Arī citi Dienas toreiz un tagad aptaujātie atzīst: lai gan oligarhus no Saeimas izdevies izsvēpēt, tomēr cerētā jaunā politika vēl kaut kur kavējas. Taču cerība neesot mirusi.
«Mēs sagaidījām: ja ir valdība bez Saskaņas centra, bez ZZS, kā arī, bez šaubām, bez Tautas partijas un Šlesera Reformu partijas, beidzot mums praksē tiešām tiks īstenoti principi par atklātību un tiesiskumu bez kompromisiem. (..) Bet ir šis pēdējais Latvijas valsts mežu ziedojums, kur tā vietā, lai principiāli pateiktu - viss, mēs pārtraucam veco politiku, ir šī pasīvā aizbildināšanās,» pašreizējo situāciju vērtē Sabiedrības par atklātību Delna direktors Kristaps Petermanis, kurš 28. maija vakarā viens no pirmajiem sociālajā tīklā Twitter izplatīja aicinājumu pulcēties pie Rīgas pils Zatlera atbalstam. Viņš atzīst, ka cerība uz koalīcijas «saņemšanos» vēl esot, bet pagājis jau pietiekami daudz laika, lai mainītu veco politiku. Vienlaikus K. Petermanis uzver - bijis ļoti svarīgi, ka «ka Zatlers saņēmās un izdarīja to, ko vajadzēja jau pirms vairākiem gadiem».
Cilvēktiesību aktīvists Džordžs Stīls, kurš toreiz pauda, ka V. Zatlera lēmums ir 100% pareizs un ļauj cerēt uz labāku Saeimu, vairāk nekā pusgadu pēc vēsturiskā vakara Dienai saka: «Ir daudz labāk, nekā bija, krietni labāk, bet īstenībā varētu būt vēl labāk.» Pie pozitīvajiem iznākumiem var pieskaitīt to, ka «[Aivars] Lembergs neiekļuva Saeimā vai nekļuva par premjerministru. Ir arī labi, ka [Ainārs] Šlesers un [Andris] Šķēle ir ārā no politikas», taču Latvijai priekšā vēl ir vairāki soļi. «Tagad no trim oligarhiem esam atbrīvojušies, bet tā vieta nestāvēs tukša. Toreiz cepiens bija par oligarhiem, bet patiesībā tauta bļauj par sistēmu, kas nav mainījusies,» skeptiska ir studente L. Ludborža.
«Daļēji ir vilšanās, bet uzskatu, ka tā operācija bija jāveic,» atzīst rakstniece Marina Kosteņecka, kura pēc 28. maija notikumiem uzteica V. Zatleru, ka viņš «kā ķirurgs izgrieza strutaino, ļaundabīgo veidojumu». Taču šobrīd, kad «slimnieks ir izoperēts», ķirurgam vairs neesot ko darīt, un tagad viss esot «medmāsas, sanitāra un tuvinieku» jeb visas sabiedrības rokās. Rakstniece atzīst, ka slimnieka atveseļošanās mums pieklibojot, taču cerības vēl esot.
«Mēs nelikām īpašas cerības uz to, ka Zatlers būs pārmaiņu nesējs Latvijas politikā. Kā to jau pierādīja 10. Saeimas vēlēšanas, mēs nevaram vienas nakts laikā gaidīt būtiskas izmaiņas un uzlabojumus,» vilšanos konkrēti V. Zatlera rīcībā noliedz K. Petermanis. Cerības, protams, esot, bet tās adresētas valdošajai koalīcijai kopumā, nevis konkrēti V. Zatleram. Arī studente L. Ludborža atzīst, ka toreiz, dodoties sveikt V. Zatleru pie Rīgas pils, viņa neesot likusi cerības personīgi uz bijušo prezidentu. Drīzāk gājusi, lai iegūtu kopības sajūtu, kas ir «lielāka nekā Dziesmu svētkos un ļauj cerēt uz labām pārmaiņām kopumā».
«Novirzīt visu tikai uz Zatleru, ka mēs cerējām, bet viņš mūs piemānīja un izrādās, ka viņš nespēj panest to, ko ir uzņēmies, būtu pārāk primitīvi. Vaina jāuzņemas visiem kopā, visiem tuviniekiem, kas ap slimnieka gultu sēdēja,» saka M. Kosteņecka. Lai gan ir palaists garām brīdis, kad varēja konsolidēt sabiedrību, piešķirot «pāris portfeļu» Saskaņas centra deputātiem, tomēr arī tagad, kopīgi strādājot visiem politiķiem un sabiedrībai, panākt saliedētību esot iespējams.
Televīzijas un radio raidījumu vadītāja Baiba Sipeniece-Gavare, kura piedalījās neilgi pēc Zatlera Rīkojuma nr. 2 rīkotajos Oligarhu kapusvētkos, uzskata, ka rezonanse tomēr ir panākta. Kapusvētku mērķis neesot bijis gāzt varu, bet gan likt sabiedrībai saprast, ka tā var paust protestu, ja nav apmierināta ar pastāvošo sistēmu un oligarhu patvaļīgo rīcību. «Šlesers kādu laiku domāja un staigāja pa pasauli ar pārliecību, ka viņš ir absolūti ārpus likuma, bet tā taču nav. Tad, kad par viņu sāka interesēties prokuratūra, viņa gaita, viņa balss intonācija, visa viņa bravūra noplaka. Tas, manuprāt, bija viens no šī pasākuma mērķiem,» viņa uzskata.