Apģērbu dizaina līnijas Moshmosh galvenais štābs atrodas kādā saulainā dzīvoklī Tērbatas ielā Rīgā. Baltās, nogruntētās sienas vietām klāj špaktele, no durvīm un logu rāmjiem ir notīrīta krāsa, tas atstāj mākslinieciskas nepabeigtības sajūtu. Mākslai šai dzīvoklī tiešām ir liela nozīme - legingu šūšana norit Pārdaugavā, bet šeit notiek tā maģija, kuru mākslinieku aprindās sauc par sietspiedi.
Krāsainie sieti
Pie sienas ir pielīmētas lapiņas ar latviešu tradicionālajiem rakstiem, uz galda ar smalku sietu apvilkti rāmīši, kuriem cauri spīd auseklīši, Māras zīmes un citi tautiski elementi. «Es saprotu, ka tas viss ļoti izskatās pēc dzīvokļa, tomēr es te nedzīvoju, tikai strādāju. Mājas man ir citur, bet šī vieta man ir nepieciešama, lai neviens netraucētu. Ja ir iedvesma, es te strādāju arī naktīs, mājās es tā īsti nevarētu,» stāsta uzņēmēja Līga Auziņa.
Viņa atklāj, ka doma par latviešu rakstu izmantošanu apģērbu apdrukā dzimusi jau pasen, tomēr visu laiku kaut kā pietrūcis - dažkārt iedvesmas, dažkārt drosmes. Līga iepriekš strādājusi runājošo rotaļlāčuHugu darbnīcā un savu ideju izstāstījusi kolēģei māksliniecei, kura pārzina sietspiedes apdrukas tehniku. «Viņa pateica - dari to, dari tieši tagad. Es tev iemācīšu, kā strādāt ar sietspiedi, bet tev šai lietai ir jāķeras klāt jo ātrāk, jo labāk,» atceras uzņēmēja un atzīst, ka sākumā viss nemaz tik gludi neesot gājis. Pirmās bikses tapušas aptuveni gadu, daudz kas bijis jāapgūst un jāsaprot.
Labs audums ir problēma
«Viena no svarīgākajām lietām manā biznesā ir audums. Diemžēl Latvijā kvalitatīvu, manām vajadzībām atbilstošu audumu nopirkt nav iespējams. Pakaļ drēbei es braucu uz Lietuvu, tur ražotais audums ir ne tikai labākas kvalitātes, bet arī aptuveni trīs reizes lētāks. Ar krāsām ir līdzīgi - pie mums izvēles gandrīz nav, salīdzinot ar to, kas dabūjams, piemēram, Nīderlandē. Tomēr savus apģērbus es gribu ražot tieši Latvijā,» atzīst Līga.
Taču uzņēmēja lieliski saprot, ka Latvijas tirgus viņas biznesu pabarot nespēs. Iemesli ir meklējami gan iedzīvotāju pirktspējā, gan arī cilvēku daudzumā. Ar piedalīšanos tirdziņos - ko Līga arī dara - nopelnīt var, bet ne tik daudz, cik gribētos, un šie ienākumi ir arī ļoti neregulāri, savukārt lielās tirgotāju ķēdes pieprasa lielus apjomus un zemas vairumtirdzniecības cenas. «Dominas tirdziņā gāja ļoti labi, bet Lieldienu gadatirgū Kalnciema kvartālā bija tāds sniegputenis, ka par tirgošanos nevarēja būt ne runas. Laikapstākļi biznesam baigi iegrieza. Tomēr es lieliski saprotu, ka gadatirgi tāda lāpīšanās vien ir,» saka uzņēmēja un stāsta, ka lielas cerības liek uz Krievijas tirgus iespējām. «Man tur dzīvo draugi, un ir jau zināmas iestrādes. Vienīgi jāņem vērā gaumes atšķirības, un apģērbi ir tām jāpielāgo. Šādas bikses, kā redzat šeit, tur nevar pārdot. Tur ir vajadzīgs zelts un kristāli, arī iepakojumam jābūt citādam. Produktam jāizskatās bagātīgam, ar šiku,» savā vīzijā dalās Līga. Viņa dzirdējusi arī par citu uzņēmumu pieredzi, ka rietumu tirgū labi strādājošs produkta koncepts ir bijis pilnībā jāmaina, lai pielāgotu to austrumu mentalitātei.
Japāņu hallo
Līgas ražotos legingus var apskatīt www.facebook.com/