Tas, ka aizsardzības ministrs Andris Sprūds (Progresīvie) ir demisionējis, mums ļauj pat brīvāk runāt par komunikācijas un, iespējams, vēl citām kļūdām ap šiem dronu incidentiem, neizskatoties, ka mēs gribam ietekmēt politisko procesu vienā vai otrā virzienā. Ja sadalām notikušo tajā, ko objektīvi var pārmest mūsu Aizsardzības ministrijas politiskajām amatpersonām un NBS militārajām amatpersonām, kas ir tas, kur kritika objektīvi ir vietā, jūsuprāt, un kas pie kā noveda?
Ja mēs paskatāmies, kā šis viss tika komunicēts sākumā, varēja rasties iespaids, ka visa situācija tika kontrolēta, bet vēlāk atklājās, ka divi droni ir nokrituši, viens pazudis un galu galā par pirmā drona nokrišanu atkal ir ziņojuši iedzīvotāji. Līdz ar to no «mēs visu kontrolējam» nonāca līdz tam, ka, izrādās, mēs neko nekontrolējam, mēs nemaz neesam zinājuši, ka šie droni ielido mūsu gaisa telpā. Un tieši šie atšķirīgie vēstījumi palielina sabiedrības neuzticēšanos mūsu spējai šādus incidentus novērst tagad vai nākotnē.
Savukārt, ja runā par tiem diviem NATO iznīcinātājiem, kuri, izrādās, tikuši pacelti gaisā – tie jau šos dronus var medīt, bet nav tam domāti. Arī ieroči, kas ir to rīcībā, nav tam domāti. Man bija iespēja Rumānijā aprunāties ar vācu pilotiem, kuri tobrīd patrulēja NATO gaisa telpā, un no viņu teiktā izriet, ka, mēģinot notriekt šos dronus, nozīmētu no augšas raidīt raķetes, kas to kaitējuma risku padara pat lielāku nekā dronam nokrītot, ja tiek trāpīts apdzīvotai mājai, fermai vai vienalga kam apdzīvotā vietā.
Tas ir tas NBS pārstāvju arguments, kas tika izvirzīts un ir pašsaprotams visiem, kuri kaut cik seko šai tēmai. Bet tas jautājums jau ir – kāpēc tie droni netiek pārķerti un, iespējams, notriekti, vēl pirms sasniedz apdzīvotas vietas, kur nu vēl tik lielas pilsētas kā Rēzekni?
Par šo problēmu tā viena lieta, kas mani dara bažīgu šajā situācijā, ir – ka mums tomēr vajadzētu pielikt pūles, lai neļautu šiem droniem tikt līdz apdzīvotām vietām, kur ir kaut kāda enerģētikas infrastruktūra. Ja divi droni ietriecas rezervuāros Rēzeknē, tā nav nejaušība. Ja arī turpmāk Ukraina centīsies iznīcināt enerģētikas infrastruktūru Krievijā, tie droni būs ieprogrammēti pamanīt šāda veida rezervuārus. Tas nozīmē, ka arī mūsu enerģētikas infrastruktūra ir apdraudēta, un tas rada papildu pārliecību, ka šo problēmu risinās iespējami ātri, jo nākamreiz tas rezervuārs varētu nebūt tukšs. Un, ja skatās no Latgales puses, līdz Ustiluhai (kur ir Ukrainas dronu mērķis – naftas produktu eksporta osta Pēterburgas apkaimē – red.) ir kādi 300–400 kilometri, tas nozīmē, ka gan jau tas drons var atlidot arī līdz Rīgai.
Man šķiet, tā viena lielā problēma ir, ka mūsu aizsardzības resora amatpersonas, iespējams, tā dēļ, ka ir priekšvēlēšanu laiks, iespējams, tā dēļ, ka tas jebkurā gadījumā būtu politiski ļoti nepopulāri, ir baidījušās jau no paša sākuma atklāti pateikt un izskaidrot, ka pat modernākās un dārgākās pretgaisa aizsardzības sistēmas īsti nestrādā pret droniem. Gluži pretēji, īpaši pēc pirmā dronu incidenta, tā dēvētā Gaigalavas drona, tika apgalvots, ka mums ir darboties spējīga pretgaisa aizsardzības sistēma, visi visu esot redzējuši, un aizgāja melu ķēdīte. Tagad mēs pakāpeniski esam nonākuši līdz tam, ka, izrādās, nestrādā gan un, kas vēl vairāk, tas ir normāli, pret droniem vajag citu pieeju. Manuprāt, aizsardzības ministru iegāza šis un tādu realitātei neatbilstošu lozungu par dronu lielvalsti un dronu sienu pārņemšana.
