Aivars Šaicāns kopā ar domubiedru un kolēģi Jēkabu Okonovu mūs sagaida savā studijā Pilna Latgales priekšpilsētā Rīgā. Mansarda tipa studijā viss ir iekārtots un paveikts pašu spēkiem. Lai gan savas vietas atrašana un iezīmēšana pēc augstskolas absolvēšanas ir sarežģīta ikvienam jaunajam profesionālim, Aivaram patlaban ir darba pilnas rokas.
Viņa un Jēkaba Okonova režisētā īsfilma Žļurga (2025) ir nominēta divām Lielā Kristapa balvām – par labāko īsmetrāžas filmu un labāko montāžu, kas ir rets sasniegums studiju darbam, nesen viņiem absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālo filmu skolu. Īsmetrāža Žļurga, kas veidota kā muzikāls sitkoms pilsētā, saved kopā divus jaunus cilvēkus (lomās Kārlis Dzintars Zahovskis un Dāvis Suharevskis), un pēc negadījuma abi nolemj viens otram palīdzēt, nodzīvojot tuvākās stundas saskaņā ar carpe diem jeb aicinājumu tvert dienu.
Okonova spraigā montāža ir atbruņojoša, bet abu varoņu notikumi ir ironijas un smalku novērojumu piepildīti, kas rada pretēju temperatūru tam, kas slēpjas aiz pelēki slapjās sniega masas jeb žļurgas. Aivars atminas, ka filmēšana notikusi 15 dienas, kas ir netipiski daudz īsās metrāžas darbiem, un izmaksājusi 300 eiro. Ar pašironiju viņš to nodēvē par draugu un paziņu satikšanos, paralēli četras līdz piecas stundas dienā paspējot kaut ko arī nofilmēt un nonākt visdažādākajās Rīgas apkaimēs.
Bez muzicēšanas grupā Tramvajs un videoklipu uzņemšanas (Aivars veidojis klipus mūziķim Indigo, kuru arī producē, Tante gaida un citiem) jaunais kino profesionālis filmē arī Lāsmas Bērtules pilnmetrāžas dokumentālo filmu Sprechen zie deutch?, un kopā ar Jēkabu aktīvi rit darbs pie daudzsēriju dokumentālā darba Tas, kas tālumā, kas top sadarbībā ar Uldi Cekuli un VFS Films studiju. Pateicoties Armanda Garkāna, Rūtas Ošiņas un Ivo Ģērmaņa atbalstam topošais darbs ieved sabiedrībā, kas kopš Donalda Trampa pirmās prezidentūras piedzīvo draudus savas suverenitātes pastāvēšanai. Te sastopam mazos grenlandiešus, kas mēdās kameras priekšā, koka mājiņas un klintis, bet galvenais – cilvēku stāstus.
Darbs pie daudzdaļīgā dokumentālā darba Tas, kas tālumā aizsācies, VFS Films komandai iepazīstoties ar ārstu Aināru Zariņu, kurš bija devies uz Grenlandi, un neviļus savijies arī ar Ivara Sīļa – inženiera, pētnieka un Latvijas goda konsula, kurš kopš 1944. gada dzīvo Grenlandē, – atmiņām par dzīvi pie arktiskajiem ūdeņiem. Lai vai cik atšķirīgi šķietami ir filmas varoņi, Aivars stāsta, ka sastaptie grenlandieši ir gatavi dalīties un tapt ierauti sarunās par to, kas viņus satrauc, nomāc un aizrauj.
«Ja cilvēkiem būs vēlme palūkoties uz viņu mikropasaulēm, tas būs skaisti,» viņš atzīst, kavējoties pie topošā darba.
Vispirms par Žļurgu. Tās pamatā ir dzīvā saruna un muzikalitāte. Vai tev patīk sarunāties ar cilvēkiem?
Zini, to neesam vēl izcēluši, bet filma ir veltījums franču māksliniekam Sigfrīdam (1973–2024) un viņa filmai Rīga. Dublis 1 (2017). Kad es sāku mācīties Filmu skolā, atnākot uz Rīgu no Jelgavas, man nebija izpratnes par kino un to, ko nozīmē to veidot. Man bija pieredze, strādājot Latvijas Televīzijas gaismu un tehnoloģiju nodaļā, kur es biju gaismotājs un skatuvnieks. Man katru svētdienu bija agri no rīta jābrauc uz baznīcu un jāliek gaismas.
Tās bija dievkalpojuma tiešraides?
Jā, katru svētdienu sešos vai septiņos bija jābūt baznīcā. Es piekrāmēju busiņu un jau pēc mirkļa gaišā baznīcā izvietoju 30 lukturus – bija jāveido precīzas ekspozīcijas, lai operatoriem viss ir gaišs un labi saredzams. Tad dievkalpojumos sēdēju divas trīs stundas. Atminos, ka vissmieklīgākās bija filmēšanas pareizticīgo baznīcā Esplanādē, kur patriarhs nāca pie filmēšanas komandas un piedāvāja kagorus. Viņš teica, ka esam forši un gaida mūs baznīcā. (Smejas.)
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 20. - 26. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!