Mums vispār ir iemesls par Irānā notiekošo runāt ārpus ārzemju ziņu formāta? Vai Latvijai šis reģionālais saasinājums ir svarīgs tikai pastarpināti – caur tā ietekmi uz Krieviju un ASV globālo ietekmi, un sekām karam Ukrainā? Jo redzam, ka Irānas droni, kurus Krievija izmanto uzlidojumos Ukrainai, negaidīti pavērsti pret Tuvo Austrumu kaimiņvalstīm.
Globālās sekas būs grandiozas, un to, kādas un cik tālejošas, mēs redzēsim tuvākajā nākotnē. Bet, lai kā viss iegrozītos, sekas būs. Notiek lielas tektoniskās pārbīdes, un visi tie akmentiņi, no kuriem saliekas lielā mozaīka, tiek sakratīti un pārlikti citādā zīmējumā. Mums priekšā ir pavisam jauna pasaule, un šobrīd ir tikai pats veidošanas process, tāpēc ir grūti paredzēt, kurā vietā kurš akmentiņš ieguls, tomēr kaut kādas kontūras jau mēs redzam. Mēs redzam ASV norietu, mēs redzam Ķīnas, Japānas un Korejas vēl aizvien saullēktu, mēs redzam, ka Krievija tiek saukta par Eirāzijas "slimo cilvēku", kā kādreiz teica par Osmaņu impēriju.
Izraēlas un ASV uzbrukuma galvenie mērķi ir divi – pilnībā iznīcināt Irānas kodolprogrammu un valdošo režīmu, lai tā vietā nāktu jebkura cita vara, ar kuru būtu iespējams kaut ko sarunāt. Lai gan ir nogalināts Irānas līderis Alī Hāmenejī un citas varas un militārās amatpersonas, neviens no šiem mērķiem vēl nav sasniegts. Skaidrs, ka Hāmenejī nebija nekāds ājatolla (šiītu islāmā augstākais garīgais līderis – red.), reliģija viņam bija tikai tāds mundieris, reālā vara Irānā pieder Irānas Revolucionārajai gvardei. Vai šo varu izdosies sašūpot? Tas ir neatbildēts jautājums.
Par Irānā valdošo režīmu pieņemts runāt kā par tādu reliģisko šiītu projektu, bet tā realitāte jau patiesībā sen ir bijusi pavisam cita – tas reliģiskais ideālisms maz pamazām ir atkāpies reālās varas – Irānas Revolucionārās gvardes jeb Islāma revolūcijas sargu – priekšā. Šī gvarde pēc būtības ir drošības struktūra, slepenais dienests, kas ir sagrābis varu līdzīgi kā Putins un viņa kādreizējā KGB kompānija Krievijā. Revolucionārajai gvardei ir gigantisks militārais spēks, pašas labākās tehnoloģijas, viņiem pieder īpašumi, firmas, īpaši viss, kas saistīts ar naftas ieguvi un pārstrādāšanu. Visi Irānas valsts, ekonomiskie, militārie resursi ir šo Revolūcijas sargu rokās.
Šobrīd nekas neliek domāt, ka ASV grasītos atkārtot pagātnes diskutablos lēmumus un ievest Irānā militāros spēkus, operācija tiek veikta attālināti ar mērķētiem trāpījumiem, bet tas rada neskaidrību, kā varētu īstenot mērķi par režīma nomaiņu.
Jā, tas ir tas jautājums, uz kuru, godīgi sakot, nav īsti atbildes. Cerības, ka varu pārņems tautas kustība, ir ļoti maza, jo kustība ir, bet tai nav līderu. Revolūcijas sargu represīvais aparāts ir iznīcinājis jebkādu opozīciju, jebkādas ar režīmu nesaistītas organizācijas… Irānā pat pastmarku krājēju biedrība nav iespējama. Arī starp emigrācijā esošiem irāņu opozicionāriem, kuri, režīmam krītot, varētu atgriezties, īsti karoga, ap kuru sakļauties sabiedrībai, nav. Līdz ar to tautas kustība ir – mēs redzējām protestu apspiešanu, bet nav, ap ko pulcēties. Var jau būt, ka laika faktors nospēlēs, bet to, vai tur kaut kas sanāks vai nesanāks, mēs redzēsim pēc kāda laika. Šobrīd nekādas skaidrības par režīma maiņas iespējām nav.
Ir risks, ka esošais Irānas režīms, lai arī saņēmis triecienu, tikuši nogalināti līderi, varētu pārgrupēties un noturēt varu, iespējams, kaut kā transformējoties?
