UZSŪCA KĀ ŠVAMME
Ventspilnieks Māris bija ostgala puika, un tur visi zēni bijuši kustīgi, viņus brīvajā laikā nekas cits bez sporta nav interesējis. «Spēlējām dažādas paštaisītās spēles, piemēram, skrējām pa ielām, dzenot stīpu. Arī futbols bija modē, sacenšoties viens pret vienu. Ilgu laiku biju augumā mazs, devītajā klasē man bija tikai 1,67 metri, un trenēties gāju visur, kur ņēma pretī, – basketbols, vingrošana, volejbols, teniss, arī airēšana tika mēģināta. Visnopietnāk trenējos futbolā pie trenera Antona Nadoļska, biju arī skolēnu spartakiādē. Tomēr tad pie manis pienāca treneris Jāzeps Reidzāns, sakot, kāpēc tev līst pa logu, ja vari ienākt pa durvīm, ar ko viņš bija domājis vieglatlētiku,» atceras Grīva. Lai arī Reidzāns bija daudzcīņas treneris, viņš vēlāk atzinis, ka sākumā neesot varējis saprast, kādā disciplīnā tādu īso, kurš tālumā nav varējis pat piecus metrus aizlēkt, apmācīt. «Atceros, piedalījos sacensībās ar visiem lielajiem, kuri lēca pāri sešiem metriem, un ausu galā tikai dzirdēju izteicienu, kas šīs par pieaugušo sacensībām, ja vīri nevar aizlēkt piecus metrus.» Zīmīgi, ka Māris Grīva vieglatlētikas treniņus sācis vienā dienā ar vēlāko politiķi Ivaru Ķezberu. Kamēr Ķezberam vairāk sekmējās skriešanas disciplīnās, Grīvam beigās labāk aizgājuši visi tehniskie sporta veidi, līdz viņš palicis pie šķēpmešanas.
Māris bija uzcītīgs audzēknis un centies sevī iesūkt visu informāciju, ko vien par šķēpmešanu spējis atrast, lai pēc tam to arī pats izmēģinātu. Kaut krieviski viņš mācējis vāji, īpaši iecienīta bija ilggadējā PSRS izlases trenera šķēpmešanā Levana Sulijeva grāmata. «Skatījos, ko darījuši labākie, kopēju visu, ko vien varu. Noskatījos, ka mētātas smagākas lietas, tad, ka ar īpašu cirvi sists pa baļķi, tāpat katru rītu pirms skolas mētāju akmeņus. Manā klasē viens puisis bija tenisists, viņš spēja akmeni aizmest simts metrus. Man akmens mešana negāja, bet trenējos, līdz kamēr viņu pārspēju. Cīnījos ar zobiem un pierādīju, ka viss ir iespējams.» Astoņpadsmit gadu vecumā Māris ar rezultātu 63,47 metri uzvarēja republikas skolēnu spartakiādē, tam notiekot vienā gadā ar Jāņa Lūša pirmo triumfu Eiropas čempionātā. Tobrīd Latvija bija šķēpmešanas lielvalsts, jo nesen par olimpiskajām čempionēm bija kļuvušas Inese Jaunzeme un Elvīra Ozoliņa. «Lasīju avīzes, zināju, ka Jaunzeme ir čempione, joprojām atceros, ka otrā tolaik bija Marlēne Ārena no Čīles. Sajūsminājos, ka mums ir tāda sportiste.»
PIEDZĪVOJUMU MEKLĒTĀJS
Gadu vēlāk Māris beidza skolu un cerēja studēt Vēstures fakultātē, tomēr beigās aizgājis uz Fizkultūras institūtu. Tur treniņus sācis pie tolaik vēl jaunā speciālista Valentīna Mazzālīša, kas nozīmējis arī strādāšanu vienā grupā ar uzlecošo superzvaigzni Lūsi. Pēc kāda laika, kaut bijis pilna laika klātienes students, Mārim nav izdevies izvairīties no iesaukšanas armijā, bet līdz pirmajai sporta klasei, kas sniegtu iespēju dienēt tepat Baltijā, pietrūcis par centimetriem 15 labāks personīgais rekords. Tad nu armijas gaitas viņu aizvedušas uz Ļeņingradu pretī Ermitāžai, bet noslēdzošajos mēnešos – uz Gruziju. Beigās šajā republikā uz vairākiem gadiem palicis arī pēc dienesta beigām un pat sācis to pārstāvēt sacensībās. Māris atceras, ka notikusi mačsacīkste starp Latviju un Gruziju, pēdējais sporta veids šķēpmešana, situācija kopvērtējumā punkts punktā. Viņš uzvarējis Latvijas izlases sportistu Vilni Feldmani un nodrošinājis Gruzijai uzvaru. Tomēr, kad Gruzijā jaunieti gribēts apprecināt ar pulkveža meitu, tad gan laidies mājās, atpakaļ neatskatoties. No tiem gadiem ventspilniekam palicis Gruzijas akcents, runājot krievu valodā, un liela mīlestība pret šīs valsts ēdienu.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!

