tādu kopības sajūtu. Un man arī liekas, ka tas ir Blaumaņa kodā – Jāņi, līgošana, humors, latviešu kopābūšana, un, lai kāds tu būtu, Jāņu vakarā esi gaidīts un mīlēts! Man arī šķiet, ka Ditas spēlētā Antonija, kura ar saviem abiem Dūdariem un Alekšiem ir izturējusi visus šos gadus, joprojām iemieso latviešu garu un kodu – lai kas arī notiktu, mēs tam pārkāpsim pāri un iesim tālāk!"
Protams, jaunais iestudējums sākumā skatītājos raisījis mulsumu (kā jebkuras Skroderdienas, kuras ir taisītas citādāk), līdz brīdim, kamēr izrāde iegājās. «Jau otrajā un trešajā sezonā izrāde gāja uz urrā!, spēlējām pa sešpadsmit un astoņpadsmit izrādēm, un beigās cilvēki pat lauzās uz mūsu Skroderdienām. Jo tās bija dzīvespriecīgas un mīlestības piepildītas. Un tas ir tas, ko skatītāji zālē sagaida, un tas staro faktiski no visiem izrādē spēlējošajiem aktieriem. Manuprāt, šī izrāde ir brīnišķīgs veiksmes stāsts, tāpēc joprojām esmu pateicīgs gan Indrai Rogai, gan Mārtiņam Vilkārsim, gan mūziķiem, kas to visu radīja un iznesa!"
Izrādei tērpus radīja brīnišķīgā un leģendārā tērpu māksliniece Večella Varslavāne, turklāt tie krietni atšķīrās no iepriekšējo iestudējumu tērpiem. "Tas nav tā: nu, mēs dzīvojam laukos, tāpēc visi staigājam noplukuši un nabadzīgi. Visi izrādes tēli nāk ar pašcieņu, un visi bija eleganti! Nu paskatieties taču kaut uz Ābramu – viņam ir laka kurpes un baltas zeķes!" norāda Rubenis.
LEJIET UZ PILNU KLAPI!
Bijušais teātra direktors smej, ka arī šogad 22. jūnijā cer tikt pie Jāņu vainaga, kas viņam joprojām tiek dāvināts, taču labprāt iztiktu bez aktieru sarūpētās rumulēšanās. "Kad pirmajā gadā pēc izrādes mani uz skatuves tā kārtīgi aplēja ar ūdeni, biju samulsis. Toreiz biju uzposies labā linu uzvalkā, kuru pēc tās laistīšanās nācās atjaunot. Tad ar Indru sapratām, ka acīmredzot mūs rumulēs arī turpmāk, tāpēc, ejot uz skatuves, saģērbāmies vienkāršāk – tā teikt, lejiet uz pilnu klapi! Un patiesībā jau es gaidīju to ūdens spaini, kas nāks pār manu galvu!"
Viņš, atklājot un noslēdzot sezonu, vienmēr bija sagatavojis uzrunu skatītājiem. "Pirmajā gadā pēc Skroderdienām norunāju savu runu, tad man uzgāza ūdeni; kad nākamajā gadā gāju teikt runu, jau gaidīju, kad tad to ūdeni gāzīs. Tas bija ļoti jauki, un mēs vienmēr ar Indru bijām slapji un priecīgi… Manuprāt, šajā izrādē slēpjas tas latvieša kods, kuru tu izrādē izdzīvo, un beigās vēl ielīgo, un tad dabū dopingu visam nākamajam gadam!"
PILNASINĪGA DZĪVOŠANA
Kopš pirmās izrādes Antonijas tēlā iejutusies aktrise Dita Lūriņa, kura par savu lomu teic: "Tajā varu atļauties būt nešpetnāka nekā dzīvē, lai gan daži labi varbūt teiktu, ka es arī dzīvē esmu nešpetna… Taču Antonija nevar atļauties būt balta un pūkaina, jo viņai taču jāvada saimniecība, tāpēc man patīk tas viņas krampis – ka viņa var būt liela saimniece, jo viņai ir tas ķēriens. Kad vecais Silmačs nomirst, mājā un saimniecībā taču nekas neapstājas. Tāpat domāju, ka šīs lomas kods – Antonijas spridzīgais raksturs un temperamentīgā sieviete – nemainās, taču skaidrs, ka viņa mainās ar mani kopā."
