Kalni nepiedod ne mazāko kļūdu, tie var būt ļoti nežēlīgi, – tādā vai citādā veidā šo tēzi apstiprinājuši daudzi pasaules vadošie alpīnisti, raksta National Geographic. Ļoti bieži pie traģēdijām noved pašu spēju pārvērtēšana. Kad līdz vairāk nekā 7000 metru augstajai virsotnei palicis tikai kāds simts vai vien daži desmiti metru, adrenalīns dzen uz priekšu. Taču ikvienam būtu jāieklausās savā organismā un jāsaprot, vai pēc tam izdosies arī veiksmīgi nokāpt lejā no virsotnes (statistika liecina, ka lielākā daļa kritienu notiek tieši atceļā, kad kalnā kāpējs jau ir pārguris). Un šajā brīdī jābūt spēkam pašam sev pateikt: "Nē, mēģināšu nākamajā reizē," vēsta alpīnisma ābece.
Tomēr cilvēki joprojām riskē ar savu dzīvību, tā saucamajā nāves zonā (vairāk nekā 8000 metru virs jūras līmeņa) dodoties bez skābekļa baloniem, pārbaudot līdz tam neizpētītus, tehniskā ziņā sarežģītus maršrutus, izaicinot likteni ar to, ka neņem līdzi pietiekami daudz ekipējuma (ar mazāku mugursomas svaru taču izdosies ātrāk gan sasniegt virsotni, gan nokāpt no tās), un tamlīdzīgi. Vēl viens faktors ir zem mazas sniega kārtas apslēptas dziļās plaisas ledājos – ja tādā iegāžas un izdodas izdzīvot pēc kritiena no desmitiem metru augstuma, pašam izkļūt no plaisas nav teju ne vismazāko izredžu. Mazākās grupās problēmas var radīt vairāku cilvēku sasirgšana ar tā saucamo augstuma slimību, kad sākas reiboņi, pastāvīgs nogurums un attīstās plaušu tūska, – ja neviens nespēj palīdzēt šādus sirdzējus nogādāt lejā pa kalna nogāzi, viņi visbiežāk iet bojā, raksta Climbing.com.
Visbiežāk gan par traģēdiju (ar to šoreiz sapratīsim liela cilvēku skaita bojāeju vienā kalnā un nelielā laika sprīdī) iemesliem kļūst dabas stihijas, ko ļaudis nekādi nespēj ietekmēt. Lavīnas, pēkšņas sniega vētras, zemestrīces – to dēļ kalnos kāpēji bieži vien iestrēgst ceļā starp beidzamo nometni un virsotni. Saziņas sistēmas gan šajā gadsimtā ir strauji uzlabojušās, taču ko tas līdz, ja glābēji slikto laikapstākļu dēļ tāpat nespēj steigties palīgā? Tādēļ nereti ir gadījumi, kad šādā situācijā tuvu kalna virsotnei esošie alpīnisti nosalst vai mirst jau pieminētās augstuma slimības dēļ.
National Geographic uzsver, ka lielākoties kalnos kāpēji ir savstarpēji izpalīdzīgi. Diezgan bieži ir gadījumi, kad kāda grupa atsakās no mērķa sasniegt virsotni un dodas palīdzēt citai ekspedīcijai, kuru piemeklējusi kāda nelaime. Taču tajā pašā laikā ikvienam, kurš dodas iekarot (alpīnistiem šis vārds gan īsti nepatīk, un viņi labprātāk lieto apzīmējumu "pielabināt") augstākos kalnus, jārēķinās ar to, ka var pienākt brīdis, kad būs jāpaļaujas tikai uz paša spēkiem.
Kritiskās situācijās, kad runa ir par dzīvību un nāvi, cilvēku uzvedība mēdz atšķirties – vieni krīt panikā, citi iegrimst it kā stoiciskā mierā, kas būtībā nozīmē bezpalīdzības stāvokli, trešie cenšas atrast konstruktīvu risinājumu, lai veiksmīgi līdz nometnei nogādātu visu grupu, bet ceturtie domā tikai par savas ādas glābšanu. Jo saliedētāka ir komanda, jo lielākas izredzes tai sekmīgi tikt galā ar kādām nepatikšanām, – arī tas no alpīnisma ābeces mācībām.
