Tik lielām, ka to priekšā kapitulējušas pat abu partiju politiskās intereses.
Pirmkārt, par spīti apvainojumiem un mājieniem, ar ko apmainās abu pušu domnieki, abu partiju līdzjutējos radot skaidru iespaidu, ka runa ir ne mazāk kā par to, kurš Rīgas domē ir principus pārdevis zaglis un korumpants, bet kurš – pārmaiņu koalīcijas vērtību sargātājs, no Progresīvo un Jaunās Vienotības pārstāvjiem valsts politikas līmenī nedzirdam kapu zvanus sarunām par Progresīvo iekļaušanos valdības koalīcijā.
Ar šo jautājumu konfrontēti, mīkstāki un izvairīgāki kļūst pat visdedzīgākie Progresīvo domnieki, kuri, ko tur liegties, pārējā laikā nodarbojas ar savu atbalstītāju uzkurināšanu sociālajos tīklos, ka Jaunās Vienotības saimniekošana Rīgā novedusi pie izsaimniekošanas un aizdomām par korupciju.
Otrkārt, lai gan pirms konflikta galējas eskalācijas, kas beidzās ar mēra Mārtiņa Staķa atkāpšanos no amata, ir bijis mēģinājums sarunās starp Progresīvajiem un Jaunās Vienotības vadību finanšu ministra Arvila Ašeradena personā rast kādu noregulējumu, lai domstarpības Rīgas domē neapgrūtina kopīgās politiskās intereses par sadarbību valdībā, pat premjera Krišjāņa Kariņa ieinteresētība redzēt Progresīvos pie valdības galda nav bijis pietiekams arguments, lai Jaunā Vienotība savējiem domē pateiktu paslaucīt domstarpības par Satiksmes departamenta darbu zem tepiķa.
Acīmredzot ietekmes pārdale Rīgas domes Satiksmes departamentā pārsver Kariņa it kā principiālās sarunas par valdības koalīcijas paplašināšanu ar Progresīvajiem, uz ko viņš šobrīd licis savu politisko karjeru premjera amatā.
Nemaz nerunājot, ka ar saimnieciskām interesēm ir saistīts pats konflikta priekšmets – daudzmiljonu budžetu apsaimniekotāja, Rīgas domes Satiksmes departamenta iepirkumi par galvaspilsētas ielu remontdarbiem. Tikmēr politiskās retorikas līmenī gan Progresīvie, gan Jaunā Vienotība notiekošo ir pārvērtuši ticības jautājumā. Progresīvo līdzjutēji pilnā nopietnībā atzīstas, ka raudājuši par sava "smukā un godīgā" mēra Staķa aiziešanu, tikmēr Jaunā Vienotība saviem līdzjutējiem piedāvā savu klasisko repertuāru – spēlēt vienīgos pieaugušos, kuriem jādara darbi, kamēr "politiski nepieredzējušie" partneri mētājas ar apvainojumiem un demisijas iesniegumiem.