Jāiet upēm palīgā
Intensīvi apsaimniekotās lauksaimniecības platībās upēs daudz straujāk uzkrājas ieskalotie smilšu saneši, un upē nokļuvušās augu barības vielas veicina ūdensaugu masveida attīstību. Tā aizsprostojas, aizķep ar augu masu, līdzīgi kā vēnas nosprosto trombi. Tāpēc nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, tas nozīmē, ka upes ir jātīra.
Savukārt intensīva mežsaimnieciskā darbība, cirsmās veidojot plašas atklātas platības ar retu zemsedzi, veicina vismaz īslaicīgu smilšu sanešu nokļūšanu ūdenstecēs. "Saneši aizcementē starptelpas starp atsevišķiem olīšiem vai grants daļiņām. Ir pierādīts, ka 15% apjomā šādi saneši iznīcina lašveidīgo nārsta vietas – tā saucamajās nārsta ligzdās ienērstajiem ikriem caurplūstošais ūdens vairs nepiegādā skābekli un neaizskalo ikros notiekošo vielmaiņas procesu gala produktus. Ikri vienkārši noslāpst," stāsta Urtāns.
Līdzīga iedarbība uz upes gultni ir arī bebru darbiem, it īpaši, ja aizsprosti veidoti uz straujajām vai ar jūru saistītajām upītēm. "Izpaužas "divi vienā" efekts – tiek nosprostoti zivju un nēģu migrācijas ceļi. Un, pat ja tie veiksmīgi pārvar šķērsli, tos sagaida ar sanešiem pilnas, neizmantojamas nārsta vietas," skaidro eksperts, viņš turpina: "Igauņu kolēģi savu 17 tūkstošgalvaino bebru populāciju uztvēruši kā nopietnu problēmu, nosakot maksimāli pieļaujamo bebru blīvumu: straujajās un lašveidīgajiem piemērotajās upēs limits ir viens bebru uzpludinājums uz diviem kilometriem, bet lēnajās karpveidīgo zivju upēs – viens uzpludinājums uz kilometru upes plūduma." Latvijā aprēķini un nosacījumi bebru izplatības ierobežošanai nav veikti, lai gan pie mums šo "ūdeņu inženieru" skaits tiek lēsts vismaz četrreizes lielāks nekā Igaunijā.
Taču bebri nav vienīgie ūdeņu nelaimēs vainojamie un uz apsūdzēto sola sēdināmie. Mežu pētniecības institūta Silava zinātnieki jau vairāk nekā 10 gadu ceļ trauksmi par sakņu un stumbru trupes izplatīšanos ne tikai eglēs, bet arī baltalkšņos. Speciālists stāsta: "Vidējie trupes skarto baltalkšņu rādītāji ir 18% no izlases veidā pētītajiem 3000 baltalkšņu paraugiem. Ekstrēmos gadījumos – pat līdz 54%. Upju krasti nav pastiprināti pētīti, taču te varētu izpausties sakarība, ka sēnes vislabāk aug pēc lietus. Mitru apstākļu veidošanos veicina upju noēnojums, it īpaši zem baltalkšņiem, kas pieskaitāmi pie ātraudzīgajiem platlapjiem. Šo pieņēmumu apstiprina arī vērojumi alkšņu noēnotos upju posmos."
Vēl viens no apdraudējumiem ir klimata izmaiņas, jo notiek nokrišņu nobīde uz ziemas un pavasara mēnešiem, kad veģetācija ir miera stāvoklī un to sakņu sistēma nespēj efektīvi pārtvert barības vielu ieskalošanos ūdeņos. Savukārt vasaras mazūdens periodi veicina pastiprinātu ūdensaugu attīstību.
Arī zivīm tīk saule
Mazajās upēs zivis turpina dzīvot un vairoties. Pēdējo gadu pētījumi liecina, ka Latvijas upēs mīt 40 zivju un nēģu sugu, no kurām dominē mailīte, bārdainais akmeņgrauzis, rauda, grundulis, forele, asaris un platgalve, kas veido ap 80% no kopējā zivju īpatņu skaita.
Interesanti, ka laika gaitā ir pierādītas pretējas lietas tām, kas iepriekš bijušas "vispārējs pieņēmums». Piemēram, savulaik uzskatīja, ka foreļu skaits pieaug, ja upe ir ēnaināka, taču kopējais zivju skaits ir būtiski lielāks mazāk noēnotajās vietās. Urtāns skaidro: "Tas atbilst arī īru pētnieku secinātajam, ka vienlaidus noēnotos 100 metru garos upju posmos kopējais zivju daudzums ir tikai 40%, salīdzinot ar blakus esošajiem daļēji ēnotajiem posmiem. Pat ja ir ideāli gultnes un slēptuvju apstākļi, noēnojums ierobežo fotosintēzi, kā arī aļģu un aļģes patērējošo organismu attīstību. Līdzībās runājot – cik ilgi var dzīvot luksusa numurā, bet pie tukša ledusskapja?"
Var palīdzēt tīrīšana
Saldūdens biotopu eksperts uzskata – ņemot vērā apdraudējumus, izveidojusies jauna situācija, kurā vecie pieņēmumi, ka daba pati visu sapratīs un sakārtos, vairs neīstenojas. Upju sakopšanu nevar atstāt pašplūsmā. Ir jāveicina apstākļi, kuros labi jūtas gan pati upe kā ūdens masas pārvietotāja, gan tajā mītošie organismi.
"Tiek realizēti atsevišķi projekti, taču ar tiem situāciju visā Latvijā nevar būtiski uzlabot. Tāpēc priecē, ka arvien vairāk interesentu iesaistās upju apsaimniekošanas pasākumos – ne tikai mednieku kolektīvi, upīšu krastu iedzīvotāji un apsaimniekotāji, bet arī makšķernieki un ūdenstūristi," uzsver Urtāns un min regulāras aktivitātes Jelgavas novadā, Jaunpiebalgā. Sistēmiska "soli pa solim, arvien labāk" pieeja ūdeņu kā pilsētas vērtības uzturēšanā esot Kuldīgas pilsētai.
Lēnām attīstās arī iniciatīva Liec upē akmeni, kuras pamatideja ir, iztīrot un atjaunojot straujteces vai tās veidojot no jauna, veidot ar skābekli bagātinātus upju posmus, kuros pat klimata izmaiņu apstākļos varēs saglabāties pret skābekļa trūkumu jutīgās ūdens organismu sugas, tā nodrošinot arī bioloģisko daudzveidību, vienlaikus veicinot arī upes pašattīrīšanās spējas un veidojot ainavu.
"Cik nācies pašam vērot, katrā sevi cienošas ūdenstūristu grupas ekipējumā ir arī zāģītis un cirvis, lai atbrīvotu ceļu un nodrošinātu drošību ne tikai sev, bet arī nākamajai laivotāju grupai. Diemžēl daudzas agrāk laivojamas upes ir pārvērtušās par "laivu apnesamajām" upēm, kur ar zāģīti nepietiek. Un atkal te ir uzteicami pozitīvie fanātiķi – tādi kā Mārcis Saklaurs Svētupes krastos, kurš ar domubiedriem iztīrījis upi vismaz 15 kilometru garumā," piebilst Urtāns.
Juris