GAN AUGSTI, GAN MAZĀKI
BBC History Magazine raksta, ka gadu desmitu laikā alpīnistu saimē jau visiem labi zināms, kuras virsotnes ir pašas bīstamākās, taču tas viņus neattur no došanās ceļā, jo ir vēl lielāka vēlme šos šķēršļus pārvarēt. Ja pievēršamies tikai astoņtūkstošniekiem (virsotnēm, kas slejas vairāk nekā 8000 metru augstumā, un pavisam to ir tikai 14, turklāt visas slejas vai nu Himalaju, vai netālu esošajās Karakoruma grēdās), slavu izpelnījušies divi kalni.
Nepālas teritorijā esošā Anapurna (8091 metrs), kuras virsotni alpīnisti pirmo reizi sasniedza 1950. gadā, ir zināma ar to, ka šī kalna nogāzēs lavīnas var notikt teju uz līdzenas vietas, un neviens nav spējīgs paredzēt, kad un kur tas atgadīsies. Taču, neraugoties uz briesmām, tā allaž vilinājusi pieredzējušus alpīnistus un savulaik kļuva par pirmo astoņtūkstošnieku, kura virsotni izdevās sasniegt profesionāliem kalnā kāpējiem. Taču vēl joprojām Anapurna prasa savu, raksta Climing.com, – statistika liecina, ka vidēji no 10 cilvēkiem, kuri cenšas uzkāpt virsotnē, trīs iet bojā.
Neko daudz labāka statistika nav 8611 metru augstajam kalnam K2, kas atrodas Ķīnas un Pakistānas pierobežā, un pirmo reizi tā virsotne tika sasniegta 1954. gadā. Tehniski sarežģīts maršruts, mainīgi un neprognozējami laikapstākļi, kā arī ļoti bīstams, par pudeles kakliņu sauktais posms, kur allaž draud lavīnu vai ledus pārkaru nogāšanās, – tas viss sarežģī nokļūšanu virsotnē un apdraud alpīnistu dzīvību. Nākamais šajā sarakstā ir par Slepkavu iedēvētais 8126 metrus augstais Nangaparbats Pakistānā. Kādēļ šāda iesauka? Tādēļ, ka alpīnistiem, lai sasniegtu virsotni, nākas rāpties pa gandrīz vertikālām ledus sienām, un nekad nevar būt drošs, ka uz galvas neuzkritīs un bezdibenī neparaus kāds ledus gabals.
Nu un visbeidzot pasaules augstākais kalns Everests (8850 metri virs jūras līmeņa), kura nogāzēs dzīvību zaudējuši vairāk nekā 340 cilvēku. Šis skaitlis gan lielā mērā skaidrojams ar to, ka kopš komerciālā alpīnisma attīstīšanās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un stabilu maršrutu jeb iestaigātu taciņu izveidošanās līdz virsotnei Everestu apsēduši bagātnieki, kuri to vai citu iemeslu dēļ vēlas palepoties, ka pabijuši pasaules jumtā, kā mēdz dēvēt šo kalnu. Lielai viņu daļai nav pat pienācīgas fiziskās sagatavotības, par kādām tehniskām iemaņām nemaz nerunājot, un, prasti sakot, šie ļaudis Himalajos ierodas ar domu – naudiņu esmu samaksājis, un gan jau tie šerpas un profesionālie alpīnisti kaut kā mani aizdabūs līdz virsotnei un nodabūs lejā. Šo problēmu jau pirms vairāk nekā 30 gadiem sarunā ar The New York Times skaidri definēja pieredzējušais šerpa (Nepālas iedzīvotāji parasti ir ne tikai nastu nesēji, bet arī gidi) Pertemba, sakot: "Ir pārāk daudz bagātu cilvēku, kuri vēlas nokļūt Himalajos, uzkāpt augstā kalnā un visu atlikušo mūžu par to runāt. Ja viss ir perfekti, viņiem izdodas. Ja ne, viņiem neizdodas, un rezultāts ir katastrofa."
Taču, kā norāda LiveScience.com, pasaulē ir ne mazums virsotņu, kas ir krietni zemākas par Everestu, bet kuru sasniegšanas mēģinājumi tāpat beidzas ar vairāku alpīnistu nāvi vienā dienā. Materhons Šveicē, Monblāna grēda uz Francijas un Itālijas robežas, pat šķietami viegli sasniedzamais Elbruss Kaukāzā ik gadu prasa vairāk nekā desmit vai piecpadsmit upuru. Un vēl jau ir arī tādi kalni un virsotnes, par kurām cilvēki, kas nav saistīti ar alpīnismu vai kalnu tūrismu, nekad nav dzirdējuši.
