Cik esi apmierināts ar šo sezonu – pašā pirmajā startā izcīnīji devīto vietu 20 km individuālajā distancē, bet Pasaules kausa otrā posma vietā slims devies mājās.
Gan šī slimība, gan arī negadījumā (kautiņā ar treneri Ilmāru Brici – aut.) traumētie plecs un pirksts daudz ietekmēja. Pirmais posms bija labs, viss ritēja pēc plāna, tomēr saslimu ar kovidu. Tas ieviesa ļoti lielas korekcijas. Ļoti lielas. Nācās lidot mājās un apstāties, tika ietekmēti mani elpceļi, pēc tam atkopšanās prasīja ilgu laiku. Katrā startā principā mocījos.
Sezonas laikā bija redzams, ka īpaši daudz zaudē pēdējā aplī.
Tad es vispār tiku apstādināts un neko nevarēju izdarīt. Uz olimpiskajām spēlēm beidzot jutos nedaudz labāk, bet tur elpošanu iespaidoja arī augstkalne un paliku bez laba rezultāta. Sezona nav sanākusi tāda, kā plānots.
Nākamajā posmā pēc olimpiskās Antholcas izcīnīji astoto un devīto vietu. Vai nedaudz netrāpīji ar sportiskās formas pīķi un tas tika sasniegts dažas nedēļas par vēlu?
Šosezon par nekādu formas pīķi nevar būt ne runas! Vienkārši tagad slimība mani ir nedaudz atlaidusi, līdz ar to varēju vairāk pakustēties.
Starp citu, ja runājam par olimpiskajām spēlēm, to ievadā tiki pamanīts ar savām atbildēm televīzijai pēc startiem – šādas atbildes sniedzi apzināti tieši viņiem vai vienkārši tu tāds esi?
Pēc startiem ir emocijas. Biju ilgi gatavojies, un 20 km distance man īsti nesanāca (41. vieta – aut.). Uzreiz tika uzdoti jautājumi, un es pret sevi vienmēr esmu ļoti kritisks. Man vajadzēja laiku, lai nedaudz apdomātu, kas noticis, un tajā brīdī vienkārši biju nedaudz negatavs intervijai, biju ļoti dziļi iegājis sevī.
Kādas šobrīd Latvijas izlasē ir savstarpējās attiecības no tava skatpunkta? Kaut pirms gada bija liels skandāls, esat sadalījušies vairākos grupējumos, Estere Volfa intervijā žurnāla Sporta Avīze marta numurā pauda, ka sezonas otrajā pusē attiecības komandas iekšienē beidzot kļuvušas saliedētas.
Varu atbildēt tikai par sevi – daru maksimāli, kas manos spēkos, trasē. Koncentrējos uz savu sniegumu. Savukārt pārējo sportistu un apkalpes personāla uzvedība ir viņu pašu ziņā – cik viņi ir lieli profesionāļi. Man ļoti patīk, ka šosezon uzlabojusies darba organizācija Latvijas Biatlona federācijā. Jūtams progress.
Kā ir startēt Pasaules kausa posmā pavisam netālu no mājām?
Atmosfēra ir fenomenāla! Sabraucis tik daudz atbalstītāju, pazīstamas sejas un arī mani vecāki, kuri Pasaules kausa posmu klātienē apmeklē pirmoreiz.
Temperatūra tuvojas +15 grādiem. Tas pēdējos gados pavasarī jau ierasti, vai vairāk atmiņā nāk karstās Soču olimpiskās spēles?
Arī pasaules čempionātā Nove Mesto, kur es izcīnīju vēsturisku medaļu (sudrabs 15 km masu startā – aut.), bija ļoti silts. Tomēr organizatori šādos apstākļos trasi sagatavojuši ļoti kvalitatīvi.
Šeit ieradusies arī sporta kompleksa Smeceres sils vadība un valsts amatpersonas, skatoties, kas jāpaveic, lai sarīkotu Pasaules kausa posmu Latvijā. Kā tev šķiet, mēs to spētu?
Domāju, ka jautājums numur viens ir infrastruktūra un kur lielo skatītāju pūli izmitināt. Ja šos jautājumus var atrisināt, viss ir iespējams.
Nākamgad Otepē risināsies pasaules čempionāts. Tie būs lieli svētki arī Latvijai?
Viennozīmīgi! Ja šodien jau bija tik daudz Latvijas karogu un atbalstītāju, uz pasaules čempionātu noteikti sabrauks vēl vairāk.
Līdz ar to, protams, jautājums par taviem nākotnes plāniem – šobrīd skaties tikai līdz šīm sacensībām vai gribi aizbraukt arī uz savām piektajām olimpiskajām spēlēm?
Nākamā gada pasaules čempionāts ir tuvākais augstākais mērķis. Es droši varu Otepē saukt par savām otrajām mājām, turklāt Alūksne atrodas tikai 80 km attālumā. Pasē rakstītais ir tikai skaitlis, es jūtos labi. Sistēma, pēc kuras gatavojos jau vairākus gadus, strādā, to apliecina arī laboratorijas testi. Funkcionāli viss darbojas, vienkārši bijis ļoti liels stress ar dažādām situācijām, arī komandas iekšienē, un tas izpaužas veselības stāvoklī.
Ko iesaki mūsu jaunajam talantu trio Elzai Bleidelei, Esterei Volfai un Rihardam Lozberam, lai viņiem izdotos kļūt par Latvijā nebijuši augsta līmeņa zvaigznēm biatlonā?
Paskatoties vēsturiski, ir redzēti dažādi piemēri. Arī mums krietnā pagātnē jau bijuši spēcīgi sportisti, kuri brauc visiem priekšā, tomēr tad strauji pazūd. Ja kāds no viņiem gribētu zināt manu viedokli, pienāktu un es ar prieku to sniegtu. Lai viņiem veicas, ir ļoti forši, ka jaunie sportisti parādās. Sezona no sezonas ievērojami atšķiras, tajā notikumus nav iespējams paredzēt. Tas labi redzams manā piemērā – saslimu ar kovidu, un lielākā daļa sezonas pagāja ne pārāk vienkārši, vairākos startos es diezgan mocījos. Tāpēc ar prognozēm esmu piesardzīgs. Latvijas izlasē ir vairāki treneri, vairākas grupas, katram ir sava doma un filozofija.
Un tev izskatās, ka federācija virzās pareizajā virzienā?
Manā skatījumā viņi iet pa pareizo ceļu. Taču joprojām pie daudzām lietām nepieciešams strādāt. Šogad būs vadības vēlēšanas, redzēsim, kas nāks pie varas.
Ar plecu šobrīd viss kārtībā?
Otepē pirms sprinta sacensībām piedzīvoju vēl vienu kritienu – pēkšņi nolūza slēpes stiprinājums, slēpe aizbrauca pa priekšu, paliku uz vienas kājas un nokritu tieši uz tā pleca. Droši vien atkal kaut ko iestiepu, tomēr jāskatās tikai uz priekšu. Atpakaļ lūkoties nav vērts.