Nacionālās apvienības (NA) līderis Raivis Dzintars ir paziņojis, ka partija 31. maijā Saeimā, visticamāk, nebalsos ne par vienu no trim izvirzītajiem Valsts prezidenta kandidātiem, arī ne par koalīcijas partneru Apvienotā saraksta (AS) un Jaunās Vienotības (JV) izvirzītajiem Uldi Pīlēnu un Edgaru Rinkēviču. Tas, par ko vēlos dziļāk parunāt ar jums, ir iemesli šādai partijas taktikai.
Situācija ir interesanta. Es te nesen atcerējos 1999. gadu, kad Vaira Vīķe-Freiberga tika ievēlēta un darbojās Viļa Krištopana valdība. Bija tāda smagnēja koalīcija [valdību veidoja Latvijas ceļš, NA priekšteči TB/LNNK un Aināra Šlesera Jaunā partija, bet uz atsevišķa līguma pamata atbalstīja sociāldemokrāti, kam valdībā bija divi amati – red.], Andris Šķēle, kuram bija pietiekami labs rezultāts [gadu iepriekš, 7. Saeimas vēlēšanās, bija uzvarējusi Šķēles Tautas partija – red.], bija opozīcijā, kur viņš, protams, negribēja palikt. Šis tas toreizējai un tagadējai situācijai ir kopīgs, šis tas ir atšķirīgs. Toreiz prezidenta ievēlēšana Latvijas ceļam likās pašsaprotama – ka viņu kandidāts Anatolijs Gorbunovs būs vienkārši jāievēl, un viss, bet, protams, tas tā nenostrādāja, un tika ievēlēta Vaira Vīķe-Freiberga. Un arī Latvijas ceļa iekšienē, kā mēs zinām, ne visi bija apmierināti ar šo premjera pozīciju [daži partijas biedri Krištopanu galu galā pierunāja demisionēt – red.], un tad pavisam īsā brīdī tika atrasti
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 23. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!