KARAVĪRU LĀSTS
Lielākās traģēdijas kalnos gan nav attiecināmas uz profesionāliem alpīnistiem, bet gan karavīriem, kurus nepiemērotos apstākļos un ar nepiemērotu ekipējumu bezcerībā bija iedzinuši bezatbildīgi komandieri, raksta Climbing.com. Tā 1902. gadā sniega vētras laikā apsaldēšanās dēļ dzīvību zaudēja 199 Japānas armijas karavīri, kuri nez kādēļ bija iztriekti treniņa nolūkā doties pa Hakodas kalnu nogāzēm. Jāpiebilst, ka šī grēda, rēķinot pasaules mērogos, nav īpaši augsta – ap 1600 metriem virs jūras līmeņa, taču janvāra vidū uznāca gandrīz 40 grādu sals, un japāņu karavīri, kuriem nebija piemērota apģērba un apavu, vienkārši nosala.
Šo pieredzi gan 2005. gadā neņēma vērā Čīles armijas virsnieki, kuri nosūtīja vairākus desmitus jauniesaukto pārgājienā uz kalniem brīdī, kad gaisa temperatūra bija mazāka par mīnus 35 grādiem pēc Celsija skalas, turklāt plosījās sniega vētra. Muļķīgais lēmums noveda pie 45 cilvēku nāves.
ĻEŅINA SMAILE
Bijušajā Padomju Savienībā viens no alpīnistu iekārotākajiem kalniem bija Ļeņina smaile (7149 metri virs jūras līmeņa), kas atrodas Pamira kalnu grēdā, aptuveni uz Kirgizstānas un Tadžikistānas robežas. Tās ziemeļu nogāzes atrodas Kirgizstānas Alai provincē, bet dienvidu nogāzes – Tadžikistānas Gorno-Badahšānas reģionā. Virsotne atrodas uz robežas, padarot to par abu valstu kopīgu virsotni. Ļeņina virsotne ir viena no piecām 7000 m augstajām virsotnēm bijušajā PSRS. Lai iegūtu prestižo Sniega leoparda titulu, alpīnistiem jāsasniedz visas piecas virsotnes. 1871. gadā virsotne tika nosaukta par Kaufmana kalnu par godu Konstantīnam Kaufmanam, pirmajam Krievijas Turkestānas ģenerālgubernatoram. 1928. gadā tā tika pārdēvēta par Ļeņina virsotni. Pašreizējais oficiālais nosaukums Kirgizstānā un Tadžikistānā atšķiras. Kirgizstānā to sauc par Ļeņina virsotni, savukārt Tadžikistānā tas ir Kullai Abuali Ibni Sīno (Ibn Sīna virsotne jeb Avicennas virsotne – par godu persiešu zinātniekam Abu Ali ibn Sīnam). Vietējie kirgīzi gan izmanto arī citus šīs smailes nosaukumus.
Pirnā lielā traģēdija Ļeņina smailes pakājē norisinājās 1974. gadā, kad notika starptautiska alpīnisma nometne, kurā piedalījās gandrīz 200 alpīnistu, raksta Climbing.com. Padomju sieviešu komanda Elviras Šatajevas vadībā plānoja šķērsot virsotni, kāpjot pa Lipkina grēdu ziemeļu nogāzē un nokāpjot pa Razdelnajas maršrutu Ļeņina virsotnes ziemeļu pusē.
Sievietes sasniedza virsotni 7. augustā, neskatoties uz brīdinājumiem no bāzes nometnes par tuvojošos vētru. Vētra, kas vēlāk pēc meteorologu atzinuma bija spēcīgākā 25 gadu laikā, viņas pārsteidza zem virsotnes. Vējš pārsniedza 100 kilometru stundā lielu ātrumu, saplēsa grupas plānās kokvilnas teltis, un Šatajevas komandai nācās mēģināt izdzīvot apstākļos, kad gaisa temperatūra kritās zem –20 °C, bet vietas, kur atrast patvērumu, nebija. Šatajeva uzturēja radio sakarus ar bāzes nometni, ziņojot par sarūkošajiem krājumiem un apsaldējumiem. Amerikāņu alpīnists Džons Roskelijs un daži tuvumā esošie japāņu alpīnisti mēģināja sākt glābšanas darbus, taču sniega vētra viņiem to neļāva. Pāris dienu laikā visas astoņas ekspedīcijas dalībnieces mira no hipotermijas vai spēku izsīkuma. Šatajevas pēdējais radio ziņojums bija: "Esmu viena, man atlikušas tikai dažas minūtes dzīvot. Tiekamies mūžībā."
