Pērn Latvijā iebrauca 13,8 tūkstoši cilvēku, bet prom aizbrauca 15,1 tūkstotis, vēsta CSP un arī norāda, ka gan atbraucēju, gan aizbraucēju vidū bija daudz kara bēgļu no Ukrainas. 2026. gada sākumā mūsu valstī dzīvoja 17,2 tūkstoši Ukrainas bēgļu, kas ir aptuveni tikpat daudz, cik iedzīvotāju ir nelielā Latvijas pilsētā, piemēram, Tukumā vai Salaspilī.
Jaunākajos CSP datos uzmanības vērts fakts ir tas, ka pērn 55,1% iebraucēju bija remigranti – mūsu valsts pilsoņi un nepilsoņi, kā arī iedzīvotāji, kuru valstiskā piederība ir cita, bet dzimšanas vieta ir Latvija. Tātad nav pamata apgalvot, ka visi Latvijā dzimušie cilvēki, kuri pārceļas uz ārvalstīm, nekad vairs neatgriežas.
Savukārt dati par aizbraucējiem rāda, ka 54,6% devušies uz kādu citu ES dalībvalsti, un no tām populārākā bijusi Vācija. Uz Apvienoto Karalisti aizbraukuši 9,3% no kopējā emigrantu skaita.
Lai gan statistika par cilvēku ierašanos un aizbraukšanu neveido dramatisku ainu, tomēr jāatceras, ka vairāki eksperti ir brīdinājuši par darbaspējīgo iedzīvotāju skaita kritumu, ko izraisa tas, ka profesionālajā vidē ienāk mazāk jauniešu, nekā ir to senioru, kuri pensionējas un pārtrauc aktīvās strādāšanas gaitas. Reizēm pragmatiskajā, bet reizēm pārspīlēti histēriskajā retorikā par to, ka sarūk ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits, pārāk maz tiek uzsvērts tas, ka ir vajadzīga plaša mēroga stratēģija, lai mūsu valstī dzimušie jaunieši tiktu motivēti palikt Latvijā, te dzīvot un strādāt. Būtu gan vēlams nekultivēt totalitārajiem režīmiem raksturīgas galējības tādā līmenī, ka gandrīz vai jāslēdz valsts robeža, lai neviens nekur nebrauktu. Lai latviešu jaunieši gribētu palikt Latvijā, vajadzīgas mūsdienīgas izglītošanās iespējas, tāds darba tirgus, kas atbilst šolaiku jaunās paaudzes gaidām, un elastīga mājokļu politika.
Protams, valstij nav jānodrošina tas, lai ikviens jaunietis savā pirmajā darbā saņemtu algu, kas pārsniedz vidējo atalgojumu (ap 1830 eiro bruto mēnesī) un varētu iegādāties mājokli jaunajā projektā. Taču politiķiem lielāku uzmanību derētu pievērst gan tam, lai Latvijā tiešām notiktu virzība prom no zemu apmaksātām darba vietām nozarēs ar vāju konkurētspēju uz augstāk apmaksātām darba vietām jaudīgākās nozarēs, gan arī tam, lai attīstītos ne tikai jaunu mājokļu iegādes, bet arī īres tirgus.