Jā, es domāju, ka tāda iespēja ir ļoti liela. Jo, saprotiet, mums ir priekšstats par Irānu kā par reliģisku režīmu, lai gan, es jau teicu, reālā vara ir Revolucionārās gvardes rokās. Tas pēc būtības ir specdienests, un specdienestu darbību un metodes jau mēs neredzam. Šie cilvēki darbojas ļoti pragmatiski, viņi ir ļoti labi nodrošināti, sākot no intelektuālā un beidzot ar materiālo. Tā ka ir ļoti liela iespēja, ka tas pats vecais režīms nomaina grimases vai uzvelk citas maskas. Bet nevar arī noliegt, ka krīze Irānas režīmam ir. Un tā krīze ir gan iekšpusē, gan ārpusē, gan politiska, gan militāra, un kaut kāds lēmums būs jāpieņem. Labs jautājums – kurš to lēmumu pieņems un kā pieņems? Domāju, ka tie, kuri šobrīd vēl ir pie varas, tieši pašlaik ātri rosās un drīz mēs kaut ko redzēsim.
Jebkurā gadījumā, ja esošais režīms, kā jūs sakāt, nomainīs vaibstus vai maskas, vai tas nozīmē, ka tas tvēriens varētu mazināties, kaut kādas izmaiņas ir gaidāmas?
Jā, jā, mēs pat varam no sākuma sagaidīt kādas demokrātiskas frāzes un vismaz ārējas reformas. Bet, redziet, šo reformu gaitā var konsolidēties kādi citi spēki, kas šo iniciatīvu var pārtvert. Šeit ir grūti ko uz priekšu paredzēt. Un, kā jau es teicu, mēs tik maz patiesībā zinām par Irānas Revolucionārās gvardes patieso darbību.
Lai arī Irānā notiekošajam ir milzīga ietekme gan uz reģionu kopumā, gan globāli, uz mums Latvijā vistiešāk noteikti attiecas divi galvenie aspekti, kas abi ir saistīti ar Krieviju – ietekme uz naftas cenām, no kuru pieauguma krievi iegūtu, jo varētu turpināt barot kara mašīnu, un Irānas dronu, kas tika izmantoti pret Ukrainu, ražotņu, cerams, iznīcināšana.
Nu, vismaz pagaidām Irānas droni lido uz tām reģiona galvaspilsētām, kuras ir labās ekonomiskajās un politiskajās attiecībās ar ASV un Izraēlu. Irāna ir faktiski uzsākusi reģionālu karu Tuvajos Austrumos. Vai tas ir jauna pasaules kara sākums Tuvajos Austrumos? Tas ir labs jautājums. Bet reģionāls karš tas ir pavisam noteikti.
Tiešām pastāv lielāka kara riski? Jo tad ir jautājums – vai ASV, uzsākot šo operāciju, ar to rēķinājās? Jo vismaz no malas izskatās, ka Irānas atbildes triecieni, nevis primāri pa Izraēlu, bet sūtot savus dronus pa labi, pa kreisi uz pārtikušajām, mierā un pārticībā dzīvojošajām Līča valstīm, kur pēkšņi iestrēguši turīgi tūristi, bija kaut kas negaidīts.
Diez vai mēs šobrīd varam to prognozēt, bet jautājums ir – kā kurš reaģēs? Negaidīts un neprognozēts efekts vienmēr var būt, un mēs nekad nezinām, no kuras puses tas var nākt. Bet situācija ir sprādzienbīstama un grūti prognozējama, jo militāri aktīvās puses, kā jūs labi saprotat, savus plānus jau atklāti nestāstīs. Un, kā rāda Maduro pieredze, ASV tomēr mēdz visu neizdarīt līdz galam šādās specoperācijās. Tā risinājuma, kā pagriezt Venecuēlas politisko kursu pareizā virzienā, īsti pagaidām nav. Vai tāpat notiks arī Irānā? Tā tomēr ir liela valsts. Jā, Izraēlai ir prasmīgs izlūkdienests, bet ir stipri apšaubāmi, vai viņi spēj tur ko pavērst savā labā.
Reģiona valstis, kas ir atbalstījušas ASV nostāju pret Irānu, tagad ir dabūjušas pretsitienu, vismaz brīdinājumu, un šobrīd, es domāju, sagaida, ka ASV pilnībā sagraus Irānas spējas karot. Bet šobrīd par to nav skaidrības un arī par to, vai Irāna spēs un gribēs šādā garā turpināt. Tā nostāja pret Irānā valdošo režīmu visās šajās naftas pārdevēju valstīs ir bijusi negatīva, un daļēji tas saistīts ar to, ka Irānas šiītu reliģija ir viena no islāma versijām, kas to ienaidu tikai palielina. Irāna ar Saūda Arābiju cīnījās Jemenā un tur uzturēja konkurējošās valdības, un vispār Irānai bija plāns sevi pārvērst par diktatorisku reģiona lielvalsti. Viss reģions šobrīd, ja tā var teikt, ir ugunīs. Kad nav miera Tuvo Austrumu reģionā, tas tieši ietekmē arī mūs visus.
