Latvijā 2025. gadā piedzima 11 637 bērni, un tas ir par 9,7% mazāk nekā 2024. gadā, vēsta Centrālā statistikas pārvalde. Savukārt Igaunijā pērn nāca pasaulē 9092 mazuļi, un tas par 5,7% mazāk nekā gadu iepriekš, atklāj Igaunijas statistikas biroja Statistics Estonia dati.
Kopumā var piekrist visiem tiem, kuri apgalvo, ka Latvijā dzimstība ir zema, taču mūsu valstī noteikti nav zemākā dzimstība visā Eiropas Savienībā (ES). Nav arī nekāda pamata apgalvot, ka demogrāfiskā situācija mūsu valstī būtu atšķirīga no tām tendencēm, kādas ir vērojamas visā ES aptuveni pēdējo 20 gadu laikā. Statistika par dzimstību ES dalībvalstīs arī skaidri parāda – ir kļūdaini uzskatīt, ka augstāks valsts turības un sabiedrības labklājības līmenis jeb, vienkārši sakot, vairāk naudas ģimenes budžetā garantē lielāku bērnu skaitu. Kuplāks bērnu pulciņš raksturīgs cilvēkiem, kuri ieceļojuši no valstīm, kas atrodas ārpus ES, respektīvi, imigrantiem, turklāt, piemēram, Francijas gadījumā ieceļotāji nāk lielākoties no Āfrikas un Āzijas.
Zemākā dzimstība – Itālijā
Salīdzinot dzimstību Latvijā 2024. gadā ar dzimstību citās ES dalībvalstīs, ir jāsecina, ka mūsu valstī nav pati zemākā dzimstība ES. Pretēji uzskatam, ka Dienvideiropas katoliskajās valstīs piedzimst daudz bērnu, dati rāda, ka 2024. gadā zemākā dzimstība ES bija tieši dienvidu dalībvalstīs – Itālijā (tur uz 1000 iedzīvotājiem piedzima 6,3 bērni) un Spānijā (6,5). Zema dzimstība ir arī Grieķijā (6,6). Tikpat, cik Grieķijā (6,6 bērni uz 1000 iedzīvotājiem), 2024. gadā piedzima arī mūsu kaimiņvalstī Lietuvā. Latvijā piedzima 6,9 bērni uz 1000 iedzīvotājiem, bet Igaunijā – 7,1 bērns. Savukārt vidēji ES 2024. gadā piedzima 7,9 bērni uz 1000 iedzīvotājiem.
Salīdzinot ar vidējo līmeni, augsta dzimstība ES bija Beļģijā (9,2), Nīderlandē (9,2), Zviedrijā (9,3), Dānijā (9,5), Luksemburgā (9,5), Francijā (9,7), Īrijā (10) un Kiprā (10,2). Šie dati rāda: runas par to, ka zema dzimstība ir specifiski Latvijai raksturīga iezīme, neatbilst patiesībai.
Tas rādītājs, pēc kura Latvija un Igaunija tiešām izceļas uz ES fona negatīvā nozīmē, ir dzimstības samazināšanas ātrums. Salīdzinot datus par dzimstību 2019. un 2024. gadā, redzams, ka Igaunijā dzimstība samazinājusies par 33%, Polijā – par 30,3%, bet Latvijā – par 29,6%. Tātad trijās ES dalībvalstīs sešu gadu laikā dzimstība ir sarukusi gandrīz par trešdaļu, turklāt viena no tām ir Polija, kas tiek uzskatīta par valsti, kurā spēcīgi iesakņojušās katoliskās, konservatīvās un ģimeniskās tradīcijas.
Salīdzinot datus par dzimstību 2019. un 2024. gadā, redzams, ka ievērojams kritums bijis arī Rumānijā (par 27,2%), Čehijā (par 26,7%), Lietuvā (par 25,8%), Slovākijā (par 19%) un Zviedrijā (par 16,2%). Vidēji ES dzimstība samazinājās par 15,1%.
Jāuzsver arī tas, ka starp 2019. un 2024. gadu dzimstība samazinājās pilnīgi visās ES dalībvalstīs. Nav nevienas ES dalībvalsts, kurā dzimstība būtu palielinājusies. Vismazākais dzimstības sarukums bijis Dānijā (par 9,5%), Horvātijā (par 8,8%), Nīderlandē (par 6,1%), Somijā (par 6%), Portugālē (par 6%), Luksemburgā (par 5%) un Kiprā (par 4,7%).
Jaundzimušā mātes izcelsme
Kopējā dzimstības statistika nerāda to, kurām ES dalībvalstu iedzīvotāju grupām bērni dzimst vairāk un kurām mazāk. Tiek pieļauts, ka īpaši daudz bērnu ir musulmaņu ģimenēs. Gandrīz nevienā ES dalībvalstī netiek veikta savstarpēji salīdzināma uzskaite par iedzīvotāju etnisko un reliģisko piederību, kā arī par rasi un tautību. Toties visās ES dalībvalstīs tiek veikta uzskaite par jaundzimušā mātes izcelsmes vietu. Līdz ar to ir iespējams salīdzināt, kā dažādās valstīs atšķiras jaundzimušo skaits sievietēm, kuras ir piedzimušas kādā no ES dalībvalstīm, un sievietēm, kuru dzimtā vieta ir ārpus ES.