Vēl lielāka traģēdija šā kalna piekājē notika 1990. gadā – māņticīgie noteikti pamanījuši, ka cilvēki dzīvību zaudēja jūlija 13. datumā, kas bija iegadījies piektdienā. Sešas desmitgades alpīnisti izmantoja Ļeņina virsotnes piekājes daļu, kas pazīstama kā panna, kā dabisku bāzes nometnes vietu, kāpjot kalnā. 1990. gada jūlijā neparasti liels skaits alpīnistu, 140, bija iestrēguši tur pēkšņas sniega vētras dēļ, kas īsti nebija raksturīga šim gadalaikam. Kā vēlāk atcerējās viens no izdzīvojušajiem: "Viņi visi apmetās zem seraka [ledus nokares], kam vajadzētu pāršķelties tikai aptuveni reizi 500 gados. Diezgan labas izredzes, bet..."
Kad piektdien, 13. jūlijā, notika zemestrīce, neviens nometnē to īsti nejuta un nedzirdēja, bet daudzi, reaģējot uz lavīnu, kas viņiem tuvojās, steidzās meklēt kādu patvērumu. Četrdesmit grupas locekļiem tik ļoti nepaveicās, jo viņi bija aprakti zem sniega. Tie, kas nenomira uzreiz, visticamāk, vēlējās, lai būtu miruši, jo izdzīvojušie ziņoja, ka vairākas stundas dzirdējuši balsis, kas sauc pēc palīdzības, bet sniegs bija pārāk biezs, lai atraktu cietušos.
POSTS HIMALAJOS
2014. gada oktobrī pēkšņa sniega vētra prasīja 43 cilvēku dzīvību Anapurnas un Dhaulāgiri nogāzēs Nepālā. Tikai puse no viņiem bija kalnos kāpēji, kas ieradušies eksotiskajā zemē, pat nepretendējot uz augstāko virsotņu sasniegšanu, pārējie bija vietējie iedzīvotāji.
2014. gadā ziņu apritē jau atkal atgriezās Everests, jo aprīlī gāja bojā 16 šerpas, kuri, kā jau pieminēts, nodarbojas ar pakalpojumu sniegšanu gan alpīnistiem, gan turīgiem tūristiem no citām pasaules valstīm. Šoreiz kavu nesējiem nepaveicās, jo kādā brīdī virs viņu galvām nogruva ledus pārkare, izraisot lavīnu. Dažu nedēļu laikā valdība un šerpas strīdējās par niecīgo kompensāciju, kas tiek izmaksāta upuru ģimenēm, un šerpas atteicās strādāt Everestā atlikušo 2014. gada daļu. Mēnesi vēlāk televīzijas kanāls The Discovery Channel pārraidīja 90 minūšu garu dokumentālo filmu Everesta lavīnas traģēdija par šo incidentu, un jāuzsver tas, ka filmēšanas grupa nebija steigusies iegūt sensacionālus kadrus, bet gan centusies palīdzēt zem sniega un ledus segas aprakto cilvēku dzīvību glābšanā.
Pēc 2014. gada traģēdijas, kas būtībā atcēla tā gada alpīnisma sezonu, daudzi alpīnisti vēlējās atgriezties 2015. gadā. Konflikts ar šerpām bija novedis pie katra gida apdrošināšanas maksas palielināšanās no 11 000 līdz 15 000 dolāru. Nepālas valdība izveidoja jaunu maršrutu kalnā, mainot to pirmo reizi kopš 1953. gada, lai izvairītos no 2014. gada traģēdijas atkārtošanās. Everests bija gatavs atkārtotai kāpšanai.
2015. gada 25. aprīlī, nedaudz vairāk nekā gadu pēc 16 šerpu bojāejas, Everesta bāzes nometnē atradās pat 359 alpīnisti. Tad Nepālā tajā pēcpusdienā notika 7,8 balles stipra zemestrīce, kurā gāja bojā tūkstošiem cilvēku šajā apgabalā un tika izpostīti ciemati. Tā arī izraisīja vairākas lavīnas Everestā, nogalinot vismaz 18 un ievainojot 61 cilvēku. Joprojām netrūka pārgalvju, kuri bija gatavi doties uz virsotni, taču varasiestādēm galu galā kalns bija jāslēdz. Kad 12. maijā notika otrā zemestrīce, bāzes nometnē neviens nebija palicis, un Everesta virsotni neviens nesasniedza pirmo reizi 41 gada laikā.