FRANKENŠTEINS 2.0 REŽISORS DĀVIS SĪMANIS ★★ar pusi
Kino allaž rit nedaudz iepakaļ laikmetam, par kuru tas reflektē. Dāvja Sīmaņa jaunākā dokumentālā filma Frankenšteins 2.0 (2025), kas ir izvirzīta trim Lielā Kristapa balvām un nule nonākusi kinoteātros, piedāvā aizgūtnēm intensīvu ceļa filmu par idejām un tiem, kas izaicina laicīgumu un vēlas pagarināt mūžu. Iespējams, pat pietuvojoties bezgalībai. Nemirstība, pārlaicība, evolucionārais ritējums, tehnokrātija, ideoloģiju masti, dabīgais un mākslīgais intelekts, ģenētisko procesu apstādināšana un novecošanas starpbrīži – šķietami, Sīmani, strādājot kopā ar scenārija līdzautoru Uldi Tīronu, interesē viss, kas ir sapilējis šo tēmu baseinos trešajā XXI gadsimta desmitgadē. Tēmu ir daudz, filma ir viena.
Frankenšteins 2.0, kas pasaules pirmizrādi piedzīvojis oktobra beigās Jihlavas dokumentālā kinofestivāla skatē Liecības jeb Testimonies, ir klasisks esejas kino. Līdzīgi kā Sīmaņa dokumentālajā filmā Mūris (2018), kas pietvērās robežas tematikai, dodoties cauri Latvijai, Baltkrievijai un Ukrainai, arī Frankenšteinā 2.0 vēstījumu virza paša režisora aizkadra balss. Tā ir pārdomu, šaubu, kritikas un kultūrcitātu pilna – te ir gan Johana Volfganga fon Gētes, gan intelektuāļa Kristofera Hičinsa, gan arī daudzu citu aizgājēju «ideju granātas» par dzīvības un nāves tematiku. Tomēr nevienā mirklī netop skaidrs, kāpēc autoru šī horizontam līdzīgā tēma personīgi urda un kāpēc viss šķietami iegūst depersonalizētu attieksmi.
Filmas atspēriens bijusi Covid-19 pandēmija, kad planēta mēģināja uzveikt nāvi, bet, laikam ritot, Frankenšteina 2.0 scenārija audumā ienācis arī karš Ukrainā un radikalizācija sabiedrībā. Sīmanim ierunājot citātu blīvo aizkadra tekstu par dažādām apotēzēm nāves un dzīvības interpretācijā, filma iegūst tādas kā anotāciju aprises. Grūti spriest, vai Sīmanis un Tīrons ir vēlējušies reflektēt īsi un īsumā par visu, bet tāds iespaids, noskatoties filmu, rodas.
Ieliekot dokumentālās filmas blenderī gan ASV nokaitēto iekšpolitiku (transhumānistu partijas līderi Zoltānu Ištvānu), kriokonteinerus ASV un Krievijā, kā arī krievu kultūrā spēcīgo nāves kultu (arī sēru parādi ar cerberiem) kopā ar mākslīgā intelekta, cilmes šūnu, evolucionāro biologu, ģenētiķu un posthumānisma adeptu idejām, tapis vien nedaudz vairāk par stundu garš darbs. Filmas intervējamo profili veido visu spektru – no radikālām līdz pragmatiskām idejām par iespēju dzīvot mūžīgi vai vismaz attālināt savu ķermeni no bioloģiskās degradācijas. Visu var uzlabot, un rodas arvien jauni citāti.
Tomēr nomācošais teksta apjoms – sarunas, aizkadra vēstījums un vēl arī intervijas – rada drīzāk TV filmas iespaidu, un arī Sīmaņa ilggadējā radošā partnera un operatora Andreja Rudzāta kamera ir vairāk informatīva, ne poētiska. Baltijas kino nāves un dzīves dejas apcere ir daudzkārt bijusi klātesoša – piemēram, lietuvietes Aistes Žegulītes Animus Animalis jeb Stāstā par cilvēkiem, dzīvniekiem un lietām (2018), kurā bioloģiskais galīgums tiek apcerēts kultūrā, vai Māra Maskalāna Beigās (2024), kas koncentrē stāstu uz cilvēku un dzīvnieku sastapšanos dzīvē, risinot pēcdzīvību. Sīmaņa Frankenšteins 2.0 ieved jaunā Prometeja jeb Frankenšteina tematikā, un filma varēja būt filozofiska meditācija vai autora pašrefleksija par paša – līdz ar to arī skatītāju – spēju sekot līdzi savam laikam, tomēr laiks acīmredzami ir apsteidzis filmu un viss sanācis šķietami atsvešināts.
KINO IESAKA DĀRTA CERIŅA
Kino izlase
MŪSDIENU KINO FESTIVĀLS LĀCIS, LAUVA UN ZARS, LĪDZ 25.I
Piedāvājot lielāko festivālu – no Kannām līdz Lokarno – kino izlasi 15 filmu apmērā seansos Rīgā, Cēsīs un Liepājā, programmā apkopoti spilgti ekrāna notikumi. To lokā ir gan Džārmuša triptihs Tēvs māte māsa brālis/Father Mother Sister Brother (2025), gan balvu sezonā aktuālais Olivjē Laši reiva vesterns Sirāts/Sirāt (2025) un arī Mašas Šilinskas Lūkojoties saulē/Sound of Falling (2025), ko Vācija izvirzījusi Oskara balvai.
JANVĀRA GAISMA/HUNGER STRIKE BREAKFAST (2025) ★★★★
Lietuvietis Karolis Kaupinis, kura debija bija lieliskā Nova Lituania (2019), ir smalks vēsturisko notikumu rekonstruētājs. Viņa jaunākā filma, kas ir tapusi kā Lietuvas, Latvijas un Čehijas kopprodukcija, ieved 1991. gada janvāra notikumos Viļņā. Ne gluži Viestura Kairiša Janvāris (2022), bet vairāk intonatīvi mainīga kamerdrāma par dažādu cilvēku izvēlēm krīzes situācijā.
PRIMĀTS/PRIMATE (2025) ★★★
2025. gads apliecinājis šausmu kino žanra inovācijas, izceļot Zaka Kregera Pazušanas stundu/Weapons (2025) un daudzus citus darbus un režisors Johaness Robertss turpina šo gadu un rotaļājas ar B kino un apzinātiem scenārija plankumiem. Naivais stāsts par ģimenes lolojumdzīvnieku Benu – šimpanzi – met lokus gan ap Pērtiķu planētas sāgu, gan Stenliju Kubriku. Nav virsotne, bet nav arī zema pazeme.