Dažas kopīgas dziesmas cilvēkiem vienmēr atradīsies, uzskata etnomuzikologs, mūziķis - multiinstrumentālists, komponists un Latvijas Universitātes profesors Valdis Muktupāvels. Viņš muzicē Līgo nakts ugunsrituālā Pedvālē, gatavojas uzstāties Dziesmu svētkos, Dabas koncertzālē un turpina izdibināt, esam vai neesam dziedātājtauta? Nesen viņš ievēlēts arī par Latvijas autortiesību aģentūras AKKA/LAA prezidentu, nomainot šajā amatā dzejnieci Māru Zālīti.
Ko vēlies paveikt Latvijas autortiesību aģentūras AKKA/LAA padomes prezidenta amatā?
Tas man ir pagodinājums, jo šī organizācija apvieno sevī Latvijas radošo ziedu - mūzikas, dzejas, vizuālās mākslas darbu radītājus. Es arī apzinos, ka sabiedrībā atsevišķu mediju mērķtiecīgas darbības rezultātā šīs organizācijas prestižs ir ļoti zems. Tāpēc kā vienu no saviem izaicinājumiem es redzu AKKA/LAA prestiža celšanu sabiedrībā.
Vari minēt kādu kliedzošu nomelnošanas piemēru?
Raksturīgs ir gadījums par puķu veikaliņu, kuram piesprieda piecsimt latu lielu sodu. Publikas dusmas tika novirzītas uz AKKA/LAA, jo, lūk, mazam puķu veikaliņam AKKA/LAA uzbrukusi kā laupītāju banda. Analītisks raksts parādītu, ka tos 500 latus nav ne uzlikusi, ne saņēmusi AKKA/LAA. Sods ir paredzēts likumā, ko pieņem Saeima, savukārt nauda aiziet valsts budžetā. Ir daži mediji, kuri nemaksā vai cenšas nemaksāt autoratlīdzību un ir ieinteresēti organizācijas nomelnošanā. AKKA/LAA padomes sastāvs ir nomainījies, un tajā ir jauni cilvēki ar skaidru, konstruktīvu programmu. Arī viņi vēlas celt aģentūras prestižu. Autortiesības nav marsiešu atnestas vai kādu neprāšu izgudrotas, bet gan radušās Eiropas šūpulī. Beļģija bija viena no pirmajām zemēm, kur tās parādījās likumā. Latvijā dažas mākslas izcilības par tām domāja jau starpkaru laikā. Un ne tikai domāja, bet arī darbojās. Klasisks piemērs ir Emilis Melngailis - komponists, folkloras vācējs un arī cīnītājs par savu autortiesību ievērošanu. Viņam bija lieli konflikti ar Dziesmu svētku padomi, kad viņš uzstāja, ka par viņa oriģināldziesmu un tautas dziesmu apdaru atskaņošanu Dziesmu svētkos viņam ir jāsaņem atlīdzību. Šodien par to neviens vairs nedomā diskutēt. Ja tu lieto mūziku savā biznesā, par to ir jāmaksā. Līdzīgi kā ar nodokļiem: neviens tos nemīl, taču maksā.
Internetā gan cilvēki ir pieradināti visu dabūt par velti. Tu arī?
Man pašam tīri cilvēciski ir ļoti patīkami atrast un lasīt internetā pilnus tekstus, kuri man nepieciešami profesionālajā darbā. Bet es nezinu, kas nodrošina to, lai šo tekstu autoriem ir nauda, ar ko samaksāt par dzīvokli vai ēdienu. Gadījums ar E-bibliotēku, kuru nācās slēgt, tikai parādīja to, ka mums šie jautājumi nav atrisināti. Man droši vien jāatgādina klasisko teicienu, ka par brīvu ir tikai siers peles slazdā. Internets ir jauna parādība. Sākumā tur daudzko ievietoja, lai tikai tur būtu. Tagad jau ir zināma pieredze.
Autoratlīdzība būtiski papildina tavu - autora maciņu?
Autoratlīdzība nav mans galvenais ienākums, tāpēc priecājos par to, kas ienāk. Bet pēc tam kad Vācijas televīzijā parādīja dokumentālo filmu, kurai radīju mūziku (Lettland. Wildnis zwischen Russland und Riga, 2003, latviešu versijā Skanošie gadalaiki), pēc gada pēkšņi konstatēju, ka manā kontā ienācis nevis divciparu, bet trīsciparu skaitlis. Tas bija patīkami.
