OLIMPIĀDE BEZ VIENAS PILSĒTAS
Pirms 12 gadiem SOK pieņēma Olimpisko darba kārtību 2020 ar 40 ieteikumiem, kuru mērķis bija padarīt olimpisko kustību ilgtspējīgāku, elastīgāku un finansiāli saprātīgāku. Iespējams, nozīmīgākā pārmaiņa bija, ka spēles vairs nav obligāti jākoncentrē vienā pilsētā, bet rīkošanu var organizēt plašākā reģionā, vairākās pilsētās vai pat vairākās valstīs. Līdz šim ierasti ziemas olimpiskās spēles notika vienā pilsētā un tai salīdzinoši netālu apkārt esošajos kalnos. No žurnālistu skatpunkta tas nozīmēja, ka, jā, katru dienu autobusā varēja nākties pavadīt vairākas stundas, tomēr bija iespējams no savas mītnes vietas ērti nokļūt jebkurā sacensību norises objektā. Jau iepriekšējā Sporta Avīzes numurā aprakstījām, ka Milānas un Kortīnas spēlēs bija pieci olimpiskie ciemati un, piemēram, vienā no tiem dzīvoja tikai viens Latvijas sportists – kalnu slēpotājs Elvis Opmanis. Savukārt biatlonisti mitinājās viesnīcās, līdz ar to viņu sacensības drīzāk bija pielīdzināmas pasaules čempionātam nekā olimpiskajām spēlēm, jo apkārt atradās tie paši cilvēki, kuri ikdienā, vienīgi bija lielāka mediju un līdzjutēju uzmanība.
Viens no šādas izplešanās pretiniekiem bija trīs olimpisko spēļu dalībnieks, bijušais kalnu slēpotājs Fēlikss Neireiters, kurš sacensības komentēja Vācijas raidsabiedrības ARD ēterā. Viņš pauda, ka šādi olimpiskās spēles zaudē savu jēgu. Arī pēc četriem gadiem Francijas Alpos plānots izmantot līdzīgu sistēmu, sacensības sadalot vairākās zonās pa visu reģionu, bet Neireiters aicināja organizatorus šo lēmumu pārskatīt, lai līdzjutējiem būtu iespējams redzēt vairāk.
Tomēr vismaz galvenajos olimpiskajos ciematos Milānā un Kortīnā par piedāvāto iespēju daudzveidību sportistiem sūdzēties nevajadzēja. Piemēram, daiļslidotāji milzīgu prieku izjuta par iespēju adoptēt istabas augus, kas olimpiskajās spēlēs tika piedāvāta pirmoreiz. «Mans istabas biedrs adoptēja augu, ko nosauca par Geriju. Katru rītu mēs paskatāmies uz Geriju, kurš atrodas uz palodzes,» olimpiskajam preses dienestam izteicās britu sportists Džeimss Ernandess. «Mūsu istabiņā ir gaisa atsvaidzinātājs, vienu vakaru atstājām to ieslēgtu, un no rīta Gerijs izskatījās nelaimīgs. Mēs nabaga puisi nosmacējām.» Arī vairāku citu daiļslidotāju adoptētajiem augiem ne vienmēr klājās labi, tomēr lietuvietim Sauļum Ambrulevičam jau iesākumā nav bijušas lielas cerības par savām istabas augu turēšanas prasmēm. «Mans ir vienkārši Čalis (Dude – angliski). Nosaucu viņu par Čali, lai varu savu Čali apliet reizi divās dienās. Čalim klājas labi,» teica Ambrulevičs. Milānā Latvijas olimpiešu vidū nebija kaut vienas dāmas un tāpēc arī augu adoptēšana neieguva popularitāti, toties Kortīnā par savu istabas augu rūpējās kamaniņu braucējas Marta Robežniece un Kitija Bogdanova, nosaucot to par Lordu Fārkvadu par godu tēlam filmā Šreks. Savukārt biatlona sportisti dzīvoja viesnīcās netālu no savu sacensību norises bāzes un tur ar augu iegūšanu gājis grūtāk. Baiba Bendika un Estere Volfa gan pie tādiem tikušas, aprūpējot attiecīgi Roko un Koko. «Mūsu ciematā sākumā šis pasākums nebija saskaņots, brīvprātīgie nebija informēti, un, kad tos nesām mājās no otras viesnīcas, mūs pa ceļam apstādināja un augus atņēma. Tomēr nākamajā dienā, nākot no brokastīm, augi mūs pārsteidza pie istabiņas durvīm – brīvprātīgie bija paši tos atnesuši,» stāsta Estere Volfa.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!