Jā, nu man ir grūti spriest par tiem iemesliem, kāpēc tas viss tā tika darīts, bet, protams, tur ir savi riski. Iespējams, viens no galvenajiem iemesliem bija panākt to, ka Latvijā šī dronu nozare attīstās, ka parādās kaut kāds eksporta potenciāls, un tas tad ir labi arī mūsu aizsardzības spēju stiprināšanai. Lai tas notiktu, ir jārada iespaids, ka mēs tiešām ļoti daudz darām, ka mēs daudzējādā ziņā esam priekšā citām NATO dalībvalstīm, kas daudzējādā ziņā varētu arī būt taisnība. Un savā ziņā jau mēs nedarām neko atšķirīgu, kā to dara mūsu tuvākie kaimiņi Lietuva un Igaunija, kas savus sasniegumus netur skapītī, bet ar tiem aktīvi lepojas un starptautiski lielās. Ja tu gribi gūt panākumus un izdarīt lielas lietas, tev ir jābūt ļoti ambiciozam, un šajā stāstā par "dronu lielvalsti" un "dronu sienu" es redzu lielu ambīciju. Bet vienlaikus tas rada arī publiskās komunikācijas problēmu brīdī, kad pie mums vienreiz ielido, otrreiz ielido, trešo reizi ielido un nekādas dronu sienas tur, izrādās, nav vai vismaz pagaidām nav. Tajā brīdī cilvēki ierauga to milzīgo nesakritību starp to publisko tēlu, kas ir ticis uzbūvēts, un reālo situāciju, kur mums pat šie paši pārtvērējdroni nav nonākuši NBS rīcībā.
Citiem vārdiem, mums ir problemātiska komunikācija no aizsardzības nozares politiskā gala, no NBS, un tagad tam vēl ir pievienojies ļoti aktīvs komunikators, ko sauc par pašmāju militāro industriju, kas izmanto skaļas sabiedriskās attiecības un lobistus bijušo amatpersonu un politiķu personā, izdarot spiedienu par to, kas un par cik būtu jāiepērk, dzenot uz priekšu šo publisko komunikāciju ar lozungiem un kritizējot visus pa labi un pa kreisi. Tam fonā ir tā lielā un patiesā problēma – jā, ir 5% aizsardzībai, naudas vairāk nekā jebkad, bet, kā var nojaust, nav vienotas izpratnes, kādiem līdzekļiem šo dronu problēmu apkarot, līdz ar to – ko pasūtīt un ko un par cik iepirkt?
Un ne tikai tas. Mums jau arī NBS skaitliskais sastāvs nav būtiski mainījies. Mēs esam aizgājuši no 2% uz 5% aizsardzībai, bet mūsu bruņotie spēki nav kļuvuši skaitliski neko daudz lielāki. Un tajā brīdī, kad nonākam līdz tam, ka konkrētiem cilvēkiem ir jābūt konkrētās vietās austrumu pierobežā, tad nauda aizsardzībai tiek tērēta daudz, bet cilvēkresursi, vienalga, ir salīdzinoši nelieli.
Es te negribu radīt iespaidu, ka aizsardzības ministra nomaiņai nav nekādas nozīmes, gluži otrādi – demokrātijā ministru demisijas ir normāla, veselīga lieta. Un tomēr – vai, ņemot vērā visu iepriekš runāto, mēs pēc dažām dienām, nedēļām vai mēnešiem nenonāksim pie situācijas, kad ir jauns ministrs, varbūt pat jauna valdība, bet iznākums tas pats – kārtējais nenoķertais, kaut kur nokritušais drons? Jo tās pamatproblēmas, par kurām mēs runājām, jau nebūs atrisinātas.
Es domāju, ka ne. Jo tāds reālistisks mērķis ir sasniegt gatavību – ja šādi incidenti tuvākajās dienās, nedēļās vai mēnešos atkārtojas, kāds drons tomēr tiek notriekts. Es domāju, mūsu sabiedrotie arī sagaida to brīdi. Redziet, aizsardzības nozarē ir liels slepenības plīvurs, un tas tiek pacelts brīdī, kad armija izdara kaut ko tādu, kas sabiedrībai ir reāli saprotams. Ja šādi dronu incidenti atkārtosies, es domāju, tam tiks pievērsta pastiprināta uzmanība, un tas ir kļuvis par NBS goda jautājumu. Es domāju, aizsardzības nozare saprot, ka šie 5% aizsardzībai nozīmē arī milzīgu sabiedrības uzticības kredītu, kas ir jāatmaksā un kas arī prasa lielāku ieguldījumu no NBS puses. Tādēļ, ja būs vēl šādi incidenti, domāju, rezultāts šoreiz var būt pozitīvs un kāds drons arī tiks notriekts.