Kā no autortiesību skatpunkta reaģēt uz postmodernās kultūrfilozofijas pasludināto autora (kā fenomena) nāvi?
Autors kā vienīgais radītājs savā ziņā ir anahronisms. Likumi gan ir pragmatiski: kurš ir reģistrējis savas tiesības, tas arī ir autors un nekādas filozofiskas diskusijas tur nevar būt. Autortiesību daba mainās. Likumi seko iepakaļ un vēlāk šīs pārmaiņas fiksē.
Kā, būdams Latvijas Universitātes mācībspēks, pārdzīvoji vētras ap Latvijas augstākās izglītības reformēšanu?
Tikko pats biju starptautiskā ekspertu komisijā, kas Lietuvā akreditēja vairākas augstākās izglītības studiju programmas. Latvijā šis jautājums ir aktualizējies, taču ne labā nozīmē. Akreditācija nozīmē ne tikai atļauju programmu īstenot. Tās galvenā jēga ir, lai programmmas iegūtu kvalitatīvus uzlabojumus. Pusgada vilcināšanās ir grāvusi Latvijas augstākās izglītības prestižu gan iekšēji (pašā Latvijā), gan uz ārpusi, jo nevarēja noslēpt, ka akreditēšana nav notikusi. Zaudējums Latvijas augstākajai izglītībai ir diezgan liels. Beidzot atsākusies, tā joprojām ir nervozi haotiska un neizskatās kā nopietns process.
Vai tavi studenti, piemēram, dabūs vai nedabūs diplomus?
LU esmu starptautiskās maģistra līmeņa programmas Baltijas jūras reģiona studijas direktors. Tajā mācās arī ārzemju studenti. Programmai vajadzēja būt akreditētai līdz šā gada maijam, bet tas vēl nav noticis. Studentiem, kuri jau ir aizstāvējuši savus maģistra darbus, ir pilnīgi reālas bažas, vai viņi vispār dabūs diplomus. Cerams, ka programmu piektdien (21.jūnijā!) akreditēs, un studenti dabūs diplomus, bet garantijas nav.
Kādas reālās sekas, jauniešu reakcija?
Ļoti daudzi studenti, kuriem par mācībām bija jāmaksā, vienkārši nemaksāja. Diezgan daudzi pat ņēma ārā dokumenrus, jo kāda jēga studēt, ja nedabūs diplomu? Vēl joprojām ir jūtama neskaidrība par nākotni, bažas un neziņa, kā viss atrisināsies. Tas nekādā gadījumā pozitīvi neietekmē Latvijas augstāko izglītību.
Tad jau drošāk ir cīnīties par stipendiju studijām ārzemēs?
Turklāt daudzās zemēs studijas ir par velti. Arī mūsu ziemeļu kaimiņi, Igaunija, sākot ar šā gada septembri uzsāk bezmaksas augstāko izglītību. Tikmēr mūsu iepriekšējā Izglītības un zinātes ministra vadībā tika apcerēts kā ieviest vispārējo maksu par augstāko izglītību…
Skandalozais eksministrs Roberts Ķīlis tavuprāt ir nesaprastais ģēnijs, jeb postītājs?
Viņš ir antropologs, pētnieks, eksperimentētājs, un tāds palika arī administratīajā amatā, kurā eksperimentēt diez vai var atļauties. Ar to tika nodarīts diezgan liels zaudējums sistēmai. Taču ir arī skaidrs, ka izglītības sistēmā reformas ir joprojām nepieciešamas. Tikai piebildīšu: tās visu laiku, nepārtraukti notiek jau kopš 1990. Gadiem. Tas ir labi, tomēr reformas nedrīkst visu laiku būt radikālas. Kamēr cilvēks iegūst nepieciešamo akadēmisko pieredzi, paiet gadu desmiti. Tur nevar uzreiz kaut ko strauji mainīt, kā biznesā.
Arī šovasar tava mūzika skanēs Dabas koncertzālē?
