Kā mēs varētu raksturot pašreizējo ekonomisko situāciju un tās attīstības perspektīvas, ņemot vērā, ka kopumā lielie globālie notikumi lielā mērā aizvien nav mainījušies – te domāju gan Krievijas karu Ukrainā, gan karadarbību Irānā un ar to saistītās problēmas Hormuza šaurumā, kas nopietni ietekmē pasaules tirgus. Ja skatāmies Latvijas kontekstā – ir pagājuši pieci pirmie gada mēneši, un vai uz gada otro pusi varam raudzīties cerīgāk, nekā tas bija gada sākumā, vai tomēr aizvien esam tādā sarežģītā periodā?
Tā glāze ir puspilna. Ja skatāmies makrodatus, tad tā situācija nemaz nav tik slikta. Piemēram, eksporta apjomi šogad turpina augt, bezdarba līmenis turas pie sešiem procentiem, kas ir relatīvi zems, jo, kā zinām, ir ap 20 tūkstošiem brīvu darbavietu Rīgas un Rīgas metropoles areālā, vidējā alga jau pārsniegusi 1800 eiro mēnesī, arī inflācija ir zema. Līdz ar to makrorādītāji kopumā ir labi, bet, ja skatāmies gan globālā līmenī, gan vairāk tādā mikrolīmenī, tad varam redzēt, ka izaicinājumu ir daudz. Un jūs jau tos iezīmējāt – globālā līmenī ir Krievijas karš Ukrainā, un šobrīd neizskatās, ka tur rādās kara beigas, un līdzīga situācija ir Hormuzā, kur tas karš jau ir ievilcies trīs mēnešu garumā, ASV prezidents Donalds Tramps sola, ka kuru katru brīdi būs pamiers, bet pamiera nav, un, ja godīgi, ir grūti saskatīt, kurā brīdī mēs varētu to sasniegt. Šobrīd pasaulē ir ļoti liela nenoteiktība. Neaizmirsīsim arī par ASV faktoru – pēdējo pusotru gadu ASV velk pasauli uz vairāk nacionālu pieeju ekonomikā – atgriežas tarifi, atgriežas dažādi citi ierobežojumi attiecībā uz pasaules tirdzniecību, un mēs atgriežamies tādā nacionāla tipa ekonomikas modelī – mēs redzam, ka Trampa valdība ir iegādājusies daļu no daudziem dažādiem lieliem uzņēmumiem ASV (kas ir stratēģiski svarīgi), un tas nozīmē, ka ne tikai mums, bet visai Eiropai šobrīd ir grūti saprast, kā izskatīsies mūsu tirdzniecības attiecības ar ASV, kas ir lielākais tirdzniecības partneris nākotnē. Tāpēc kopumā – tā lielā bilde ir ļoti nenoteikta, un, visticamāk, mums jāgatavojas vēl kādiem papildu satricinājumiem pasaulē. Un tad ir tās, varētu teikt, Latvijas īpatnības – mums ir jautājums par airBaltic un jautājums par Rail Baltica, uz kuriem šobrīd nav atbildēts. Un tad ir arī tas, par ko mēs mazāk runājam, bet kas ir tikpat aktuāls – tā ir aizsardzība un aizsardzības industrija. Mums pēdējos gados tik strauji aug budžets aizsardzības jomai, šogad sasniedzot jau, šķiet, ap diviem miljardiem eiro, un viena liela daļa no šīs naudas tiek investēta aizsardzības nozarē, jo, protams, negribam tikai pirkt ārzemēs, gribam arī attīstīt mūsu aizsardzības industriju, kuras produkcija varētu tikt eksportēta. Ja godīgi – mēs īsti nezinām, kā iet ar šīm lietām, mums ir salīdzinoši maz informācijas par to, cik efektīvi šī nauda tiek investēta, kā aug mūsu uzņēmumi šajā nozarē, un šī būs viena liela daļa no mūsu nākotnes tautsaimniecības. Bet šobrīd mēs īsti nezinām, kā šai nozarei iet, iespējams, ka iet labi. Varētu teikt arī, ka pozitīvi ir tas, ka šogad mums dienaskārtībā parādījās birokrātijas mazināšana, kur [birokrātijas mazināšanas darba grupas vadītājs Jānis] Endziņa kungs ļoti aktīvi strādā, un pirmie panākumi jau ir bijuši pēdējos mēnešos, bet nevarētu teikt, ka šobrīd temps pieaug. Manuprāt, šī ir tāda zināma problēma mums, jo – principā izdevumi mums budžetā šobrīd aug, tajā pašā laikā demogrāfijas rādītāji ik gadu pasliktinās – pieaug pensionāru skaits un arī cilvēku vidējais vecums pieaug, jo cilvēki dzīvo ilgāk. Tas nozīmē, ka pensijas tiek izmaksātas ilgāk, veselības pakalpojumi tiek patērēti vairāk, un tad ir jāizvēlas, ko darīt – vai mēs aizņemsimies, ko, manuprāt, īsti negrib neviens – ne sabiedrība, ne politiķi- , jo mūsu valsts parāds pēdējos gados ir ļoti audzis, vai arī ir otra iespēja, kas manā ieskatā ir saprātīga iespēja – pārskatīt to, ar ko valsts nodarbojas, mazināt to, vienkāršojot birokrātiju, un tajā pašā laikā pārskatīt kaut kādas atslēgfunkcijas un padomāt, vai mēs nevaram to visu kaut kā citādi, vienkāršāk īstenot. Taču nevarētu teikt, ka tas īsti ir noticis – fundamentāla funkciju pārskatīšana par budžeta izdevumiem un arī to, kā mēs strādājam, proti, kā mēs organizējam birokrātiskās lietas. Rezultāts ir tāds, ka, visticamāk, būs jāturpina aizņemties.
Turpinot par globālajiem procesiem, tostarp Eiropas un ASV attiecībām, mūsu valsts nopietnākie ārējās tirdzniecības partneri ir Eiropas un Skandināvijas valstis. Cik lielā mērā ASV un kopējās Eiropas ekonomiskās attiecības būs ietekmējošs faktors tam, kā attīstīsies Latvijas ekonomika? Vai mums ir potenciālas iespējas pārorientēt eksporta tirgus uz kādām citām pasaules valstīm? Vai arī tādu valstu, kur būtu stabilāka situācija, šobrīd īsti nav?
Tādu nav, bet jebkurā gadījumā tās ir tālu prom. Tā skarbā realitāte par ekonomisko ģeogrāfiju ir tāda, ka valstis vienmēr visintensīvāk tirgojas ar saviem kaimiņiem. Mums ir tāds lielisks eksperiments pēdējos desmit gados, kad Lielbritānija izstājās no Eiropas Savienības, tēmējot uz tā saucamo globālo Lielbritāniju, plānojot, ka tagad nu mēs daļēji aizvietosim tirdzniecību ar Eiropu, Kanādu, Austrāliju, bet tas ir pilnīgi izgāzies, jo, protams, ir loģiski, ka visintensīvākā tirdzniecība notiek ar kaimiņiem, un Latvijas gadījumā tās ir abas pārējās Baltijas valstis, Polija, Vācija un Ziemeļvalstis. Un, ja mēs varam tirgoties ar tālākām valstīm – Lielbritāniju, tad tālāk Kanādu, ASV -, tad tas ir pozitīvi, bet galu galā to kopējo noskaņojumu noteiks mūsu tuvākie kaimiņi, jo ar viņiem notiek lielākā tirdzniecība. Fakts ir tāds, ka šobrīd Eiropā noskaņojums ir diezgan negatīvs, īpaši lielākajās valstīs – Francijā, Vācijā, Itālijā -, turklāt, ja mēs skatāmies uz vidējā termiņa vai pat ilgtermiņa prognozēm, tās ir diezgan skarbas šīm valstīm. Vācijas ekonomisti jau labu laiciņu runā par to, ka Vācijas pamata problēma ir, ka tā ir analoga valsts digitālā pasaulē, proti, Vācijas tautsaimniecības struktūra ir plus mīnus tāda pati, kāda bija deviņdesmitajos gados. Tajā pašā laikā ir tādas tautsaimniecības kā ASV, Eiropā piemērs varētu būt Dānija vai Zviedrija, kas ir spējušas pāriet uz mūsdienu digitālo ekonomikas modeli. Piemērs tam