Es vēl gribu izrunāt Ukrainas faktoru dronu problēmā, kas tiek viļāts pusteikumos kā tāds karsts kartupelis un ko arī mūsu amatpersonām, manuprāt, līdz galam veiksmīgi nav izdevies nokomunicēt. Un arī tas ir saprotams. Oficiālā pozīcija, ka ukraiņu dronu iemaldīšanās mūsu teritorijā ir sekas Krievijas uzsāktajam karam, ir ļoti pareizs, bet tas nepaskaidro visu. Šī mantra, ko atkārto Ārlietu ministrija, ka mēs neesam devuši atļauju Ukrainai izmantot mūsu gaisa telpu, lai sūtītu dronus uzbrukumā objektiem Krievijā, manuprāt, ir neveikla, jo rada retorisku jautājumu, vai tad mēs atteiktu, ja ukraiņi lūgtu, un rada arī jautājumu, varbūt ukraiņi ir lūguši, bet mēs esam atteikuši. Katrā ziņā tā ir it kā attaisnošanās, bet kā priekšā – Krievijas propagandas priekšā vai tās sabiedrības daļas priekšā, kura diemžēl vaino Ukrainu? Parunājam nedaudz vēl par šo faktoru! Tikai pēdējās dienās negribīgi izskan, ka ukraiņi ne vienmēr mūs informē par to, ka ir iespējama viņu dronu ieklīšana Latvijas gaisa telpā, kas arī rada jautājumus, sākot no tā, vai tā drīkst un vai mums nevar uzticēties. Ceturtdien LTV raidījumā Šodienas jautājums kaut kā garām paslīdēja un rezonansi neguva NBS komandiera Kaspara Pudāna teiktais, ka šoreiz mums bija savlaicīga informācija, ka šie droni varētu būt pie mūsu robežas. Bet tā ir arī slikta ziņa, jo tātad pat savlaicīgas informētības dotās priekšrocības mēs nespējam izmantot.
Man šķiet, ka no Latvijas valdības noteikti nav bijusi kaut kāda atļauja Ukrainai izmantot mūsu gaisa telpu, un es domāju, ka Igaunija un Lietuva arī neko tādu nepieļautu, jo faktiski šādā gadījumā gan mēs savus iedzīvotājus varētu palikt zem sitiena. Ja šie droni tiešām ietu cauri Baltijas gaisa telpai, tad no Krievijas puses tur potenciāli būtu nevis retoriska reakcija, bet tur būtu kaut kādas krietni nopietnākas provokācijas vai mēģinājums mūs sodīt par to, kas notiek. Un, es domāju, arī mūsu NATO sabiedrotajiem būtu absolūti nepieņemami, ja mēs kaut ko tādu ar ukraiņiem sarunātu. Respektīvi, šādi rīkojoties, mēs daudz tiešāk būtu iesaistīti Ukrainas un Krievijas karā un savā ziņā arī apdraudētu savas valsts iedzīvotāju drošību.
Es negribu izklausīties šausmīgi optimistisks, bet Latvijā nekas slikts vēl nav noticis, respektīvi, cilvēki vēl nav gājuši bojā. Šeit vienmēr var uzdot jautājumus: kas ir slikti, kas būtu vēl sliktāk un kas būtu pavisam slikti? Protams, ir slikti, ka mūsu gaisa telpā parādās ar kaujas munīciju aprīkoti droni, kuri pēc tam nokrīt vai ietriecas kādos mērķos, bet vēl sliktāk būtu, ja būtu letāli gadījumi, kādam dronam ietriecoties dzīvojamajā ēkā, un cilvēki būtu gājuši bojā. Ar to es gribu teikt: jā, mēs saskaramies ar šīm Krievijas–Ukrainas kara sekām, bet mūsu cilvēki neiet bojā. Un tas ir tas svarīgais, vismaz no mana skatpunkta raugoties. Jo mēs pagaidām mācāmies no kļūdām, bet tās kļūdas nav letālas. Patiesībā vienīgais Ukrainas dronu upuris pagaidām ir aizsardzības ministrs un tad arī pārnestā – politiskā ziņā.