Dabas koncertzāle ir viens no projektiem, kas ļoti patīkami silda sirdi. Daudzi jau zina un gaida šo unikālo, zinātniski māksliniecisko notikumu. Atšķirībā no reizēm, kad uzmanības centrā bija kāda no dzīvajām radībām - augi, ķērpji, jūras augi un dzīvnieki, šogad tas ir dabas veidojums, ko sauc par osu. Ogres Zilie kalni ir tipiski osu pauguri. Tie veidojušies, kad kusa ledāji. Tiem ir ļoti interesants struktūru un izcelsmes stāsts. Tas tiks izstāstīts divos notikumos - Ogres Zilajos kalnos un Latgalē, Andrupenē. Tas nav koncerts. Tā nav lekcija. Tas nav ne dzejas lasījums, ne vizuālais šovs, bet forma, kas apvieno visu. Tā ir gan dabas iepazīšanas meistarklase un darbnīca, gan mākslinieku redzējums un mūzika, kura to apdzīvo. Apmeklētāji līdzdarbojas, un tā veidojas Dabas koncertzāles skanējums.
Kā mūzikā atrādīt kūstošu ledāju sanesumu?
Osu tēma prasa smagākus instrumentus. Piemēram balafo - Rietumāfrikas ksilofonu. Neparasto dabas veidojumu ar savu ne šīs pasaules skanējumu ļoti labi reprezentē virstoņu dziedāšana. Ieskanēsies arī daži instrumenti no tālākām zemēm - no Āzijas.
Cik aktīvi piedalīsies Dziesmu svētkos?
Šoreiz piedalīšos nevis ar savu oriģinālmūziku, bet kā izpildītājs Uģa Prauliņa un Mārtiņa Brauna mūzikā svētku atklāšanas un noslēguma koncertos. Dziesmu svētku laikā man arī jāpiedalās lielā starptautiskā konferencē Tartu. Tur stāstīšu par latviešiem kā par dziedātājtautu. Dacei Bulai par to jau ir vesela grāmata, taču ir daudz jautājumu, uz kuriem ir vērts laiku pa laikam palūkoties jaunā gaismā. Latvieši bieži vien sevi pozicionē kā dziedātājtautu, ar to liekot domāt, ka ir vairāk dziedoši, nekā daža laba cita tauta. Izrādās, reālajā dzīvē tik dziedoši nemaz nav. Pasaulē pazīstamais nāciju zīmolvedības eksperts Saimons Anholts no Lielbritānijas bija uzaicināts veikt šādu pētījumu Latvijā un piedāvāt risinājumus mūsu valsts zīmola veidošanai. Arī viņš bija saskāries ar stereotipisko priekšstatu par latviešiem kā par dziedātājtautu. Aizgājis uz krogu, zinot ka daudzās zemēs cilvēki tur mēdz kopā uzdziedāt. Bet - nekā! Reiz arī es ar savu sievu Rūtu Jāņu naktī apbraukāju Latviju, skatoties: dzied vai nē? Gribējām gan saules rietu, gan lēktu sagaidīt jūrā: Rīgas jūras līča Vidzemes piekrastē sagaidījām Līgo vakaru, bet jau uz saules lēktu bijām Rīgas līča Kurzemes piekrastē. Secinājām, ka diemžēl Jāņi tiek sagaidīti vai nu klusumā, vai ar konservētās mūzikas skaņām. Tas liek pārdomāt, cik dziedoši esam?
Tad latvieši ir dziedātājtauta, vai nav?
Šāds zīmolus vai stereotipus nevar ne apstrīdēt, ne noliegt. Svarīgi, kāds ir to saturs, simboliskā jēga un reālās norises. Latvieši kā dziedātājtauta saistās ar noteiktām kultūras formām: ar folkloras kustību un dziesmoto revolūciju, kuras terminu, starp citu, radīja igauņi, nevis mēs. Bet visvairāk, protams, ar Dziesmu svētkiem. Te latviešiem parādās dziedošais periodiskums - ik pēc četriem gadiem nāk lielā dziedāšana. Tad nepietiek tikai ar koncertiem, seko sadziedāšanās. Tā jau kļūst organizēta un tiek drukātas speciālas dziesmu grāmatas. Galu galā, dažādos sarīkojumos, vakarēšanās, studentu saietos dziedāšana joprojām notiek. Tikai ir redzams, ka jaunajai paaudzei ir viens repertuārs, vecāka gadagājuma cilvēkiem - cits.
Katram sava dziesma? Ko nu?
