Ja latvietim jāizvēlas, ko lasīt – dzeju vai sēnes –, iznākums parasti ir tāds pats kā Saeimas vēlēšanās: tos, kuri izmeklētiem vārdiem piedāvā tautai nonest zvaigznes no debesīm un citus augsti kulturālus ideālus, Saeimā ievēl daudz mazākā skaitā nekā tos, kuri sola pilnus grozus zemisku labumu un apgalvo, ka viņi nu visiem parādīs labākās sēņu vietas (nevis, tautas iecelti par visiem piederošā meža pārraugiem, citus tam nemaz klāt nelaidīs, kamēr nebūs pielauzuši paši sev un saviem radiem sēnes trijiem mūžiem uz priekšu). Tas nozīmē, ka pagājušā gadsimta 60.–80. gados latviešu sabiedrības dvēseles stāvoklis bija pavisam citāds nekā pašreizējais, un diez vai šodien vainīga būs tikai feisbuka esamība, kad šajā vietnē operatīvi ielikta ātrāk par visiem citiem salasītu baraviku fotogrāfija var paralizēt visu valsts kultūras un darba dzīvi un novest līdz nervu sabrukumam tos, kuri tuvākajās dienās nespēj atrast brīvu brīdi, lai aiztrauktos līdz mežam. Tieši otrādi, varbūt dzeja ir vienīgā, kas viņus šādā situācijā var mierināt, – kaut vai tāpēc, ka daudziem literātiem un literātēm sēņu atrašana padodas daudz labāk nekā īsto vārdu piemeklēšana, tātad, redzot šos literātus un literātes lielpilsētas dzejas pasākumā, sirds ir mierīga vismaz par to, ka viņi pašlaik neplosās tavās potenciālajās baraviku vietās (papīrs atšķirībā no meža panes visu).
60.–80. gados latviešu sabiedrības dvēseles stāvoklis daudz labāks nekā šodien bija vienā ziņā – tolaik bija stipri lielāka ticība latviešu godaprātam. Šķita, ja tikai vēlreiz zvaigznes sastātos tādā vēsturiski mazvarbūtīgā kombinācijā, ka Latvija atkal taptu brīva, tad gan latvieši ātri vien likvidētu padomju bardaka fiziskās un garīgās izpausmes un radītu paraugvalsti, atjaunotu to brīnišķīgo puķu dārziņu, kuru 1939. gadā nopostīšanai nolēma Staļina un Hitlera vienošanās ar sekojošu Rūzvelta neieinteresētību šā posta seku novēršanas jautājumā. Dzejnieki tika uztverti kā minētā latviešu godaprāta sludinātāji, gandrīz vai jāņi kristītāji, kas pirmie saredz un sola: tūlīt būs, tūlīt būs. Tāda vēsts tolaik šķita svarīgāka par bažām, ka tikmēr, kamēr tu sēdi/ stāvi Dzejas dienu sarīkojumā, lai dzirdētu gaišās nākotnes apsolījumu kaut vai Ēzopa valodas aizplīvurotajā formā, kāds cits nogriež tavu baraviku, – jo latvieši taču ir godprātīga tauta, tātad savtīgo nogriezēju būs daudz mazāk nekā Dzejas dienu dalībnieku.
Te gan nevar nepieminēt arī faktu, ka 70. gados globālā sasilšana vēl nebija modē, vasaras bija īsākas, jau augusta pēdējās dienās parasti sākās lieti un pārējās rudenīgi klimatiskās izpausmes, daudz piemērotākas melanholiskas dzejas baudīšanai nekā sēņu lasīšanai, lai gan sēnes to gadu pārtikas deficīta ap-stākļos bija daudz būtiskāka izdzīvošanas sastāvdaļa nekā šodien. Protams, varētu minēt arī to, ka 60.– 80. gados sēņu meži Latvijā vēl nebija tik izcirsti un personīgo automašīnu bija daudz mazāk, tāpēc arī bažas, ka cits nolasīs tavas sēnes, nebija tik lielas.
Un tomēr – pat ja atrastos tāda partija, kas ne vien apsolītu, bet arī tiešām piešķirtu katram latvietim vienu hektāru izcila baraviku meža, diez vai viņš vairs kārotu dzeju tā kā mūsu aplūkotajos 60.–80. gados, kad dzejoļu krājuma mazākais metiens bija 8000 eksemplāru, bet dzīvo klasiķu, piemēram, Imanta Ziedoņa, krājumi tika momentā izpirkti arī 32 tūkstošu metienā. Kāds tur brīnums, ka tik populāras personas tauta gribēja aplūkot arī "dzīvajā"?
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 7. - 13. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!