Tādēļ pēdējā pret Ainaru Šleseru vērstā politiskās reklāmas kampaņa ir kā spēlēšana pie tā zemiskā un dzīvnieciskā, kas reizēm mēdz slēpties katrā no mums. Mēģinājums pazemot, ņirgājoties par trauslāko un intīmāko, vairāk līdzinās pērtiķu, ne cilvēku sabiedrībai. Pavisam noteikti tas nelīdzinās tādai sabiedrībai, kādā mēs vēlētos dzīvot. Tā nav sabiedrība, kādā mēs gribam redzēt uzaugam savus bērnus. Bērnus, kuri nākotnē varētu izvēlēties politiķa karjeru, neriskējot piedzīvot, kā politisko intrigu dēļ tiek pazemoti viņu vecāki, publiski izņirgāts viņa tuvinieku veselības stāvoklis, nodarīts tas, ko cilvēki parasti viens otram nedara. Nekad un nekādos apstākļos vai cīņās, arī politiskajās ne.
Tādēļ šis nav aicinājums par kādu konkrētu politiķi, šis nav aicinājums par vienu vai otru politisko spēku, šis ir aicinājums mums pašiem. Šis ir aicinājums par to, kas kopīgs mums visiem - par vienkāršu cilvēcību.
Vēlēšanas paies, kaislības norims, vieni varoņi aizies, to vietā nāks jauni, un viss atkārtosies. Bet mēs būsim ļāvušies izaugt tādai sabiedrībai, kurā viens cilvēks pret otru izturas tā, kā to nedarītu pat primitīvāko ļaužu kopienās. Tā, kā rīkojušies politiskie konkurenti, izplatot Aināra Šlesera tēva slimības vēsturi. Kā rīkojušies dzeltenie preses žurnālisti, savos interneta portālos un avīžlapās kāri slienājot ap kāda līdzcilvēka ģimenes smagāko traģēdiju.
Lai kāda arī nebūtu mūsu katra pārliecība politiskajā sfērā, mums tomēr vajadzētu vienoties vismaz cilvēciskajā. Mēs aicinām visus nepārvērst politiskos procesus mūsu valstī par zemiskām un cilvēku necienīgām izpriecām. Bet galvenais - meklējot politisko, nepazaudēt cilvēcisko.