Tā bija pirmā dzīve maskās, ko pa visurgājēja logu vēroju ar neizskaidrojamu smeldzi. Viņi taču ir strādnieki, ceļa būve kalnos ir briesmīgi smags un putekļains darbs – maskas ir objektīva nepieciešamība… Braucam, nē, kratāmies, jau sesto stundu, galā būs Kohīma, Nāgālendas galvaspilsēta, zaļa un ziedoša, ar eksotiskiem cilvēkiem, kas reizi gadā sarīko tik krāšņu cilšu festivālu, ka etnisko izpriecu cienītāji gatavi triekties no otras pasaules malas. "Festivālu zeme" – vēsta plakāti uz drūmu kalnu fona, apgabals, kas uz svētku norises vietu piedāvā vienu vienīgu ceļu. Arī tas vēl tikai top, tāpēc cilvēki maskās, tāpēc nemitīga smago mašīnu straume. Desmiti brauc, desmiti gaida tumsu, lai strādāt sāktu naktī – kad braucēji aprimuši.
Caur putekļiem pie zvaigznēm
Augstums, bedres un līkumi velk uz vēmienu. Haotiskā celtniecība nomāc. Viss noputējis, arī ananasu lauki un grāvmalā tirgotie šīs sugas īpatņi. Tomēr pērkam un ēdam, jo mašīnas bezdarbība jau kļuvusi apgrūtinoša. Ainava neieaijā, tā baksta un uzdod neērtus jautājumus. Cik cilvēku maskās sabeidz savu veselību, lai taptu šāds ceļš? Cik tehnikas salūst? Kur tā vēlāk paliek? Vai civilizācijas vārdā var lauzt pilnīgi visu? Vai daba to izturēs?
Gar acīm ņirb brūni pelēkā gamma, tajā un nogruvumos pazūd pat zaļums. No milzu būvniecības putekļiem ceļmalās spocīgi izlien viena fasona Ziemassvētku zvaigznes, mats matā atgādinot PSRS laika kvalitātes zīmes. Uzstutētas uz mietiem vai iekārtas palmu zaros, tās sēri šūpojas un manifestē neseno mežoņu gadsimta laikā iegūto kristietību. Izskatās pēc noputējušām butaforijām, bet varbūt es vienkārši esmu ciniķe? Nē, palūk, cik skaistas briedīšu un sniegavīru kontūras, cik amizanti naivs to izpildījums! Šī ceļmalu rotāšana taču kādam sagādā vismaz prieku, ja ne dvēseles pestīšanu… Un kā gan vēl nesenajiem galvaskausu medniekiem ar to veicas? Vai kāds biktstēvam atzīstas, ka nomedījis galvu kaimiņu ciemā? Un ko dara priesteris? Vienkāršu dievnamu krusti arvien biežāk vīd straujajos pagriezienos, izlien cauri tumsai, kad tuvojamies Kohīmai. To mēs darām jau ilgi. Pat pilsētu saskatījuši, vēl braucam un braucam, jo tā izvietota uz vairākiem pakalniem. Tas nozīmē – kustamies augšā un lejā kā pa spaini, kā milzu bļodā ar dīvaini apdzīvotām malām, kur būdiņas, krusti, tirdzniecības letes un aziātiski vaibsti.
Satumst te strauji un pēkšņi, no nogurdinošās bļodas malas izbraucam kādā virsotnē un aizelšamies. Visapkārt ir elektriskām gaismiņām mirdzoši noklāti pakalni, bet pāri izpletusies milzīga zvaigžņota debess. Nekādu putekļu vairs, īsta Lasvegasa gan debesīs, gan arī uz zemes. Āmen, automātiski gribas piebilst, kad vibrējošai nakts dzīvei visapkārt kroni uzliek spilgti izgaismotie krusti pakalnu virsotnēs.
Daiļums ar spēku
Ielas un viesnīca vairāk atgādina Ķīnu, no Indijas – vismaz tumsā – nav ne vēsts. Pirmajā naktī nogurums nogāž gar zemi, tomēr krāšņie bukleti un bilžu grāmatas uzprasās uz lasīšanu.
"Nagi – sliktākie ienaidnieki un labākie draugi," – pamanu, manuprāt, būtisko. Vēsturiski un ģeogrāfiski tas izskaidrojams viegli: katrā ielejā sava cilts, daudzas mazas pilsētvalstiņas, izolētas, nocietinātas, ar savām dziesmām, dejām un asiņainām tradīcijām, kas kļūst loģiskas cīņā ar meža zvēriem un tiem, kas nav savējie… Ciltiņas, pirmkārt, aizstāv savu teritoriju, bet, otrkārt, – uzaudzē muskuļus, sabužina spalvas un iet uzbrukumā kaimiņiem. Galva nost, respekts savā ciltī pieaug, citreiz arī kāds zemes strēķītis nāk klāt, un visiem tas šķiet taisnīgi un saprotami. Tāpēc arī ciltis svin katru dienu, atzīst kāda bukleta vārsma, jo "dzīvošana – tas ir nopietns bizness". Visur tiek uzsvērta harmonija ar dabu un prieks par dzīvību, pateicība senču gariem un dažādām mistiskām dievībām.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 30. oktobra - 5. novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!