Statistikas biroja Eurostat apkopotie dati rāda, ka 2023. gadā vidēji 18,4% no visiem jaundzimušajiem piedzima sievietēm, kuru dzimtā vieta bija ārpus 27 ES dalībvalstīm, tātad sievietēm, kuras ES bija ieceļojušas. Jāpiebilst, ka šajā rakstā analizētajos statistikas datos nav ietverta iekšējā migrācija ES ietvaros starp dalībvalstīm (dažviet tā ir ļoti liela), bet tikai migrācija starp ES un pārējo pasauli.
Visaugstākais imigrantēm piedzimušu bērnu īpatsvars pret kopējo jaundzimušo skaitu 2023. gadā bija Luksemburgā (33,9%), Kiprā (29,6%), Maltā (27,8%), Spānijā (26,9%), Portugālē (26,4%), Zviedrijā (24,8%), Vācijā (24,2%) un Beļģijā (23,3%). Viszemākais imigrantēm piedzimušu bērnu īpatsvars pret kopējo jaundzimušo skaitu 2023. gadā bija Lietuvā (4,4%), Latvijā (4,2%), Rumānijā (3,5%), Ungārijā (2,4%), Bulgārijā (2,2%) un Slovākijā (1,4%). Jāuzsver, ka šajā statistikā tiek ņemta vērā tikai jaundzimušā mātes dzimtā vieta, turpretim tēva dzimtā vieta netiek ņemta vērā.
No citām valstīm ES ieceļojošo migrantu īpatsvars dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs. 2023. gadā vidēji 9,9% no visiem ES iedzīvotājiem bija dzimuši ārpus ES 27 dalībvalstīm. Visaugstākais ārpus ES dzimušo migrantu īpatsvars 2023. gadā bija Maltā (23,6%), Luksemburgā (18,1%), Kiprā (17,6%), Īrijā (16%), Igaunijā (15,9%) un Zviedrijā (15,3%). Latvijā 11,6% no iedzīvotājiem dzimuši ārpus ES, bet Lietuvā – 8,6%.
Savukārt vismazākais ārpus ES dzimušu migrantu īpatsvars 2023. gadā bija Ungārijā (3,5%), Bulgārijā (2,2%), Rumānijā (1,9%), Polijā (1,9%) un Slovākijā (1,1%).
Vienlaikus ir jāņem vērā, ka ievērojami atšķiras valstis, no kurām migranti ieceļojuši kādā no 27 ES dalībvalstīm. Baltijas valstīs ir redzamas PSRS laika migrācijas sekas, jo lielākā daļa no iedzīvotājiem, kuri dzimuši ārpus ES, ir ieceļojuši no bijušajām PSRS republikām, galvenokārt no Krievijas un Baltkrievijas, kā arī no Ukrainas. Īrijā ieceļotāji ir ieradušies galvenokārt no kaimiņos esošās Apvienotās Karalistes, arī no Ziemeļīrijas. (Jāatceras, ka Apvienotā Karaliste izstājās no ES un izstāšanās process jeb Brexit ilga no 2016. gada vasaras līdz 2020. gada 31. janvārim.)
Savukārt Francijā imigrantu kopienas lielāko daļu veido ieceļotāji no bijušajām Francijas kolonijām Āfrikā un Āzijā. Migrantu izcelsmes valstis rada ievērojamu ietekmi uz migrantu demogrāfisko uzvedību pēc ieceļošanas ES.
Migrantu dzimstība – kā attīstības valstīs
2023. gadā ES dalībvalstīs Polijā, Portugālē, Francijā, Itālijā, Luksemburgā, Beļģijā, Vācijā un Somijā dzimstības rādītāji iedzīvotājiem, kuri dzimuši ārpus ES, bija līdzīgi ar dzimstības rādītājiem lielākajā daļā no attīstības valstīm, izņemot Āfrikas valstis.
2023. gadā Polijā dzīvoja aptuveni 700 tūkstoši cilvēku, kuri dzimuši ārpus ES. Polijā sievietēm, kuras dzimušas ārpus ES, piedzima 18,7 tūkstoši bērnu. Tas nozīmē, ka Polijā migrantiem piedzima 26,8 bērni uz 1000 iedzīvotājiem. Migrantu īpatsvars Polijas sabiedrībā ir salīdzinoši neliels. 2023. gadā tikai 1,9% no visiem Polijas iedzīvotājiem dzimuši ārpus ES. Taču Polijā migrantiem ir raksturīga augstāka dzimstība, nekā 2023. gadā tā bija vidēji visās arābu valstīs (23,4 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem), Irākā (25,7 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem), Tadžikistānā (26,1 jaundzimušais uz 1000 iedzīvotājiem) un Uzbekistānā (26,4 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem). Polijā migrantu vidē dzimstība bija tikai nedaudz zemāka par dzimstību Pakistānā (27,8 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem).
