Jāsāk ar pavisam vienkāršu jautājumu – kā tev ir gājis pēdējos sešos gados, kopš pazudi no publiskās dzīves Latvijā un atteicies sniegt intervijas?
Interesanti, dažādi. Bijuši visādi piedzīvojumi gan ģimenes dzīvē, gan vienkārši man pašai. Šajā laikā daudz kas ir mainījies, bet tagad esmu atgriezusies vecajā ritmā.
Vai esi laimīga?
Lielā mērā jā. Viss ir salicies pa vietām, kā tam būtu jābūt. Jebkuru situāciju dzīvē cenšos pieņemt, izbaudīt un paņemt no tās visu labo.
Ko tu šajos gados esi visvairāk iemācījusies par sevi un dzīvi?
Droši vien to, ka jābūt apmierinātam pašam ar sevi un pacietīgam. Ja tu pats jūties labi un komfortabli, māki ar sevi sadzīvot, tad arī apkārtējo vidi uztver daudz citādāk. Šajā laikā esmu iemācījusies būt ar sevi un pavadīt laiku ar sevi. Galu galā mēs savā dzīvē esam paši sev. Ja varam sevi pieņemt, tad arī apkārtējie cilvēki un vide neliekas kā problēma. Tas tevi sāk ietekmēt mazāk, ja pats ar sevi esi apmierināts.
Pārsvarā dzīvoji Dohā, bet pēc Tuvo Austrumu konflikta sākuma vajadzēja meklēt iespējas, kā no turienes tikt prom, tāpēc tagad uz pagaidām nezināmu laiku esi nobāzējusies Ventspilī?
Lielāko daļu laika atrados ārpus Latvijas, tomēr bieži biju arī šeit, kur ir mani vecāki. Vasarā man ļoti patīk te atrasties, jo tur esošo karstumu grūti izturēt. Daudziem patīk teikt, ka esmu atgriezusies Latvijā, bet īstenībā es Latvijā biju bieži. Kara dēļ šobrīd situācija ir mainījusies, tāpēc, jā, nav zināms, cik ilgi būšu šeit.
Tu jau no agras jaunības trenējies pie Eduarda Andruškeviča. Mēs labi atceramies viņa titulētāko audzēkni Viktoru Ščerbatihu, kurš praktiski visu sportista karjeru līdz pat teju 40 gadiem dzīvoja ar mammu, nedomāja par attiecībām, jo viņam gluži vienkārši nebija tām laika. Vēlāk jau, šķiet, treneris kļuva saprotošāks, jo arī Artūrs Plēsnieks izveidoja ģimeni, bet kā tu, arvien pieaugot, to visu izjuti?
Treneris un Viktors bija pret attiecībām. Viņiem, iespējams, nebija laba pieredze ar citiem sportistiem, kuriem tās bijušas. Tomēr katrs cilvēks ir citādāks. Nezinu, kā ir citām sievietēm, bet man tobrīd tas bija tieši pretēji – jutos daudz pacilātāka, enerģiskāka, gribējās vairāk trenēties, gūt jaunus sasniegumus. Treneris un Viktors ir daudz vecāki par mani, viņiem ir citādāks skatījums uz dzīvi, un mēģināt viņus tobrīd pārliecināt bija neiespējami. Tomēr laika gaitā cilvēki mainās un tagad, man jau esot ģimenē, treneris Eduards attiecas pavisam citādāk, viņš ir daudz saprotošāks.
Tomēr tu vienmēr zināji, ka vēlies vīru, bērnus, ģimeni un ka tas tev ir svarīgāk par sporta karjeru?
Doma par ģimeni man tiešām ir bijusi vienmēr. Tas nav kaut kas tāds, ko tu jebkurā sev ērtā mirklī vari izvēlēties. Uzskatīju, ka, ja man būtu jāizvēlas starp sportu un ģimeni, izvēlētos ģimeni, bet es arī būtu bijusi priecīga to apvienot. Biju gatava to darīt. Tomēr valdīja nelieli savstarpēji konflikti, nesaprašanās un tāpēc tobrīd tas nesanāca.
Un tad 2020. gada pirmajā pusē viss sakrita: iemīlējies, tev bija problēmas ar ceļgaliem, federācijas prezidentam Ščerbatiham pat uzskatot, ka simulē, un tam visam kā ķirsītis pa virsu – tika pārceltas Tokijas olimpiskās spēles!
Olimpisko spēļu pārcelšana lika atslābt – vairs nebija mērķa, kam gatavoties. Tas viss kopā salikās par daudz, tāpēc spiedienu neizturēju un izdarīju izvēli.
Kāpēc izlēmi visu nogriezt tik radikāli?
Tobrīd to uzskatīju par vajadzīgu, jo citādāk tas pat īsti nebūtu iespējams. Dažreiz tā vienkārši dzīvē notiek – ja tu tiešām to vēlies, tajā brīdī jūti vajadzību un esi pārliecināts, ka tas ir pareizi, vajag visu mainīt par 180 grādiem. Ja man tagad jautā, vai es kaut ko nožēloju, vai tas bija pareizi, ir grūti atbildēt – tobrīd es tā gribēju un es tā izdarīju. Uzskatu, ka šādas radikālas pārmaiņas nav nekas negatīvs.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!