varētu būt – Vācijā vēl aizvien ražo tradicionālos auto, kur ir kaut kas pielikts klāt, lai tie būtu daļēji vai pilnīgi elektriski, bet ASV un Ķīnā ir uzņēmumi, kas vienkārši rada pilnīgi jaunas elektriskas automašīnas. Francijā, protams, ir līdzīga situācija [kā Vācijā], tāpēc Eiropai šobrīd tiešām ir jādomā par to, kā modernizēt savu tautsaimniecību un kā pāriet no šīs analogās pasaules uz nākotnes digitālo pasauli, jo šobrīd ASV un arī Ķīna izskatās daudz konkurētspējīgākas, nekā mēs esam. Nevar teikt, ka mēs ES, tostarp Eiropas Komisijas līmenī, būtu redzējuši kaut kādu reālu progresu – politiķi daudz par to runā, bet viņi ļoti maz ko dara. Ilgtermiņā mums tas būs izaicinājums, jo mūsu tuvākie partneri nemodernizējas un zaudē konkurētspēju, kas nozīmē, ka ilgtermiņā viņi zaudēs arī pirktspēju – viņi mazāk iepirks no ārzemēm, ieskaitot no mums, produktus, bet mūsu ekonomiskā attīstība ir ļoti atkarīga no mūsu kaimiņiem.
Cik lielā mērā Latvijas attīstību ietekmēja vai vēl ietekmē nesen piedzīvotā valdības krīze un attiecīgi jaunas valdības izveide – lai gan jāsaka, ka jaunā valdība tika izveidota savā ziņā rekordātri? Vai varēja izjust kādu sabremzēšanos, vai viss ir pagājis mierīgi?
Domāju, ka bremzēšanās noteikti nenotika, jo tas viss tiešām notika ļoti ātri. Kaut gan citās valstīs lietas notiek vēl ātrāk – es pagājušajā nedēļā biju Maltā, kur vēlēšanas notika sestdienā un svētdienā, bet jauna valdība tika apstiprināta nākamajā piektdienā. Bet tas, ka mums divu – trīs nedēļu laikā nomainījās valdība, neko īsti ekonomiski nav ietekmējis un varētu pat atstāt tādu tīri pozitīvu efektu, jo tad, kad parādās jauna valdība, tad vienmēr ir kaut kāda jauna enerģija, un to mēs varam redzēt [Ministru prezidentā Andrī] Kulberga kungā, ka viņš publicē video katru vakaru, kurā izstāsta par dienā paveikto, ka viņš uzdevis ministriem izvirzīt katram trīs prioritātes un ka vismaz viena no tām ir jāīsteno līdz Saeimas vēlēšanām oktobrī. Līdz ar to tur [jaunajā valdībā] ir jauna enerģija, jauna virzība, bet tajā pašā laikā uzņēmēju vidē arī nav satraukuma, jo valdībā ir finanšu ministrs, kas mums visiem ir ļoti pazīstams [Māris Kučinskis (AS)], kurš ir bijušais premjers, bijušais iekšlietu ministrs, arī bijušais pašvaldības vadītājs – tātad ar milzīgu politisko pieredzi. Investori vienmēr skatās ne tikai uz premjeru, bet arī uz atslēgas ministriem, kas ir finanšu ministrs un arī ekonomikas ministrs, kas šajā valdībā nav mainījies – Viktors Valainis (ZZS). Tāpēc noteikti valdības maiņa neko negatīvu nav radījusi. Izskatās pat, ka valdībai tagad būs lielāka enerģija un fokuss uz nākamajiem četriem mēnešiem, par ko uzņēmēji, protams, priecāsies.
Turpinot par Kulberga valdību – varu piekrist, ka ambīcijas ir lielas, sasniedzamie mērķi vairāk vai mazāk ir definēti. Un tomēr – viss šīs valdības darbs notiks gaidāmo Saeimas vēlēšanu fonā – vai valdība spēs koncentrēties tieši uz reālu darbu un definēto mērķu sasniegšanu? Vai nepastāv populisma riski, kad politiķi vairāk strādās uz vēlētāju, centīsies visādi eksponēties, stāstīt par saviem ik dienu padarītajiem darbiem?