Francijā 2023. gadā jaundzimušo skaits sievietēm, kuras iebraukušas ES, bija 21,1 jaundzimušais uz 1000 cilvēkiem. Tas ir augstāks dzimstības rādītājs nekā Alžīrijā (19,6 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem) un līdzīgs kā Sīrijā (22,1 jaundzimušais uz 1000 iedzīvotājiem) vai Haiti (22,2 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem). Pat Bangladešā 2023. gadā bija mazāka dzimstība (20,4 dzimušie uz 1000 iedzīvotājiem) nekā Francijas migrantu kopienā (21,1).
Migrantu dzimstība 2023. gadā Beļģijā (18,8 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem), Kiprā (17,8 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem), Luksemburgā (17,6 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem) un Portugālē (17,1 jaundzimušais uz 1000 iedzīvotājiem) bija augstāka nekā kopējā dzimstība 2023. gadā Saūda Arābijā (16,4 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem), Libānā (16,1 jaundzimušais uz 1000 iedzīvotājiem), Indijā (16,1 jaundzimušais uz 1000 iedzīvotājiem) un pat Indonēzijā (15,9 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem).
Zviedrijas migrantu kopienā dzimstība (15,3 jaundzimušie uz 1000 migrantiem) bija augstāka nekā vidēji Latīņamerikā (14,2 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem), bet Austrijas migrantu kopienā dzimstība (14 jaundzimušo uz 1000 migrantiem) bija augstāka nekā Tunisijā (13,7 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem).
Aprēķināsim, kādi ir dzimstības dati, neņemot vērā to personu ietekmi, kuras nav dzimušas kādā no ES dalībvalstīm. Tātad ES dalībvalstīs dzimušajām sievietēm 2023. gadā vidēji piedzima 7,4 bērni uz 1000 iedzīvotājiem. Neņemot vērā migrantu demogrāfiju, ES līderes dzimstībā bija Īrija (10,13 jaundzimušo uz 1000 vietējiem iedzīvotājiem), Ungārija (9,25 jaundzimušie uz 1000 vietējiem iedzīvotājiem) un Dānija (9,22 jaundzimušie uz 1000 vietējiem iedzīvotājiem). Savukārt viszemākā vietējo iedzīvotāju dzimstība 2023. gadā bija Itālijā (5,78 jaundzimušie uz 1000 vietējiem iedzīvotājiem) un Spānijā (5,65 jaundzimušie uz 1000 vietējiem iedzīvotājiem).
Mazāk iedzīvotāju – valsts priekšrocība?
Globālā situācija strauji mainās. Latvijas demogrāfiskie apstākļi var mūsu sabiedrībai atvieglot jau tuvākajā laikā sagaidāmo pāreju uz mākslīgajā intelektā un robotikā balstītu ekonomiku un jaunākajām tehnoloģijām atbilstošu nodarbinātības struktūru.
Viens no korporācijas BlackRock, kas ir viens no pasaulē vērienīgākajiem finanšu pārvaldības uzņēmumiem, dibinātājiem miljardieris Lerijs Finks Davosas forumā uzsvēra: "Iedzīvotāju skaita samazināšanās ir ekonomikas sarukuma cēlonis. Ja robotikas un mākslīgā intelekta attīstība paaugstinās produktivitāti, un lielākā daļa no mums domā, ka tā tas arī notiks, tad būs iespējams paaugstināt dzīves kvalitātes standartu arī iedzīvotāju skaita sarukuma apstākļos. Līdz ar to fundamentāli mainīsies negatīvā paradigma par iedzīvotāju skaita samazināšanos. Sociālās problēmas, ar kurām būs jāsaskaras, kad iekārtas aizstās cilvēka darbu, būs krietni mazākas tajās valstīs, kurām ir izteikts iedzīvotāju skaita kritums."
Latvijai ir pēdējais laiks izbeigt pārcensties, lai izdabātu grimstošam ES pārregulētajam attīstības virzienam. Ir laiks izbeigt nemitīgi uztraukties, ko dara vai nedara abas pārējās Baltijas valstis. Latvijas sabiedrībai ir jāapzinās realitāte. Mums ir jābūt gataviem jaunai tehnoloģiskajai pārejai un jānosargā sava izcīnītā niša pasaules eksporta struktūrā. Mūsu intereses tehnoloģiju pārmaiņu laikā varēsim aizstāvēt tikai paši. Neviens cits to nedarīs.
Turklāt, iespējams, šis – 2026. – gads kļūs par pagrieziena punktu, kurā tiks atzīts, ka straujās tehnoloģiju attīstības apstākļos iedzīvotāju skaita samazināšanās var izrādīties valsts priekšrocība, nevis problēma.