Jāatgādina, ka Ziemeļkoreja pēdējās desmitgadēs ir tikusi uzskatīta par valsti, kas gandrīz pilnībā atkarīga no Pekinas. Vēl pirms dažiem gadiem Ķīna nodrošināja vairāk nekā 95% no Ziemeļkorejas starptautiskās tirdzniecības apjoma, un attiecīgi tās rokās bija arī sviras, ar kurām ietekmēt Phenjanu. Sajūsmu Ziemeļkorejā šī situācija, protams, neraisīja, taču arī izvairīties no tās nešķita iespējams.
Šādas iespējas pavērās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, ko Ziemeļkorejas līderis Kims Čenuns acīmredzami mērķtiecīgi izmantoja, lai samazinātu atkarību no Ķīnas. Apmaiņā pret Phenjanas atbalstu un bruņojuma piegādēm Maskava nav skopojusies nedz ar politisku atbalstu Kimam, nedz arī naudas pārskaitījumiem un militāro tehnoloģiju piegādēm, kas Ziemeļkorejas vadonim ļāvis kļūt būtībā par neatkarīgu ģeopolitisko spēlētāju.
Lielā mērā simbolisks šīs neatkarības apliecinājums tika piedzīvots jau pagājušajā gadā. Kad Pekinā norisinājās parāde, kas veltīta Japānas kapitulācijas Otrajā pasaules karā 80. gadadienai, Kims Čenuns tribīnē atradās tieši blakus Sji Dzjiņpinam un Krievijas līderim Vladimiram Putinam, proti, ievērojami augstāk, nekā tas būtu bijis vēl nesenā pagātnē.
Sji Dziņpina vizīte ir galīgi nostiprinājusi Phenjanas kā neatkarīgas ģeopolitiskās vienības statusu, bet par sava veida lakmusa papīrīti šajā ziņā kļuva kodolieroču jautājums, ko publiski savās sarunās un paziņojumos neviena no pusēm pat nepieminēja. saskaņā ar Stokholmas Miera pētījumu institūta aplēsēm, Phenjanas rīcībā šobrīd varētu būt ap 60 kodolgalviņu, kamēr atsevišķi avoti reģionā norāda, ka to varētu būt arī 150. Kodolieroču attīstīšanu tiek solīts turpināt, un pastāv prognozes, ka līdz 2040. gadam Ziemeļkorejas kodolgalviņu skaits var sasniegt jau četrus simtus, kas konkrētajā vietā ir vairāk nekā nopietns arsenāls. It īpaši apvienojumā ar savstarpējās aizsardzības paktiem, kas parakstīti ar Ķīnu un Krieviju.
Ir arī skaidrs, ka šāda transformācija Pekinā tiek uztverta bez sajūsmas, taču globālās ģeopolitiskās konfrontācijas apstākļos nav iespējams to novērst. Labākais, uz ko var cerēt, ir tas, ka Ķīna spēs saglabāt vismaz formālu reģionālā vecākā brāļa lomu, nepieļaujot, ka Phenjanas un Maskavas alianses pieaugošā dinamika pilnībā iziet no Pekinas kontroles rāmjiem.