Manuprāt, tas, ka ir fokuss uz tām vienu, divām vai trim prioritātēm, dod kaut kādu cerību, ka tiešām kaut kas varētu iekustēties, jo mums bieži vien problēma ar valdībām ir, kad nāk valdība pie varas, bet tur ir desmitiem, simtiem solījumu valdības darbības plānā, un mēs īsti nesaprotam, kas tad ir viņu prioritātes, ko viņi ir solījuši izdarīt. Tā trīs prioritāšu pieejas priekšrocība ir, ka sabiedrībai ir ļoti skaidras gaidas, ko mēs sagaidām no konkrētā ministra, un tad mēs arī varēsim saprast – sanāca vai nesanāca. Ja nesanāca, var uzdot jautājumu – kāpēc? Tāpēc šī pieeja man šķiet ļoti pareiza, un es ceru, ka nākamās valdības izvēlēsies atslēgas prioritātes, kas tad būtu jārisina četru gadu laikā – tās varētu būt tādas horizontālas prioritātes, kas skar vairākas ministrijas, piemēram, risināt demogrāfijas jautājumus. Es pieņemu, ka tie būs jaudīgi jautājumi, ko katra ministrija risinās. Bet, ja mēs tiešām gribam mērīt Kulberga kunga valdības veiksmi, tad es atgrieztos pie tiem diviem atslēgjautājumiem mūsu tautsaimniecībā, un tie ir airBaltic un Rail Baltica. Ir skaidrs, ka Kulberga kungs nevarēs atrisināt šo jautājumu, nebūs tā, ka pēkšņi mums parādās nauda, par ko mēs tagad fiksi uzbūvēsim Rail Baltica, vai ka būs kaut kāds līdzīgs finansējums airBaltic – lai tas kļūtu par nākamo SAS vai KLM. Bet tas, ko mēs varam sagaidīt no Kulberga kunga, ir skaidrība par šiem jautājumiem, jo par Rail Baltica mēs tiešām nesaprotam, bet mums būtu jāsaprot, cik naudas ir jau iztērēts - gan Eiropas, gan mūsu naudas - un cik naudas nepieciešams, lai šo projektu pabeigtu, un kad tas varētu tikt pabeigts. Tajā pašā laikā mums ir jāsaprot, kas tad notiek ar to termināli pilsētas centrā, kas notiek ar staciju pie lidostas. Vienkārši skaidrība, kaut kāda vīzija par to, kas ir noticis, kas mums vēl jādara un kad mēs varam pabeigt. Līdzīgi ir ar airBaltic – mums ir jāsaprot, vai valdībai ir exit plāns, ka mēs reāli vedam to uzņēmumu uz IPO, un ka tas varētu izmaksāt X eiro, bet mēs tos atgūsim – kaut kāda reāla skaidrība, jo tas, kas ir noticis šo pusgadu, kad tiek runāts, ka varbūt vajag saglabāt, varbūt likvidēt... Mēs kā sabiedrība nezinām, ko sagaidīt, un, protams, tas ietekmē arī uzņēmējdarbību, jo uzņēmēji, visticamāk, ir ļoti piesardzīgi, sadarbojoties ar airBaltic, nezinot nākotnes attīstības scenārijus šim uzņēmumam. Šķiet, Kulberga kungs ir arī solījis ieviest kaut kādu skaidrību šajos jautājumos, un, ja tas izdotos, tas jau būtu pozitīvi, ņemot vērā, ka šie abi uzņēmumi ir ļoti svarīgi mūsu nākotnes attīstībai. Mums ir jāsaprot, kāda ir reālā situācija, un tad jāpiedāvā ceļa karte uz nākotni.