No lugas iestudēšanas laika Lūriņa arī atceras sarunu ar režisori un to, ka abām ļoti gribējies izcelt Antonijas kaislīgo dabu, – tā teikt, lai skatītājs redz, ka Dūdars viņai nav nekāds ielāps, aizvietotājs vai glābšanas riņķis; viņš ir tas Īstais, visa sakne, un ka viss izrādē būtībā notiek Dūdara dēļ. "Ja tā padomā: gatavojoties savām kāzām ar Aleksi, Antonija taču varēja nesaukt Dūdaru kā skroderi. Bet viņa viņu aicina…" Dita ar smaidu atceras, kā izrādes mēģinājumos abiem Dūdariem – Aināram Ančevskim un Uldim Anžem – savulaik teikusi: "Kad apkrita vecais, kur tu biji?! Vai tu iebrauci manā sētā? Taču nē! Jo viņš taču ir lepns (ko var saprast). Tad Antonija it kā dzīvo uz priekšu, bet – aizmirst jau nevar. Kad Dūdars iebrauc sētā, tad gan kājas ir mīkstas, jo – ko tad nu lai dara? Brīdī, kad mana Antonija ierauga Dūdaru, viņai uzreiz ir pilnīgi skaidrs, kurš no abiem puišiem (Dūdars vai Aleksis) ir īstais…"
Vēl Lūriņa piemin arī savu leģendāro kolēģi Astrīdu Kairišu, kura Antoniju spēlēja Alfreda Jaunušana Skroderdienu iestudējumā: "Kad Astrīda redzēja mūsu izrādes mēģinājumu, viņa uzreiz teica – tas ir Jaunušana kods, kuru viņš gribēja panākt savā iestudējumā – spītnieces savaldīšanu. Kad Astrīda spēlēja Antoniju un Ģirts Jakovļevs – Dūdaru, tur bija tas kods, divi līdzvērtīgi partneri, kad skatītāji saprata – jā, tas ir īstais pāris! Tāpēc Jaunušana versijā un tagad arī Indras versijā tas ir tas skaistais – ka beidzot īstie "dabonās un beigās tiešām ir trīs pāri, nevis divi pāri un viens tāds aiz ausīm pievilkts…"
Un kā tad ar to slaveno Skroderdienu kodu un fenomenu, pēc kā visi vienmēr taujā? "Tagad tā tiešām ir tradīcija, jo šajā lugā ir visu gadu un laikmetu uzslāņojums. Arī mums pašiem liekas, ka nav piedzīvoti Jāņi, ja nav padsmit Silmači nospēlēti. Otra lieta, kura ar katru gadu kļūst ekskluzīvāka, tā ir Blaumaņa valoda, tās skanējums un autentiskums. Bet pašos pamatos, manuprāt, ir tas, ka Blaumanis lugā ir ierakstījis to, kādi mēs, latvieši, esam un kādi gribam būt. Skaidrs, ka te ir arī visi žanri: komēdija, drāma, traģēdija, melodrāma, delartiskā komēdija… Viss! Arī visas lomas, kuras mūsu apziņā ir lielas lomas, pēc Blaumaņa un vārdu kvantuma ir mazas un epizodiskas, taču caur gadiem tām nāk klāt pieredze un šlepe. Piemēram, Zārai ir pusotra aina un viena dziesma, un Ieviņai arī nav daudz vairāk, bet Ieviņa ir simbols! Tāpat arī Zāra! Un pati Blaumaņa luga ir gluži vienkārši brīnišķīga, jo tajā ir pilnasinīgā dzīvošana – gan ar grūtumiem, ar sāpēm, dubļiem, gan ar raušiem. Ar visu!"
