"Man liekas, ka man bija pienācis brīdis atbrīvoties no visa liekā un veidot stāstiņu ļoti melnbaltu, vienkāršu un godīgu," saka rakstniece Nora Ikstena, pielikusi punktu vēsturiskajam romānam Mātes piens
Latvijas vēstures romānu sērijā Mēs. Latvija, XXgadsimts, ko iedvesmojusi rakstniece Gundega Repše, izdevniecībā Dienas grāmata nācis klajā devītais romāns – Nora Ikstena Mātes piens. "Šis teksts ir mezgls, kuru Nora Ikstena raisījusi jau agrāk – romānā Dzīves svinēšana pirms septiņpadsmit gadiem, stāstā Klusā daba ar nāvi un citos. Aizraujošs cilvēka tapšanas pētījums ar precīzi un krāšņi iezīmētu fonu – Latvijas PSR no sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem," vērtē rakstnieks Osvalds Zebris.
Nevienai no trim galvenajām varonēm nav vārda. Bet, iespējams, tieši viņas ir spilgtākie raksturi rakstnieces pēdējo gadu darbos. Ikstenai meistarīgi izdevies savīt kolektīvo pieredzi ar krāšņiem tuvplāniem. Tā ir telpa, kurā vienā telpā sadzīvo Berlīnes mūra krišana un maizes drupatiņa mātes lūpu kaktiņos.
Tu pati romānu Mātes piens jau esi nodēvējusi par savu labāko darbu pēdējo gadu laikā. Tieši kādā ziņā?
Mātes piens ir mana pēdējo gadu svarīgākā grāmata kopš Dzīves svinēšanas. Ir pagājis ilgs laiks, kurā pamazām esmu pietuvojusies šai grāmatai. Rēķinu, ka tie ir septiņpadsmit gadi kopš Dzīves svinēšanas, nenoniecinot to, kas darīts starplaikā. Lai grāmatu uzrakstītu, bija vajadzīgs ilgs pārdomu laiks, pašas sevis un ģimenes vēstures vētīšanas laiks. Tā ir sakritība, ka Mātes piens iznāk vēsturisko romānu sērijā, bet par to man ir prieks. Ideja man jau bija ļoti sen, vismaz kādus sešus septiņus gadus.
Ir sajūta, ka romāns ir tapis vienā elpas vilcienā ar kādu jaunu un spēcīgu enerģiju. Tev ir kāds racionāls skaidrojums, kas tam ir par iemeslu?
Jebkuram aktierim, māksliniekam vai rakstniekam taču mēdz būt dzīves posms, kurā tu raksti, raksti, raksti un jūti, ka vari uzrakstīt vairāk vai mazāk labi, bet pats savā darbā nejūti to jauno pāraugšanas kvalitāti. Man liekas, ka man bija pienācis brīdis atbrīvoties no visa liekā un veidot stāstiņu ļoti melnbaltu, vienkāršu un godīgu. Uz to manās iepriekšējās grāmatās arī vedināja redaktore Gundega Blumberga, kura man ir kritiķis numur viens. Arī palīgs – noslīpēt tekstu līdz galam. Lielākais prieks man ir par to, ka esmu pārlēkusi pāri pati sev un varu pati sev pateikt – ir atvērušās kādas durvis, ir cita kvalitāte, kurā es varu rakstīt. Tas varbūt skan formāli, bet tā ir tā labākā sajūta. Ja mēs redzam mākslas darbu vai aktierdarbu, mēs taču redzam, kur mākslinieks ir gājis savā ierastajā pavadā un kur viņš ir mēģinājis sevi lauzt un atrast kaut ko citu. Tur vienmēr ir liels risks – tikpat labi tu vari aplauzties un nekas var nesanākt.
17 gadi ir ilgs laika posms, kur nu vēl radoša cilvēka dzīvē. Vai tu piedzīvoji radošo krīzi, vai tas vārds tomēr ir par smagu?
Man bija sajūta, ka man īsti negribas rakstīt. Zināju, ka man vienas vai otras lietas ir jāuzraksta, un es sevi mazlietiņ piespiedu to darīt. Iespējams, tas arī bija jūtams rezultātā. Vislabāk šajā starplaikā es rakstniecībā būtu paklusējusi un pievērsusies savam mīļajam dokumentālajam kino, rakstīdama scenārijus. Mums ļoti svarīga ir panākumu kultūra – katram nākamajam darbam atkal ir jābūt panākumam, panākumam un panākumam, bet neviens mākslinieks taču nav konveijers. Ir jāpaiet mācekļa laikam, ir jābūt amatnieka laikam, un ir jābūt arī tiesībām uz zaudējumu. Vai nu to atzīst kritika, vai viņš pats, ka šoreiz nav izdevies, bet nevar taču visu laiku izdoties.
Visu interviju lasiet šeit.