ŠOFERI KOPŠ DZIMŠANAS
Jura un Valda tēvs strādāja par ugunsdzēsēju mašīnas šoferi, un mājās bija liela garāža, kurā ietilpušas pat piecas automašīnas. Viņš brīvajā laikā braucamos remontējis, pie darba liekot arī abus puikas. Tēvam ar motoru sportu nekāda saistība nav bijusi, bet brāļi draudzējušies ar netālu dzīvojošiem motosportistiem. «Tomēr tad Juris sāka spēlēt hokeju, ko līdz armijai darīja kādus divus gadus, bija arī Latvijas čempions vienā komandā ar Hariju Vītoliņu II,» atceras Valdis Belmers. «Drīz pēc tam, kad viņš no armijas atnāca, tur aizgāju es un ap 1964.–1965. gadu vēstulēs jau saņēmu ziņas, ka viņš sācis ņemties ar autosportu.»
Belmeri jau 18 gadu vecumā ieguvuši tiesības, armijā abi bijuši šoferi un šajā profesijā strādājuši arī pēc atgriešanās no iesaukuma – Juris kā taksometra vadītājs, bet, kad Valdis nokļuvis Ministru padomē, uz kādu laiku tur pievienojies arī brālis. «Viņš vadāja ministru, es cita ministra vietnieku,» stāsta Valdis Belmers. Vēlāk gan Juris atgriezies darbā taksometru parkā, kur bija arī autoklubs un tieši tā paspārnē risinājās viņa sportista karjera. Sākumā vecākais brālis braucis rallija sacensībās, kuru formāts ievērojami atšķīries no mūsdienām – rallijs noticis vairākas dienas un naktis ar kopējo distances garumu ap trim tūkstošiem kilometru. Ilgāku laiku Juris aicinājis, lai arī Valdis pievienojas šajā hobijā: «Viņš mani nepārtraukti kūdīja: brauc, būsim brāļi Belmeri. Apskatījos viņa taksometru parka kluba atmosfēru, tā man galīgi nederēja. Tad viņš teica, lai eju uz autoremonta rūpnīcu, kur ir trīs sacīkšu mašīnas,» atceras Valdis. Pirmās sacensības arī viņam bijušas rallijā, turklāt mašīnā blakus sēdējis tieši brālis Juris. «Es ar Volga GAZ-21 vadāju autoremonta rūpnīcas direktora vietnieku, bet, tā kā viņam jau bija uztaisīta jauna mašīna, šo veco viņš atļāva izmantot sacensībām. Finišu gan nesasniedzām, jo kādus 100 kilometrus pirms tā nokūpēja motors. Pēc pirmajām sacensībām āķis bija lūpā, vairs nevarēja apturēt.» Tomēr drīz vien abi brāļi Belmeri pilnībā pārgāja uz autošosejas sacensībām. «Man šķita, ka rallijā ir diezgan negodīgi noteikumi – braucām pēc laika, un sanāca, ka izbrauc pilnīgs vārgulis un sasniedz labāko laiku. Skaidrs, ka tur kāds draugs vai draudzene nospieda pulksteni, kad grib. Šosejā pretiniekus redzi sev blakus, tāpēc tas likās pievilcīgāk.»
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!