Jā, bet par to, ka mēs ļautu izmantot Ukrainai savu gaisa telpu, es domāju, tas būtu absolūti skandalozi un nepamatoti. Turklāt Ukrainas rīcībā ir spējas, ar kuru palīdzību viņi var mēģināt apiet Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas.
Līdz ar to ukraiņiem nav tik vitāli svarīgi šos dronus uz mērķiem pie Pēterburgas sūtīt caur mūsu, tas ir, draudzīgu, gaisa telpu? Jo, paskatoties kartē, tas liktos loģiskāk nekā apkārt pāri lieliem apgabaliem Baltkrievijā un Krievijā, kur tos ir lielas iespējas pārķert. Bet es, protams, neesmu militārais eksperts, lai izdarītu secinājumus. Bet tad, jūsuprāt, šie Krievijas pārmetumi mums ir tikai propaganda?
Jā, es domāju, tie pārmetumi ir pilnīgi nevietā. Protams, var gadīties dažādi. Tagad arī bija trīs droni, no kuriem divi nokrita un viens aizlidoja. Uz kurieni aizlidoja? Vai pēc tam trāpīja kādā mērķī Krievijā? Bet potenciāli var gadīties situācija, ka ir Ukrainas drons, kas kādu brīdi ir pabijis Latvijas teritorijā un tad, iespējams, aizlidojis uz Krieviju. Ar to mums jārēķinās arī turpmāk, ka Krievija mūs, visticamāk, apsūdzēs, ka mēs šādā veidā atbalstām Ukrainu. Tie riski ievērojami palielinātos, ja mēs tiešām atļautu Ukrainas droniem izmantot Latvijas gaisa telpu, lai tālāk tie ceļotu uz mērķiem Krievijā. Un šis tad tālāk, visticamāk, būtu arī jautājums par sabiedroto attiecībām NATO ietvaros.
Tātad sabiedrotie ir apņēmušies aizstāvēt Baltijas valstis gadījumā, ja mums uzbruktu krievu agresors, bet sabiedrotajiem varētu rasties pārdomas par mūsu aizstāvēšanu situācijā, ja mēs paši izdarām kaut ko muļķīgu un savā ziņā paši izprovocējam Krieviju.
Šis skanēs varbūt drusciņ slideni, bet principā ir tā, ka mums nevajadzētu darīt pašiem muļķības, kas varētu satracināt Krieviju, ja mēs gribam, ka citas NATO dalībvalstis mūs aizsargā. Jo citādāk mēs nostādītu savus sabiedrotos dīvainā situācijā, kad aicinām sabiedrotos nākt mūs aizstāvēt, lai gan paši esam izdarījuši kaut ko muļķīgu. Baltijas valstīm savā ziņā ir jābūt paraugvalstīm, un mēs to arī darām – izvairāmies no muļķību sastrādāšanas, procentuāli daudz naudas atvēlam aizsardzībai, esam ieviesuši obligāto militāro dienestu utt., utt. Mēs esam NATO paraugsabiedrotie, un tas nozīmē arī to, ka mēs nedrīkstam darīt lietas, kas provocētu Krieviju vairāk, nekā vajadzētu. Šis arī raksturo, cik sarežģīta komunikācijas problēma šī ir. Ja pat jūs, būdams mācībspēks, sakāt «es pateikšu to, kas varbūt izklausīsies slideni», iedomājieties, cik slideni izklausītos, ja šo pateiktu mūsu politiķi, kuri mūsu atbalsta Ukrainai tēmu izmanto savā priekšvēlēšanu kampaņā! Tas arī ir vēl viens izskaidrojums, kāpēc ir ne līdz galam izprotami un veiksmīgi izskaidroti, noformulēti paziņojumi. Jo politiķi kļūtu savā elektorātā ārkārtīgi nepopulāri liekuļi, ja skaidri pateiktu, ka mēs negribam provocēt Krieviju, un neatļautu ukraiņu droniem lidot pāri Latvijai uz mērķiem Krievijā. Jo šis elektorāts vienlaikus pārmet NATO lielvalstīm, ka tās tieši to arī nedara – neiesaistās tiešāk Ukrainas aizsardzības karā pret krievu agresoru. Tāpēc mūsu amatpersonām vieglāk ir nevis šo visu izskaidrot, bet pateikt kaut ko amorfu, kā "Krievija melo – Latvija nav devusi atļauju Ukrainas droniem šķērsot savu teritoriju".
Bet Latvija arī nav devusi šādu atļauju.