Antonio Gaudi, kurš piedzima 1852. gada 25. jūnijā, bet nomira 1926. gada 10. jūnijā, bija katalāņu modernisma jeb Art Nouveau pazīstamākais arhitekts, viens no individuālākā stila arhitektūras pārstāvjiem pasaules vēsturē, ko izkopa gandrīz 50 gadu garumā. Lēmumus viņš pieņēma pats, taču nereti sadarbojās ar citiem katalāņu dizaineriem, māksliniekiem un amatniekiem, raksta History.com.
Lai gan mūsdienās nereti tiek uzsvērta Gaudi piederība Spānijai, viņš nebija nekāds šīs apvienotās valsts patriots, paliekot uzticīgs idejai, ka Katalonijai jābūt neatkarīgai. Par šīm «ķecerībām» varasiestādes viņu reizēm vajāja, īpaši, pārmetot runāšanu katalāņu valodā un izlikšanos, ka nesaprot ne vārda kastīliešu jeb spāņu valodā.
Var šķist neticami, bet pasaules slavu Gaudi ieguva vien pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad Spānijā valdīja Fransisko Franko režīms, kas centās nepieļaut nekādas domas par Katalonijas atdalīšanos no Spānijas. All About History raksta, ka šajā procesā liela loma bijusi tolaik jau visā pasaulē atzītajam katalāņu māksliniekam Salvadoram Dalī, kura pausto nevarēja apklusināt pat varasiestādes.
BĒRNS AR IZTĒLI
History.com raksta, ka Gaudi dzimis Tarragonas provincē Katalonijā, kaut gan neesot zināms, kur tieši – Reusas pilsētā vai 5 km attālajā Riudomsas pilsētā. Taču noteikti zināms, ka viņš kristīts Reusas pilsētā nākamajā dienā pēc piedzimšanas.
Abi Gaudi vecāki bija no kalēju ģimenēm. Antonio bija jaunākais no pieciem bērniem un nevarēja rotaļāties ar saviem vienaudžiem reimatisma dēļ. Stipro sāpju dēļ viņš nebija spējīgs pastaigāties, un, ja bija nepieciešams doties prom no mājām, viņam nācās jāt ar ēzeli. Tā kā Antonio uzturējās tuvu mājām un viņam bija daudz brīvā laika, tas tika izmantots, lai aplūkotu dabu. Tieši šis faktors veidoja viņa divas stiprākās prasmes – vērīgumu un dabas izpratni.
Bērnībā Antonio tika sūtīts mācīties uz pirmsskolas iestādi, un jau tad izpaudās viņa iztēles spējas. Kad bērniem stāstīja par to, ka putni spēj lidot tāpēc, ka tiem ir spārni, Gaudi secināja, ka vistām spārni būs domāti ātrākai skriešanai, jo tās taču nelido. Pēcāk, jau skolas gados, par viņa iemīļotāko mācību priekšmetu esot kļuvusi ģeometrija, un, ja paraugās uz arhitekta paveikto, tiešām viss ir ģeometriski sabalansēts. Sākot ar Guelja paviljoniem un beidzot ar jau pieminēto katedrāli.
Pēc vidusskolas beigšanas Gaudi zinību apgūšanu no 1873. līdz 1877. gadam turpināja Barselonas augstskolā Escuela Tècnica Superior d’Arquitectura, un tur nu viņam esot gājis kā pa celmiem – teicamas atzīmes mijušās ar nesekmīgiem vērtējumiem. Parakstot arhitekta izglītības statusu apliecinošo dokumentu, augstskolas direktors esot sacījis: «Es esmu atradis vai nu vājprātīgo, vai ģēniju.» Vai tā patiešām bija, kas to lai zina, raksta All About History. Taču ar Gaudi prasmēm un idejām pilnīgi pietika, lai viņam būtu iespēja piesaistīt bagātus klientus, projektējot tiem laikiem ļoti savdabīgas ēkas, kurās daži elementi atgādināja stāvošus cilvēkus, bet citi – augošus kokus.
ATRODAS MECENĀTS
Turklāt uzreiz pēc studiju beigšanas Gaudi iepazinās ar savu nākamo mecenātu – grāfu Evzebio Guelju, tekstila magnātu un Katalonijas bagātāko cilvēku.