SKAISTUMS IR VIENKĀRŠĪBĀ
"Tolaik, kad tapa izrāde, daļa aktieru bija satraukušies par Indras traktējumu un to, kas nu būs ar Aleksi, jo – sak’, Jānītis jau šai lomai ir pārāk jauns. Visi laikam bija pieraduši pie tā, ka izrādēs Aleksis ir gandrīz vai pusmūža vīrs, taču galu galā Blaumanim jau nekur nebija rakstīts, ka Aleksis ir kungs gados. Patiesībā taču viņš bija jauns čalis! Tāpat daudzi bija satraukušies par jaunieviesumu – mājas gariņiem – un to, vai tad Blaumaņa fenomens šajā izrādē paliks. Turklāt man bija vēl viens izaicinājums, jo nācās saspēlēties ar divām Elīnām – Lieni Gāliņu un Līgu Zeļģi –, kur katrai bija savs traktējums un redzējums par mūsu tēliem un skatuves partnerību, līdz ar to darbs pie izrādes bija īsta skola ar zināmu grūtību pakāpi, jo es teātrī biju tikko apbružājies. Taču joprojām saku lielu paldies Indrai par to, ka viņa man uzticēja šo lomu, un arī Ojāram Rubenim, kurš piekrita režisores izvēlei. Nospēlēju deviņas sezonas, un tad manā vietā Alekša lomā nāca Raimonds Celms, taču šo laiku atceros kā ļoti skaistu un interesantu," sarunā atzīst nu jau bijušais Latvijas Nacionālā teātra aktieris Jānis Āmanis, kurš šajā Skroderdienu iestudējumā astoņas sezonas spēlēja Aleksi.
Kur, viņaprāt, slēpjas šīs Blaumaņa lugas fenomens? "Cilvēcībā un vienkāršībā! Un patiesumā. Manuprāt, cilvēki šodien šīs lietas brīžiem aizmirst, taču vēlme pēc vienkāršības un skaistuma mūsos kaut kur iekšā ir. Iespējams, ikdienā cilvēks to nespēj piepildīt, jo mums ir tik daudz uzliktu masku, pienākumu, doktrīnas, ierobežojumu un noteikumu, kastes… Savukārt, skatoties Skroderdienas, cilvēks pie sevis var klusi priecāties un saprast – tas taču ir tik skaisti! Nemaz neliegšos – tā kā tik daudzus gadus esmu bijis iekšā tajā Skroderdienu fīlingā un sajūtā, ir grūti to izskrāpēt ārā. To nemaz nevar izdarīt! Tāpēc, protams, arī tagad, kad jau esmu prom no teātra, man joprojām gribas piedalīties vismaz līgošanas skatā vai mājas korī. Tur ir savējie cilvēki, savējo burziņš, mani bijušie kolēģi… Tāpēc šogad paskatīšos kalendārā, un varbūt tomēr man izdosies aiziet uz kādu no beidzamajām Skroderdienu izrādēm un to visu izbaudīt kaut vai kopā ar mājas kori…" saka aktieris.
GODAM PELNĪJIS SAVU VIETU
Kā pirms gada savā Skroderdienu apskatā norādīja teātra kritiķis un laikraksta Dienas žurnālists Atis Rozentāls, Latvijas Nacionālā teātra Skroderdienu fenomens ir ne tikai neatslābstošā publikas interese, bet arī tas, ka katru nākamo iestudējumu salīdzina ar iepriekšējo, un paiet laiks, kamēr publika pie tā pierod. "Arī Indras Rogas Skroderdienas, kurās bija vairāki principiāli jaunumi, pirmajā gadā pieņēma ne visi. Man ļoti patīk scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša stāsts par skatītājām, kas iesaucas, ka krāsns ir nepareizā vietā. Indra Roga ieviesa gan gariņus bēniņos, gan lietu (kas līst kā pa Jāņiem). Liela daļa Skroderdienu publikas replikas zina no galvas, bet tāpat sirsnīgi smejas, kad Rūdis ar Kārlēnu runā par Ņezabudku un ģenerāli Skoboļevu vai Ābrams sauc Pindacīšu par šmucīgu mātīti."
"Manuprāt, ir pareizi, ka šajā iestudējumā gadu gaitā nemitīgi atjaunojās sastāvs, nemainīgas vērtības ir tikai Antonija un viņas divi Dūdari. Man bija iespēja pagājušajā gadā pēc ilgāka pārtraukuma izrādi redzēt vēlreiz, un jāteic, ka tajā atsevišķi akcenti mainās, jo katrs aktieris cenšas kaut ko pavisam nedaudz, bet pielikt no sevis klāt. Kopumā tas ir iestudējums, kas latviešu teātra vēsturē godam savu vietu ir izcīnījis."