Tajā pašā laikā lielākajai daļai ļaužu birokrātija itin dabiski šķiet kaitinoša. Papīru ir pārāk daudz, prasības šķietami nesaprotamas un neadekvātas, bet paši birokrāti no īstās dzīves vispār neko nesaprot, jo caurām dienām vien pulē žakešu piedurknes pie saviem rakstāmgaldiem, izgudrojot jaunus un jaunus šķēršļus katram, kas vēlas kaut ko darīt.
Ierēdņu armija
Dienas starta dalībniekam Reinim Balodim, kurš pašlaik Jēkabpils novadā būvē eļļas spiestuvi, komunikācija ar dažāda ranga ierēdņiem notiek jau gandrīz gadu. «Uzņēmumu reģistrs, Valsts ieņēmumu dienests, Pārtikas un veterinārais dienests, būvvalde, Teritoriālās plānošanas pārvalde, Veselības inspekcija, Valsts zemes dienests, zemesgrāmata, notārs, Valsts vides dienests, jā, arī Latvenergo un Lattelecom. Noteikti vēl kādu esmu piemirsis. Varbūt, ja ir zināms, kuras durvis raustīt un kā katru vajadzīgo ierēdni sauc, ja ir pieredze un viss netiek darīts pirmo reizi mūžā, ir vienkāršāk. Tomēr vienalga - gandrīz katrā no šīm iestādēm ir jāsamaksā kāda nodeva, ir jāiztērē vairākas stundas laika, lai aizbrauktu, atrastu, izstāvētu rindā, un vēl kāds mēnesis, lai no lēnākajām iestādēm saņemtu atbildi,» stāsta uzņēmējs un piebilst - kad spiestuves ēka būs gatava, tā būs jānodod ekspluatācijā, un te savs atzinums būs jādod vēl pāris iestādēm. «Labi, es šobrīd kaut ko arī nopelnu, bet kā rīkoties uzņēmējam, kuram šobrīd nav ienākumu? Viņam visu šo laiku ir jāapmaksā ne tikai valsts nodevas, bet arī jāēd, jāpērk degviela un jānomaksā rēķini.»
Kurlā pašvaldība
Sniega suņu entuziaste Iveta Preisa-Imaka ar birokrātiju sastapusies, cenšoties iegūt atbalstu no vietējās pašvaldības. «Es zinu vairākus neizmantotus zemesgabalus, kas pieder pašvaldībai, ar pamestām ēkām, kuros ir klaidoņu un narkomānu perēkļi. Tomēr, kad rakstu iesniegumu un lūdzu pašvaldību man iznomāt kādu īpašumu, kuram nav lietojuma, pašvaldība atrakstās, ka viņiem šādu īpašumu neesot.»
Ar pašvaldības birokrātiju nav apmierināts arī šefpavārs un restorāna īpašnieks Valters Zirdziņš. Līdzīgi kā pērn, arī šogad āra galdiņu saskaņošanas process Vecrīgā nav mainījies. «Ir jārēķinās, ka tie ir trīs mēneši un neskaitāmas saskaņošanas un parakstu vākšanas, garš process. Protams, vienotais stils ir jāietur, tomēr trīs mēneši ir pārāk ilgs laiks - lai galdiņus dabūtu uz ielas maijā, saskaņošana faktiski ir jāsāk februārī. Turklāt nav īsti starpības, vai tu gribi izlikt divus galdiņus vai būvēt grandiozu terasi. Formalitātes ir vienādas,» spriež uzņēmējs.
Konkursi draugiem
Līgu Auziņu satrauc formalitāšu apjoms, piedaloties dažādos valsts un pašvaldības izsludinātos konkursos. «Lai tirgojoties piedalītos pašvaldību rīkotos svētkos un festivālos, ir jāiesniedz arī daudzi grāmatvedības dokumenti, piemēram, par apgrozījumu, izziņas par nodokļu nomaksu. Turklāt bieži nepamet sajūta, ka procesā visnoteicošākais faktors ir draugu būšana, kas iespaidīgi atvieglo formalitāšu kārtošanu. Nepamet sajūta, ka kāda maza dāvaniņa krietni vien atvieglotu attiecības ar šīm amatpersonām. Tomēr cenšos iet cauri šīm situācijām ar augsti paceltu galvu un vienkārši smaidīt,» atklāj Līga.
Uzņēmējam Kristiānam Līcim iesākumā raizes sagādājusi muita: «Detaļas mūsu izgudrojumiem pasūtām no Ķīnas, un pirmās reizes uz lidostu kārtot formalitātes sanāca braukāt pat trīs četras reizes dienā. Muitas deklarantu pakalpojumus neizmantojam, jo to cena ir līdzvērtīga pasūtīto detaļu vērtībai. Līdz ar to deklarācijas sanāk pildīt pašiem.» Uzņēmums ir saņēmis LU finansējumu kādam jaunam projektam, un arī šeit bez formalitātēm neiztikt. «Īstenībā diezgan traki, jo ar rektoru jāsaskaņo katrs līgums, katrs dokuments. Papīru papīri,» teic Kristiāns.
Visu atrisina pieredze
Savukārt klaviermeistars Aivars Tomiņš ar formalitāšu radītajām grūtībām ir sastapies, vien reģistrējot uzņēmumu: «Sākumā piereģistrēju mazkapitāla SIA, bet pēc tam sapratu, ka tas man nav izdevīgākais risinājums. Tad izrādījās, ka mazkapitāla SIA pamatkapitālā nav iespējams ieguldīt mantiskos pamatlīdzekļus, piemēram, klavieru stīgu vijamo mašīnu. Sākās «futbols» ar Uzņēmumu reģistru, bet, tā kā tā filiāle ir tepat Valmierā, tad lielu skādi nenesa.»
Arī krāsošanas uzņēmuma īpašnieks Andris Lazdāns ar lieku birokrātiju nav saskāries: «Man ir gadiem ilga pieredze uzņēmējdarbībā, arī grāmatvedībā, tāpēc esmu pieradis pie dažādiem valsts pārvaldes institūciju izlēcieniem un ne par ko vairs nebrīnos. Es aptuveni zinu, ko no kuras iestādes var gaidīt, un birokrātija, lai cik arī kaitinoša būtu, liekus sirdsēstus tomēr man nesagādā.»