Es noteikti nebūšu pirmā, kura jums pēdējās dienās jautājusi, kur smelties cerību un drosmi, lai dzīvotu šajos briesmīgajos laikos. Karš ir tik tuvu, ļaunumu, šķiet, nekas nespēj apturēt, un teiciens, ar kuru mēs nereti tikām mētājušies nevietā, ka nezini, ko nesīs rītdiena un jaunais gads, šoreiz jāuztver burtiski.
Varbūt varam sākt ar to, kas jau ir darīts. Un es domāju, ka cilvēki, kas tā ir darījuši, jau ir atraduši savu risinājumu. Proti, viena no šā un arī iepriekšējā gada skaistajām parādībām bija mūsu ļoti solidārā attieksme pret karu Ukrainā un palīdzēšana ar nostāju, arī ar brīdinājumu pārējām valstīm, kam ir ļoti grūti saprast visu šo. Es ļoti labi saprotu, ka neviens amerikānis, neviens kanādietis, arī ne vācietis, ne holandietis nevar līdz galam saprast, par ko te ir runa, bet mēs to saprotam un palīdzam to skaidrot. Bet galvenais – priekš tādas mazas valsts mēs esam maksimāli atsaukušies ar savu visu veidu palīdzību Ukrainai. Tas varbūt ir viens, kas padara cilvēkiem šo grūto laiku panesamāku, – ja cilvēki iesaistās kādā lietā, kur viņi var kaut ko labu darīt, tas vienmēr nomierina.
Bez šī viena piemēra tā lielā atbilde varētu būt tāda pati kā vienmēr – mēs rodam mieru tad, kad mums ir kaut kas lielāks nekā mēs paši. Nu, piemēram, mūzika, māksla, literatūra, teātris, redzēt kaut ko, kas ir pāri tavai galvai. Tas vienmēr dod tādu savienojošu stabilitāti. Tāpēc jau mēs vienmēr priecājamies par mūsu Dziesmu un deju svētkiem, par mūsu milzīgo izcilību kordziedāšanā, hokejā, visur tur,
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 29. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00