Izdevniecība Dienas grāmata laidusi klajā Ingas Žoludes jaunāko garstāstu krājumu Stāsti.
Septiņu garstāstu krājums ir rakstnieces Ingas Žoludes piektā prozas grāmata līdzās iepriekš iznākušajiem trim romāniem — Silta zeme (2008), Sarkanie bērni (2012), Santa Biblia (2013) - un stāstu grāmatai Mierinājums Ādama kokam (2010), kas 2011. gadā saņēma Eiropas Savienības literatūras balvu.
"Inga Žolude prot būt aizkustinoši liriska un vienlaikus izvelk
no savu varoņu zemapziņas slēptāko, lai asi un nesaudzīgi līdz nervam
atkailinātu cilvēka esības fragmentus. Tādi mēs esam," saka rakstnieks
Arvis Kolmanis.
Kā īsi rezumē pati autore: "Šīs grāmatas stāsti ir tapuši no
vērošanas - visbiežāk sevis vērošanas, dabas, cilvēku vērošanas -, un no
ieklausīšanās, visbiežāk klusumā, sevī, vārdos. Tēli šajos stāstos
runā, taču bieži vien vārdi ir ietilpīgāki, pirms tie izteikti. Vēlējos
uzrakstīt par stāstiem, ko mēs nesam sevī un par kuriem neviens,
iespējams, nenojauš."
Grāmatas māksliniece ir Katrīna Vasiļevska. Grāmatas vāku noformējumā izmantots Pauļa Liepas darbs Trash Talk.
Grāmatas atvēršanas pasākums notika 10. decembrī grāmatu un kultūrpreču veikalā NicePlace Mansards.
Fragments no Undīnes Adamaites intervijas ar rakstnieci Ingu Žoludi Kultūras Dienā:
"Šajā grāmatā ļāvu galvai atpūsties,
neko diži nekonstruēju un vienkārši ļāvu, lai stāsts mani nes," saka
rakstniece Inga Žolude, pielikusi punktu garstāstu krājumam ar šķietami
nepretenciozo un skaisto nosaukumu Stāsti.
"Inga Žolude prot būt aizkustinoši liriska un vienlaikus izvelk no
savu varoņu zemapziņas slēptāko, lai asi un nesaudzīgi līdz nervam
atkailinātu cilvēka esības fragmentus. Tādi mēs esam," vērtē redaktors
Arvis Kolmanis. Iespējams, šie septiņi garstāsti ir visvairāk realitātē
sakņotā rakstnieces grāmata. Viņa raksta par pieaugušu cilvēku dzīvi,
par pārsteigumiem, kas uzklūp gan no dzīves, gan paša kā suns no
nepieskatītas rūpnīcas teritorijas. "Ar šo grāmatu mana attieksme pret
mākslu ir transformējusies," atzīst pati Inga Žolude. Vienkāršības
virzienā.
Līdz šim esi rakstījusi gan stāstus, gan romānus. Kurā mirklī tu saproti, ka tas, ko raksti, būs stāsts vai romāns?
Tas sākas uzreiz ar ieceri. Ieceru rakstīt romānu, un tad es zinu,
ka rakstu romānu. Šoreiz man uzreiz bija iecere rakstīt stāstus. Tagad,
rakstot stāstu Prozas lasījumiem, sapratu, ka īsais stāsts man
tomēr ir par šauru, ka es gribu pateikt daudz vairāk, nekā es tur varu
ietilpināt. Garais stāsts vai arī romāns ir laba forma. Nav jādomā par
vārdu un minūšu skaitu. Vari, sevi neiegrožojot, mierīgi pateikt visu,
ko gribas, pakavēties pie interesantām detaļām, dialogiem, aprakstiem.
Visa intervija lasāma šeit.