Tā ir realitāte. Pētnieki to pētīs, bet kultūras dzīves organizētāji un saviesīgo pasākumu rīkotāji ar to rēķināsies. Dažas kopīgas dziesmas vienmēr atradīsies.
Vai jāpiekrīt diriģentam Ivaram Cinkusam, kurš Raimonda Paula Manai dzimtenei neiekļaušanu kopkora repertuārā pamatoja, sakot ka «pietiek tautu baidīt ar 1905. gadu un asins lietu»?
Kad cilvēki dzied, viņi, lielākoties, nedomā par vārdiem. Būtiska ir simbolisko dziesmu īpašā noskaņa. Piemēram, ja padomājam par Pūt, vējiņi, kas bija neformālā himna padomju laikos. Nu kādi tur vārdi? Teksts stāsta stāstu, kas nav īpaši cēls un tāds, kas prasītos uz himnas statusu.
Pats par savu naudu dzēru… Pieredzēti arī asi iebildumi pret tādām «dzērāju dziesmām» Dziesmu svētkos.
Bet vai cilvēki, dziedot, burtiski domā par vārdiem? Nē! Svarīgāka ir emocija un situācijas, kas ar šo dziesmu saistās. Asins lietus ir tikai viens, ļoti racionāls arguments. Tur Ivaram varētu piekrist. Bet dziesma jau nav par asins lietu. Kopības sajūta un pacēlums, kas vienmēr radās, to dziedot - lūk, kas uzrunā cilvēkus. Tāpēc jau Dziesmu svētki cilvēkiem ir tik svarīgi. Ne jau lai noklausītos un analizētu jaunās dziesmas. Tur emocija vēl īsti nestrādā. Klasiskā, stabilā repertuāra dziesmas uzrunā ar savu pieredzi un rada to pacēlumu, pēc kā cilvēki tiecas. Dziesmu svētku repertuārs arī nav tas pats, kas vienkārši koru repertuārs. Korim kāda dziesma ļoti labi skan un cilvēkiem patīk, bet Dziesmu svētkiem neder - tiek izdziedāta un aizmirsta. Kas nosaka, vai tā iekļausies Dziesmu svētkos un iegūs ilgu mūžu? To nevar pateikt ar racionāliem argumentiem. Vienkārši, ar dažām dziesmām tā notiek, un ar dažām - nenotiek. Bet nevarētu bez Gaismas pils.
Vai ir labi, ka pēcsvētku sadziedāšanās, kura atceļā pieskandināja pārpildītos tramvajus, tagad tiek organizēta - ar pavadījumu un tekstiem ekrānos un mobilajās aplikācijās?
Labi un slikti. Cilvēki dabūs izdziedāties, taču zūd sadziedāšanās spontanitāte, viens no galvenajiem dzinuļiem. Domāju, ka radīsies alternatīvas sadziedāšanās formas, jo cilvēkiem vēlēšanās pēc «kreisajiem gājieniem» ir dabiska. Gribēsies dziedāt tīri no sirds un tepat.
Kāpēc tev personiski šie svētki ir nepieciešami?
Emocionāli tas ir pacēluma laiks, kādu citur nevar dabūt. Racionāli - tas ir viens no nāciju definējošiem momentiem. Kā kultūras forma tā gan šķiet anahroniska, jo mazai, demokrātiskai nācijai tādiem lieliem, masīviem svētkiem nevajadzētu būt raksturīgiem. Taču Dziesmu svētki veidojās, kad Latvija vēl bija Krievijas impērijā, tas varēja provocēt masīvu norisi. Likās, ka pēc I Pasaules kara, kad izveidojās Latvijas valsts, Dziesmu svētkiem būtu jāiet mazumā. Bet tā nenotika. Tātad, to pastāvēšana un pieņemšanās apjomā iet drusku garām loģikai. Ir citi aspekti, kas izskaidro šī fenomena pastāvēšanu. Man personīgi Dziesmu svētki ir arī vieta, kur arī mākslinieciski notiek kaut kas tāds, ko nekur citur pasaulē nevar dzirdēt. Lielais Dziesmu svētku gājiens, manuprāt, latviešiem ir kā Riodežaneiro karnevāls, kas iesaista visu publiku. Cilvēki nāk savos novadu tautas tērpos, bet sajūta un nozīme ir līdzīga, kā lielam karnevāla gājienam vai, piemēram, Palmu svētdienas gājienam Jeruzalemē no Olīvu kalna uz Lauvu vārtiem.
