Tagad abas partijas tikai savā starpā saskaņos programmas, tad kopā runās ar trešo iespējamo partneri - gan Saskaņas centru, gan VL-TB/LNNK (un skaņos divus dažādus programmu modeļus?) un pēc tam savās partijās demokrātiski lems, kuru tad ņemt ragavās par trešo. Pa vidu vēl ierodas Valsts prezidents, kuram vēl arī var būt savs vārds sakāms. Kopumā sanāk visai komplicēta vairākpakāpju konstrukcija, kuru vēl krāšņāku padara atsevišķu ievēlēto deputātu sologājieni, publiskajā telpā kategoriskos toņos izplatot savas individuālās preferences un antipātijas koalīcijas veidošanas sakarā. Tā ka, ja Valsts prezidents nespers kādus kategoriskus soļus, muļļāšanās ar jaunās valdības veidošanu var ievilkties, atliekot būtiskas izšķiršanās aizvien tālākos plauktos vai cerot, ka tās palīdzēs izdarīt kāds cits.
Bet ne tas ir tas mulsinošākais. Pagājušajā nedēļā notikušajās publiskajās debatēs, it sevišķi videotiešraidē no Dienasredakcijas un LTV1 100. pantā, partijas demonstrēja apbrīnojamu gatavību uz kompromisiem, lai tikai sastiķētu valdību un ietiktu tajā iekšā. Rezultātā koalīcijas sarunas sāk izskatīties pēc tāda kā muklāja, kurā pamazām nogrimst atsevišķu partiju priekšvēlēšanu revolucionārās idejas. Zatlera Reformu (!) partija var palikt, piemēram, bez savas radikālās augstskolu reformas un ne tikai, Saskaņas centrs - bez savas uz Rīgas autobusiem reklamētās «stop konsolidācijai», vislatvieši E. Cilinska personā 100. pantā kaut kā nedroši uzdod savas pozīcijas jautājumā par valodas politiku izglītības sistēmā. Tirgus aizvien vairāk izskatās apmēram tā - mēs piebremzēsim savas reformistiskās idejas, ja jūs piebremzēsiet savējās. Un dzīvosim visi draudzīgi pa Ministru kabineta ēku. Bet vēlētāji, kuriem mēs šo to solījām, lai pastāv pie ratiem! Ja tā turpināsies, tad galu galā mēs dabūsim neko citu, kā to pašu Dombrovska valdību nr. 3 ar nelielām variācijām. Un visu tik gaidītās reformu valdības vietā sanāks tāda inerces valdība jeb pretēji pierastajam teicienam tie būs jauni vēži, bet tajā pašā kulītē. Var būt, ka tas ir labi, bet tad vienīgi rodas jautājums, vai bija jātērē divi milioni latu no nodokļu maksātāju naudas Saeimas atlaišanai un ārkārtas vēlēšanām. Lai dabūtu Lembergu un ZZS ārā no koalīcijas? Bet to jau varēja nomenedžēt arī 10. Saeimā. Kaut vai tam pašam toreizējam valsts prezidentam Valdim Zatleram savlaicīgi piespringstot.