Vēlreiz atgriežoties pie pašreizējās valdības un priekšvēlēšanu gaisotnes – kā jums šķiet, cik lielā mērā šis vēlēšanu gads varētu atšķirties no iepriekšējām reizēm, jo šī valdība ir jau pati sākotnēji definējusi, ka apzinās šo salīdzinoši īso pilnvaru laiku, taču – vai šī valdība, es atļaušos teikt, būs spiesta darīt patiešām reālus, rezultatīvus darbus, lai vēlēšanu rītā nekonstatētu, ka vēlētāji nav balsojuši par koalīcijas partijām tāpēc, ka viņiem nepatīk tas sniegums, ko valdība līdz vēlēšanām paveikusi? Vai šis faktors varētu būt stimuls valdībai darīt maksimālo, lai līdz vēlēšanu dienai būtu redzami tiešām taustāmi, izmērāmi rezultāti vismaz vienā no trim katra ministra izvirzītajām prioritātēm?
Pilnīgi skaidrs! Ja tu esi pozīcijā, tev ir konkrēti darbi, par ko sabiedrība tevi novērtēs. Politikas zinātnē vēlēšanu kontekstā jau sen ir zināms, ka ir saikne starp ekonomisko izaugsmi, bezdarba līmeni un to, cik labi performē valdības partijas vēlēšanās. Proti, jo ekonomiskā izaugsme ir straujāka un ir labāki makroekonomiskie rādītāji, jo lielāks ir vēlētāju atbalsts. Tāpēc, jā, – darbi noteikti konvertēsies [vēlēšanu rezultātā]. Tā problēma Kulberga kungam ir – viņš pie šprices būs piecus mēnešus – ja tie makrorādītāji nebūs tik pozitīvi, viņš tos īsti nebūs ietekmējis, jo tas nāk no iepriekšējā gada, pusgada darbiem. Bet jebkurā gadījumā šeit var tēmēt uz kaut kādām konkrētām lietām, piemēram, airBaltic un Rail Baltica skaidrības ieviešanu un citiem īstermiņā paveicamiem darbiem, kas var liecināt, ka šai valdībai un partijām ir enerģija un vīzija un ka tās ir gatavas darboties arī pēc vēlēšanām. Opozīcijai, protams, ir vienkāršāk – viņi var kritizēt un teikt, ka viņi gan darītu citādi un viņiem sanāktu labāk. Taču, runājot par vēlēšanām kopumā, es ceru, ka vēlētāji pievērsīs uzmanību politisko partiju programmām un ne tikai solījumiem, jo visi mājieni pēdējos mēnešos – vismaz man runājot ar politiķiem – ir par to, ka šogad tā pieeja programmu rakstīšanai ir mazliet nopietnāka. Mēs esam pieraduši pie tā, ka tajās programmās tiek solītas visādas lietas – attīstīt, audzēt utt., bet ļoti nekonkrētā veidā, piemēram, risināsim demogrāfisko krīzi, bet netiek pastāstīts, kā tas tiks izdarīts. Vismaz šobrīd daudz kas liecina par to, ka partijas daudz nopietnāk tam visam pieies. Mums domnīcā pirms dažiem mēnešiem tika veikts pētījums par politisko sistēmu, kur parādījās pārsteidzošs secinājums, ka cilvēki ļoti lasa un seko līdzi tieši partiju programmām, ne tikai reklāmām vai publiskajām debatēm, bet tiešām daļa vēlētāju izlasa partiju programmas. Tāpēc es nopietni mudinu cilvēkus izlasīt ne tikai to [kopsavilkumu], kas atrodams Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā, bet arī ieiet politisko partiju mājaslapās un mēģināt saprast, ko tad viņi konkrēti sola katrā nozarē. Un – ja viņi [partijas] turas pie tā – rosināsim, veicināsim -, bez konkrētu darbību apraksta, tad apsvērt, vai tiešām vajadzētu balsot par tādu partiju, kam nav plāna, ko darīt, ja tā nokļūtu pie varas. Mēs tomēr gribam, lai ir tādi politiķi, kas ir gatavi strādāt no pirmās dienas, bet, ja tev nav plāna – tu nestrādāsi ne no pirmās, ne no desmitās un varbūt pat ne no simtās dienas. Tas plāns ir jāraksta tagad, lai pēc vēlēšanām tu būtu gatavs konkrētā ministrijā virzīties uz priekšu.