"Kad no vulkāna iztek lava, tad tas vairs nerada putekļu mākoņus," norādīja Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesors Ervīns Lukšēvičs. Tomēr Eiropas vulkanologu vidū bažas rada divi citi šim vulkānam salīdzinoši tuvu esošie vulkāni – Katla un Hekla, kas atrodas vien 50 kilometru attālumā no patlaban aktīvā vulkāna.
"Aptuveni 50% gadījumu pēc viena vulkāna izvirduma tiek aktivizēts kāds no citiem, kuri atrodas vienā sistēmā," norādīja LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas vadītājs, profesors Ģirts Stinkulis. Visi trīs nosauktie vulkāni atrodas uz Vidusatlantijas grēdas uz Ziemeļamerikas un Eiropas tektoniskajām plāksnēm, un to aktivitāte ir savstarpēji saistīta. Šobrīd gan nekas neliecina par kāda līdzās esošā vulkāna mošanos, taču iespējamo aktivizēšanos iespējams noteikt ne ātrāk kā dažas dienas pirms izvirduma.
Eijafjadlajegidla – sīkums, salīdzinot ar kaimiņiem
Pēdējo reizi Eiropas vēsturē šādi vulkānu radītie pelnu mākoņi ir novēroti 20.gadsimta sākumā, kad gaisa satiksme tikko bija sākusi attīstīties un jautājums par pasažieru pārvadājumiem vai cilvēku drošību gaisā īpaši aktuāls nebija. "Šis mākonis bija sīkums salīdzinoši ar 1991.gada Pintubo vulkāna izvirdumu Filipīnās. Šis pārklāja zemi aptuveni 0,14 kubikkilometru joslā, bet toreiz noklāta tika piecu kubikkilometru josla," salīdzinājumam teica Ģ.Stinkulis. Arī E.Lukšēvičs norādīja, ka Īslandes ziemeļu grēdas vulkāni ir salīdzinoši mazāk bīstami, jo atrodas uz plāksnēm, kuras attālinās viena no otras un atvieglo lavas izplūšanu no vulkāna dzīlēm.
Daudz bīstamāks esot, piemēram, Itālijas aktīvais vulkāns Vezuvs, kas atrodas uz plāksnēm, kuras periodiski saduras, radot lavas izplūšanai šķēršļus. Kad tie pārvarēti, ārā no vulkāna lava izplūst ar milzīgiem pelnu mākoņiem, kuri neesot salīdzināmi ar vulkāna Eijafjadlajegidla radīto mākoni. "Taču arī šim vulkānam lavas izplūšanai bija nopietns šķērslis – aptuveni 200 metrus bieza sniega kārta," uz radītā mākoņa iemesliem norādīja profesors E.Lukšēvičs. Jāpiebilst, ka uz tuvumā esošajiem Katla un Hekla vulkāniem atrodas ne vien sniega sega, bet vesels ledājs.
Dabai – vairāk posta nekā labuma
Ģ.Stinkulis norāda, ka vienīgais nosacītais labums, ko dabai varētu sniegt vulkānu aktivitāte, ir atmosfēras ķīmiskā sastāva stabilizēšana. "Gaisā ir ļoti zema fluora un sēra dioksīnu koncentrācija, vulkāniskā darbība to izlīdzina, taču cilvēkam šo vielu koncetrācijas paaugstināšanās parasti nenāk par labu," sacīja Ģ.Stinkulis. Viņš norādīja, ka šo vielu savienojums ar ūdeni rada ķīmisku skābi – fluorskābi vai sērskābi, kura, kaut arī nelielā koncentrācijā, sajaucoties ar lietus ūdeņiem, tomēr nonāk uz zemes. Un par veselīgu šādu skābju lietu nosaukt pavisam noteikti nevar.
"Cilvēkiem ar jūtīgiem elpceļiem tas var radīt kairinājumu vai pat iekaisumu, taču kūlas dedzināšana pavasarī un smiltis, ar kurām ziemā kaisīti ceļi, rada krietni lielāku kairinājumu nekā Īslandes vulkāna izmeši," norādīja Ģ.Stinkulis. Savukārt E.Lukšēvičs teica, ka vulkānu radītie pelnu mākoņi atsevišķos gadījumos vēsturiski radījuši pat klimatiskās izmaiņas. "Vulkāna pelni ļoti labi atstaro saules gaismu. Ja tie pārklāj lielu teritoriju, ir bijis precedents, kad tas par veselu grādu samazina vidējo gaisa temperatūru un noteiktā laika periodā neienākas raža, radot diezgan lielu postu reģionam," par vēsturē fiksētiem gadījumiem atminējās E.Lukšēvičs.