Vai nācijas identitāte pasaules «globālajā ciematā» neiznīks??
Mums ir dažādas identitātes. Jautājums ir - kuras identitātes dominē. Cilvēkam droši vien vissvarīgākā ir vietas identitāte. No indivīda viedokļa nācijas identitātes vājināšanās nav nekas traģisks. Nācijai gan tas nozīmē, ka tā kļūst vājāka. Bet tie ir globāli procesi - mijiedarbība starp pasaules dažādām vietām ir kļuvusi tik spēcīga, ka ietekmē ikdienas dzīvi. Emocionāli, protams, visvairāk piesaistāmies nācijas identitātei, jo mums ir simbolu sistēma, kas emocionāli liek mums visu laiku par to domāt. Tomēr jau ir citas - dažādu grupu, subkultūru identitātes, kuras kļūst vēl svarīgākas.
Uz pasaules skatuves ir nākušas un gājušas dažādas tautas, valstis un valodas. Vai latviešu valoda šodien ir apdraudēta?
Es domāju, ka ir apdraudēta. Formāli tā ir valsts valoda, taču mediju, sabiedriskās telpas līmenī citu valodu klātbūtne ir daudz spēcīgāka un stumj to ārā. Skatos kabeļtelevīzijas piedāvājumus un konstatēju, ka lielākā daļa ir svešvalodās. Starptautiski labus raidījumus, piemēram, National Geografic, daudzi operatori piedāvā tulkotus krievu valodā. Tas liek bažīties par latviešu valodas likteni. Cilvēkiem, kuri kopš padomju laikiem Latvijā lietojuši divas valodas, ir vajadzīga zināma saņemšanās, lai uzturētu sarunu latviešu valodā. Krievu valodas spiediens bijis tik liels, ka savas valodas pašvērtējums ir diezgan zems.
Kā atbildi pats, piemēram, uz ielas?
Atbildu latviski. Reiz Expo izstādes laikā Šanhajā mēs ar Rūtu iegājām restorānā, un, sapratuši, ka angliski tur nerunā, runājām latviski. Mūsu vēlmes šādi saprata arī Japānā, Kobē. Protams, līdzi nāca visādas zīmes. Oat negribu domāt, ka latviešu valoda varētu vājināties un zust. Katra valoda ir pasaule. Unikāla un neatkārtojama. Tie nav tikai vārdi, kas skan savādāk. Tas ir arī veids, kā aprakstīt un sajust pasauli. Katrai valodai tas ir unikāls. Jebkuras valodas zudums ir milzīgs zaudējums globālā nozīmē, jo samazinās daudzveidība, kultūras bagāža. Bez latviešu valodas nav iespējams ieiet dainu, Imanta Ziedoņa, Pētera Brūvera dzejas pasaulē. Tikai latviešu valodas vide ļauj uzziedēt šim ziedam visās skaņu niansēs. Lai kā mainītos nācijas jēdziena saturs, valodai jānodrošina pilnvērtīgu funkcionēšanu visos līmeņos.
Kā apturēt traģisko zinātnes traģisko nīkuļošanu Latvijā?
Konsekventi jāiet uz noteiktu modeli, jābeidz mētāties no viena uz otru. Neviens politiķis vai partija nedrīkst noskaņot sabiedrību pret humanitārajām zinātnēm, sakot, ka tās neražo: ja spēj izdzīvot pašas, lai izdzīvo… Ja nē - lai iet. Diemžēl tāda attieksme ir vērojama pat nacionālās partijās. Kultūra un humanitārās zinātnes tiek atstātas savā vaļā. Ja tās netiks atbalstītas un koptas, tad kam tā ekonomika būs vajadzīga? Kam būs vajadzīga attīstīta infrastruktūra, ja nebūs cilvēku, kas to lietos? Tūristu atvilināšana ir īstermiņa projektiņš.
Izcēlums:
Lielais Dziesmu svētku gājiens, manuprāt, latviešiem ir kā Riodežaneiro karnevāls, kas iesaista visu publiku. Cilvēki nāk savos novadu tautas tērpos, bet sajūta un nozīme ir līdzīga, kā lielam karnevāla gājienam vai Palmu svētdienas gājienam Jeruzalemē no Olīvu kalna uz Lauvu vārtiem.