Neizsakāmi gribētos, lai šie svētki kļūtu par pēdējiem, par kuriem var jautāt, vai tiešām latvieši spēj būt nevainojami un izcili tikai savās radošajās izpausmēs, bet kļūst neglābjami sīkmanīgi un tuvredzīgi, kad viss šis radošums jāieliek organizatoriskā rāmī, lai, citējot kādu sociālo tīklu asprātību, nenāktos gaviles apvienot ar gavēni.
Runa, protams, ir par milzīgai slodzei pakļauto, no visas Latvijas sabraukušo dziedātāju un dejotāju ēdināšanu un dzirdināšanu. Prieka un entuziasma jūrā iepil pa darvas pilienam gan no attieksmes, absurdi prasot pie ieejas mēģinājumu un koncertu teritorijā izmest dzeramo ūdeni un uzkodu, kas līdzpaņemta, rēķinoties ar garajām, nogurdinošajām stundām saulē un lietū, gan valsts maksātajai cenai (ap sešiem eiro par porciju) neatbilstošās kvalitātes ēdināšanu un dzirdināšanu, gan vāji organizēto šo pārtikas devu saņemšanu, kas prasa stundām ilgu stāvēšanu rindā. Organizētāju atrunas par dalībnieku drošību izklausās sadomātas, un tam cauri vīd orientēšanās uz maksimālu peļņu, ļaujot tirgotājiem nožogotajās teritorijās no dalībniekiem plēst septiņas ādas, nevis orientēšanās uz mazajiem un lielajiem dejotājiem un dziedātājiem kā šo grandiozo svētku patiesajiem radītājiem.
Labi, šoreiz organizētāji kļūdījās, un pagaidām apjausma par kļūdu labošanu nāk par lēnu, bet līdz nākamajiem svētkiem šai apziņai, ka galvenais tajos ir kordziedātājs no kāda attāla pagasta, nevis Rīgas birokrātu koncepcijas un budžetu tāmes, ir jānostiprinās.
Dziesmu svētki, kā jau grandiozs kopā būšanas pasākums, ir kā ģimenes ceļojums vai radu saiets, kur katram ir savs raksturs, savs pacietības slieksnis, savas prasības, gaume un vājības – kāds ikreiz pagūst sakašķēties, izraudāties, izkliegties, bet arī salabt un izbaudīt satikšanos, palikt ģimene, palikt lepni savā latvietībā. "Pacel savu balsi!" Dziesmu svētku atklāšanas koncertā repoja Ansis Kolmanis. Pēdējā gada laikā latvietis to savu balsi ir pacēlis tik skaņu, ka ir gāzušies svešu varu pieminekļi.
Tāpat kā spēja izlabot kļūdas, vienoties un iet tālāk, spēlējot pēc vispārpieņemtiem noteikumiem, raksturo izdevušos valsti, tāpat spēja neizdarības un ķibeles nepasludināt par svētku sajūtas galu un latviešu nacionālo īpatnību raksturo nobriedušu, pašapzinīgu nāciju. Tādēļ nepasludināsim šos svētkus par sabojātiem vai aptumšotiem, turpināsim uzlādēt cits citu savā latvietībā.