Barikāžu laiku 1996. gada 20. janvāra SestDienā atcerējās mākslinieki Ieva un Jānis Spalviņi. Viņu darbnīcā Tirgoņu ielas 5. namā jebkurā diennakts stundā varēja dabūt krūzi karstas tējas vai kafijas un kādu maizīti. «Pa darbnīcas logu varēja redzēt, kā vienā naktī pārvērtās Vecrīga,» stāstīja Jānis: «Vispirms bija daži betona bloki, kāda mašīna, līdz tas izauga par nepārvaramu šķērsli. Laukums uzbūrās vienā mirklī, vienā naktī – ar ugunskuriem, caurlaidēm. Lai tiktu mājās, bija jārāda pase ar pierakstu. Bija dīvaina sajūta, gribējās te būt, katrs mirklis likās svarīgs.» Savukārt Ieva atzinās, ka bailīga neesot, bet, ja gadījās darbnīcā palikt vienai un pāri Vecrīgai riņķoja helikopteri, bail bijis gan: «Likās, ka ik brīdi jābūt gatavai uz visu. Saprast nevarēja neko. Biju gatava pat tam, ka var notikt laupīšana. Sasaiņoju sudraba karotes, dažus citus vērtīgus sīkumus un aiznesu pie mammas. Zināju, ka bildes neviens neņems.» Jānis: «Grūtākā nakts bija jāiztur pēc notikumiem Viļņā. Pa grupām, viens otru nomainīdami, devāmies dežurēt pie toreizējās Augstākās padomes un Radiomājas. Vēlāk atkal sanācām kopā darbnīcā. Durvis visu laiku bija vaļā, un ikviens bija gaidīts.
Meitenes smērēja maizītes un mēģināja atrast iemeslus, lai tikai mēs neietu ārā…»