Viņiem abiem kopīga bija dziļa reliģiozitāte, turklāt grāfs interesējās par mākslu un varēja atļauties sev pasūtīt jebkura sapņa piepildījumu, raksta All About History.
Savukārt arhitekts varēja īstenot ikviena radoša cilvēka sapni, proti, iegūt šajā ziņā brīvību bez jebkādiem budžeta ierobežojumiem. Gaudi veica daudz Guelja ģimenes pasūtījumu, tostarp populārāko Barselonas parku – Guelja parku ar mozaīku klātās salamandras strūklaku. Pateicoties šim labdarim, Gaudi slava izplatījās aizvien plašāk, un Barselonas turīgākie iedzīvotāji jau sacentās, kuram ātrāk izdosies nolīgt modē nākušo arhitektu savas savrupmājas projektēšanai. Piedāvājumu bija daudz, taču Gaudi savu latiņu nenolaida par zemu, vienmēr apzinoties, ko viņš grib un cik spēj sasniegt, vienīgais izņēmums varētu būt jau pieminētā Sagrada Familia, kuras gadījumā ambīcijas bija lielākas par varējumu.
Taču vai tās bija lielas ambīcijas? Reliģiozais Gaudi reizēm teica, ka Dievam taču vienalga, vai šo katedrāli pabeigs pēc 10, 100 vai 1000 gadiem, svarīgākais ir tas, ka Tā Kunga vārds tiks sludināts.
Baznīcas pamatakmens tika ielikts 1882. gadā, un šis nav tikai viena arhitekta, bet gan vairāku paaudžu apņēmīgu, uzticīgu profesionāļu un entuziastu darbs. Kad Sagrada Familia būs pabeigta, tā sliesies augstāk par jebkuru citu baznīcu pasaulē – 170 metru augstumā virs Barselonas – un to rotās 18 smailes visdažādākajiem svētajiem. Starp citu, uz šo kategoriju pretendē arī Gaudi, jo Romas katoļu baznīca jau sākusi viņa beatificēšanas procesu.
STILĪGS ASKĒTS
Laikabiedri Gaudi parasti atceras kā «stilīgu askētu», raksta History.com. Uz saviesīgiem pasākumiem viņš allaž ieradies pašos modernākajos uzvalkos un kurpēs. Taču pie svētku galda reti kad bijis pamanāms. Reimatisma dēļ Gaudi ieturēja stingru veģetāru diētu un izmantoja homeopātiskus līdzekļus, ūdens terapiju, kā arī biežas pastaigas, lai uzturētu labu veselību. Garas pastaigas ne tikai vājināja reimatismu, bet arī ļāva viņam vēl vairāk izbaudīt dabu, taču galu galā ne pie kā laba nenoveda.
Gaudi pēc dabas bija vientuļnieks un savrupnieks. Savu ģimeni viņš tā arī neizveidoja un bija spiests noskatīties, kā pamazām aizsaulē aiziet viņa tuvinieki. Pirmais pasaules karš un tam sekojošās ekonomiskās problēmas būtiski ietekmēja arī arhitekta projektu attīstīšanu un līdz ar to arī viņa finansiālo stāvokli, un Gaudi esot ieslīdzis permanentā depresijā. Ar gariem matiem un sirmu bārdu, netīrās, noskrandušās drēbēs viņš bieži vien uz ielas tika uzskatīts par ubagu. Viena no šādām reizēm pirms 100 gadiem arī kļuva liktenīga. 1926. gada 7. jūnijā 73 gadus vecais Gaudi ielu krustojumā pakļuva zem tramvaja.
Taksometru vadītāji, domādami, ka viņš ir ielas ubags, atteicās viņu vest uz pilsētas slimnīcu. Galu galā Gaudi tika nogādāts nabagu slimnīcā, kur viņam netika sniegta pienācīga medicīniskā aprūpe. Tikai nākamajā dienā Sagrada Familia kapelāns viņu atrada, bet tad jau bija par vēlu. Gaudi atteicās no labākas slimnīcas, teikdams: «Mana vieta ir šeit, starp nabagiem», un pēc trim dienām no gūtajām traumām nomira.