Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, pirms politiķa karjeras Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes darbinieks. Finanšu ministrs Andris Vilks, iepriekš SEB bankas galvenais ekonomists. Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, Swedbank Korporatīvo attiecību pārvaldes vadītājs. Satiksmes ministrs Aivis Ronis, Latvijas Privātbanku asociācijas prezidents, kuru veido piecas bankas - ABLV Bank, Trasta komercbanka, Reģionālā Investīciju banka,PrivatBank un Baltic International Bank.
Trīs svarīgāko saimniecisko ministriju - Finanšu ministrijas, Ekonomikas ministrijas un Satiksmes ministrijas - vadībā - banku sektora pārstāvji, premjers iznācējs no Latvijas Bankas. Ievērojiet, valdībā neatradīsiet četrus rūpniekus, četrus lauksaimniekus vai četrus zinātnes pārstāvjus, bet valdībā ir četri baņķieri. Augstas klases speciālisti, ļoti kompetenti cilvēki, iespējams, vieni no spējīgākajiem ministriem valdībā.
Ko gan iebilst, ka banku sektors ir tik spēcīgs, ka ir spējīgs lobēt savas intereses ar tik cienījamu pārstāvniecību Latvijas valdībā. Iespējams, ka nav slikti, ka mūsu valdībā ir tik daudz banku sektora pārstāvju brīdī, kad valdības galvenais uzdevums ir starptautiskā aizdevuma misijas noslēgšana, kas nozīmē attiecības ar bankām. Un kas gan labāk sapratīsies ar pasaules baņķieriem kā vietējie baņķieri? Tāpat nav nekāds brīnums, ka šādu valdības sastāvu aizgūtnēm slavē banku analītiķi un ekonomisti. Brīnums būtu, ja viņi teiktu ko citu.
Kas tomēr šajā banku idillē satrauc? Pirmais, finanšu sektora interešu vienādošana ar Latvijas ekonomikas un valsts interesēm vispār. Otrais, valsts politikas pakļaušana banku interesēm. Trešais, citu valsts jomu atstāšana pabērna lomā. Ceturtais, potenciāla tieša ārvalstu banku ietekme uz mūsu valdības lēmumu pieņemšanu, iekšējās informācijas noplūde. Piektais, tā saucamo reformu, piemēram, augstākās izglītības reformas, pakļaušana banku kreditēšanas interesei.
Kas ir labi? Banku ietekme Latvijas valdībā ir kļuvusi acīmredzama katram. Jautājums par prioritātēm ir lieks.