Naftas cenas šīs karadarbības dēļ var celties, un tas var nozīmēt ļoti lielas izmaiņas. Protams, Tramps ar šo militāro operāciju ir licis uz naftas cenu pazemināšanos, bet tā kārts var tā nenostrādāt, un naftas cenu kāpums var sākties arī pašās ASV, kas būtu slikts pakalpojums pašam Trampam pirms novembrī gaidāmajām Kongresa vēlēšanām. Un mums visiem naftas cenu pieaugums nozīmētu lielākus izdevumus, turpretim Krievijai tas nozīmētu papildu naudu no pārdotās naftas un dotu impulsu turpināt karu un kalt jaunus invāzijas plānus. Tā ka tā situācija veidojas ne īpaši labvēlīga, gan no militāri politiskā, gan ekonomiskā viedokļa raugoties.
Tam aspektam, ka šobrīd pasaules acu priekšā tiek grauts vēl viens Krievijas sabiedrotais režīms, ir tikai simboliska jēga?
Irānas režīms nekad nav bijis Krievijai draudzīgs, viņš ir radniecisks. Bet, nebūdami lieli draugi, viņi ir sadarbojušies, un situatīvā politika tam ir bijusi labvēlīga. Kas attiecas uz kopīgo šīs operācijas iznākumu, tad gadījumā, ja stabili kāps naftas cenas, Krievijai būs vairāk naudas, par ko karot Ukrainā. Bet tā Kremlim negatīvā lieta, par ko jūs jautājat, ir, ka Krievija kārtējo reizi ir parādījusi – tā nav spējīga aizstāvēt savus sabiedrotos. Jo Irāna ir bijusi tās sabiedrotā karā pret Ukrainu.
Nesen krita Maduro galva Venecuēlā, tagad ir kritusi Hāmenejī galva Irānā, pirms tam krita Asada galva Sīrijā… Gaidīsim, kurš būs nākamais Krievijas sabiedrotais režīms. Tā ka, no vienas puses, gribas teikt, ka ASV un Izraēlas militārā operācija Irānā ir nesusi kārtējo zaudējumu Krievijas prestižam, bet, no otras puses, viss nemaz nav tik viennozīmīgi, jo, naftas cenām ceļoties, Krievijas finansiālā situācija varētu pat uzlaboties. Caur Irānas kontrolēto Hormuza šaurumu iet aptuveni piektā daļa no pasaules naftas transporta aprites, un tur šobrīd ir saspringta situācija – ne visi kuģi tiek laisti cauri, bet pietiek pāris tankkuģus nolaist dibenā, lai kustība apstātos vispār, un tad gan būs lielas nepatikšanas globāli.
Vēl viens, manuprāt, interesants aspekts ir šur tur no trampistiem dzirdamais, ka, lūk, Tramps ar šo operāciju ir nodemonstrējis izlēmību, ko pret Irānu nespēja iepriekšējie prezidenti, lai gan Irānas kodolprogrammas bīstamība gadiem ilgi ir bijusi viena no ASV ārpolitikas pamattēmām. Vai tomēr nav tā, ka ASV izlūkdienesti un militāristi nemitīgi monitorēja situāciju un bija gatavi šim solim, lai kurš prezidents dotu zaļo gaismu? Un te jau tad ir jautājums – kādēļ Tramps tieši šobrīd to zaļo gaismu deva? Par to ir dažādas versijas – no kā viņš vēlējās novērst uzmanību vai kādu uzvaru nodemonstrēt?
Ar to militāro operāciju īstenotājiem un plānotājiem ir nedaudz problemātiski. Tramps jau neklausās tos ekspertus, kuri pazīst drēbi. Nezinu, kādi ir tie apsvērumi, kuros viņš balstās, bet viņš vienkārši pieprasa darbību, un tad tiem izpildītājiem ir jāsagrupējas pat tad, ja viņi paši uzskata, ka šanses nav. Man šķiet, ka tā ir tā lielākā pretruna, kas sevi liek visur manīt. Tiesa, amerikāņi vēl šo to var, ja ir runa par atsevišķām operācijām, bet neatbildēts paliek jautājums, cik tālu viņi būs gatavi iet šoreiz.
Patiesībā jau pēc vasarā notikušajiem triecieniem pa Irānas pazemē paslēptajiem kodolprogrammas objektiem ASV medijos noplūda tā dēvētais pēcoperācijas novērtējums, kurā tika apšaubīts, ka tie mērķi patiešām ir iznīcināti, kā to apgalvoja Tramps. Un tādēļ tagad viņš tiek konfrontēts ar šo.
Jā, tā ir labi zināma lieta, ka tie triecieni vasarā galu galā nebija veiksmīgi, ar diezgan lielu troksni tas notika, bet pēc tam parādījās ziņas, ka saspridzināts ir kaut kas perifērisks, taču pati tā urāna bagātināšanas sistēma, kas Irānai nepieciešama kodolieroču radīšanai, ir noslēpta pazemes alās, kam klāt netiek. Tā ka drīzāk ir jārunā par režīma maiņu Irānā, nevis tehnisku kodolprogrammas iznīcināšanu. Pagaidām brēka ir liela, bet līdz režīma maiņai nekas īpaši cerīgs neizskatās.