Vai tiešām valdības vadītājs neredz (vai nevēlās redzēt?) tās iespējas, kuras varētu pavērties Latvijai, izmantojot šo iepirkumu prasmīgi un domājot par to valstiski, - ar šī pasūtījuma palīdzību kā ar spararatu varētu iekustināt tādas ražošanas attīstību, kuru paši saviem spēkiem mēs nespētu izdarīt, jo mums nav ne līdzekļu, ne zināšanu, ne prasmju to izdarīt pašiem, un vismaz līdz šim brīdim nebija arī tādas vēlēšanās to darīt. Tikai skaistas deklarācijas. Jo kādēļ tad novārtē līdz šim bija atstāts darījums ar Construcciones y Auxiliares de Ferrocariles S.A. (CAF) par pasažieru vilcienu iepirkumu, kurš pavērtu Latvijai unikālu iespēju attīstīt pašai savu smagās mašīnbūves nozari ar milzīgu eksporta potenciālu, kas dotu spēcīgu attīstības impulsu arī daudzām citām ražošanas nozarēm, kā arī zinātnei?
Pēc statistikas – viena darba vieta smagajā mašīnbūvē rada līdz astoņām darbavietām citās nozarēs. Tātad runa ir par iespēju radīt ražošanā tūkstošiem darba vietu, attīstīt nozari ar simtos miljonos mērāmu eksporta potenciālu un nozīmīgu stimulējošu ietekmi uz visu tautsaimniecību.
CAF nu jau arī publiski ir apliecinājis savu gatavību izveidot šādu ražotni Latvijā - turklāt sniegt ne tikai savas investīcijas, tehnoloģijas un apmācīt cilvēkus, bet arī izsniegt licenci Rīgas Vagobūves rūpnīcai (RVR), kas ļauj Latvijas ražotos vilcienus pārdot bijušajā Padomju savienības tirgū, kur savu laiku RVR bija lielākais piegādātājs.
Tomēr, neskatoties uz to, gandrīz pusgadu pēc līguma parakstīšanas starp Pasažieru vilciena (PV) un CAF, puses tā arī nav tikušas līdz tā īstenošanai, vedot nesekmīgas sarunas par līguma grozījumiem, kuru nepieciešamība radās pēc tam, kad pēc konkursa beigām, pēc uzvarētāja apstiprināšanas un līguma noslēgšanas, valdība pēkšņi iedomājās paust savas bažas par līguma atbilstību konkursa nolikumam un turklāt vēl pati pasteigties paziņot par savām bažām arī Eiropas komisijai! Tā vietā, lai pati to ņemtu un atrisinātu. Uz to Eiropa, protams, atbildēja, ka ja ir būtiskas neatbilstības (par ko, starp citu, joprojām juristi strīdās...), tad šis darījums var nesaņemt Eiropas finansējumu.
Ar šo valdība savu misiju uzskatīja par izpildītu - paziņojot, ka līgums ir jāgroza, tālāko risinājumu atstājot PV ziņā.
To, cik sekmīgi tālāk ir risinājušās sarunas līdz pat šim brīdim, tagad zina visa sabiedrība – pingvīni zooloģiskajā dārzā ir tuvāk savām mājām Antarktīdā, nekā darījuma puses savās pozīcijās bija par iespējām vienoties.
Bet valdību visu šo laiku tas nebija satraucis ne mazākā merā, lai tā sāktu to risināt.
Redzot, ka valdība nedara neko, lai atrisinātu radušos situāciju, kad sarunas starp PV un CAF ir iegājušas strupceļā un gandrīz pusgadu nekas netiek darīts, es nācu ar iniciatīvu sasaukt Saeimā atklātu Tautsaimniecības komisijas sēdi, lai to izskatītu. Lai atklāti izrunātu, kas īsti notiek ap šo iepirkumu, mēģinot pirmkārt atrast iespējamos risinājumus, kas pieņemami būtu abām pusēm, atliekot savstarpējos pārmetumus malā, jo vainīgo kāršanai pie zvana mums būs vēl laiks, ja tas būs nepieciešams.
Un, tikai pateicoties manai uzstājīgajai pozīcijai, uz šo sēdi tika uzaicināti ne tikai Latvijas puses pārstāvji, bet arī CAF, dodot tiem iespēju publiski paust savu viedokli par notiekošo. Un kā izrādījās, iniciējot tiešas sarunas, kurās tika iesaistīta arī Satiksmes ministrija, ātri tika panākta principiāla sapratne, ka visos strīdīgajos jautājumos ir iespējams rast risinājumus.
Tas izrādījās, ir tikai politiskās gribas jautājums, vai Latvijai būt tādam iepirkuma līgumam, kurš dod Latvijai industrijas attīstītbas iespējas, ar potenciālu radīt tukstošiem darba vietu un simtos miljonos vērtu uz eksportu vērstu ražošanu, tā, lai tam varētu izmantot arī Eiropas finansējumu.
Latvijai pašlaik ir visas iespējas panākt šādu risinājumu, jo nu sarunas rit konstruktīvā gultnē, un ir vajadzīga tikai politiskā griba un valstiska domāšana, lai tās sekmīgi pabeigtu.
Jautājums, kāpēc to līdz šim nebija izdarījis valdības vadītājs? Tam vajadzēja būt tieši valdības vadītāja rūpju un atbildības lokā - koordinēt šajā procesā iesaistīto ministriju un valsts institūciju darbību, jo sekmīgi to nespētu izdarīt neviens ministrs vai cita amatpersona, vēl jo vairāk, ņemot vērā, ka tās šajā procesā ir mainījušās, un nevar atbildēt par visu procesu kopumā.
Kāpēc joprojām, tā vietā, lai rūpētos par to, kā realizēt šo iespēju, tiek domāts (un tikai vārdos!) tikai par to, kas notiksies ar iepirkumam paredzēto Eiropas finansējumu, bet tā arī neiesaistoties šī jautājuma risināšanā?
Ja Eiropas finansējums ir tik izšķiroši svarīgs šīs iespējas realizēšanai, tad kāpēc ir tāda pasivitāte un vienaldzība no valdības vadītāja puses, lai šo jautājumu atrisinātu?
Un kur gan bija valdības vadītājs agrāk - kad tika izsludināts konkurss uz vilcienu iepirkumu, kad tika izskatīti iesniegtie piedāvājumi, kad tika noteikts uzvarētājs, un kad tika uzaicināts noslēgt līgumu ar to? Tas viss norisinājās Valda Dombrovska valdīšanas laikā!
Un lai par pamatotiem un izsvērtiem varētu uzskatīt premjera paustos paziņojumus, ka nedrīkst pieļaut līguma noslēgšanu ar CAF, ja tādejādi var būt risks (bet risks var būt vienmēr!) ka Eiropas finasējums netiks saņemts pilnībā, vēlētos redzēt aprēķinus, uz kā balstīta šāda valdības vadītāja pozīcija, jo lai nāktu klajā ar šādu apgalvojumu, tas noteikti ir bijis labi apsvērts un izvērtēts - cik liels būs ieguvums un, cik liels būs zaudējums tautsaimniecībai, ja mēs izmantosim šo iespēju – ar vai bez, vai daļēju Eiropas finansējumu, attīstot vai neattīstot savu ražošanu?