Konferencē tika izskatīts plašs jautājumu loks saistībā ar pastāvošajām aktualitātēm un problemātiku Eiropas valstu pensiju sistēmās, kā arī tika apkopotas atziņas un pieredze pēc pensiju sistēmu reformām iepriekšējos 10 gados un pašreizēja situācija pēc pasaules finanšu krīzes.
Vairumā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs (Polija, Ungārija, Horvātija, Igaunija, Latvija u.c.) ir veiktas nopietnas pensiju sistēmu reformas, nefondētajam PAYG solidaritātes līmenim («paaudžu solidaritātes pensijām») pievienojot valsts fondēto privāto pensiju līmeni (Latvijā - 2. pensiju līmenis). Apzinoties esošos demogrāfiskos riskus saistībā ar strauju darbaspēka skaita samazinājumu, zemo dzimstību, kā arī sabiedrības straujo novecošanos, arī Čehija, Slovēnija, Ukraina un Armēnija ir pieņēmušas lēmumus par pensiju sistēmu reformu un līdzīgu pensiju shēmu ieviešanu tuvākajos gados.
Kaut gan ir veiksmīgas pensiju sistēmas reformas, pašreiz, pēc pasaules finanšu krīzes, sabiedrībā rodas jautājums, vai ieviestais trīs līmeņu pensiju modelis ir bijis pareizais risinājums un vai tas joprojām ir dzīvotspējīgs pie finanšu tirgu nestabilitātes un aizvien pieaugošajiem demogrāfiskajiem riskiem, t.i., zemo dzimstību un sabiedrības iedzīvotāju novecošanos, darba dzīves ilguma samazināšanos attiecībā pret kopējo dzīves ilgumu, kā arī pie zemajām un neskaidrajām ekonomiskās izaugsmes prognozēm. Kā viens no reformas neveiksmju iemesliem arī tika minēta Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu finansiālā nespēja un nesagatavotība uzņemties pietiekami augsto pensiju sistēmas reformu pārejas posma izmaksu nastu solidaritātes principa ietvaros, pārāk strauji uzsvaru liekot uz fondēto pensiju shēmu un neapzinoties sociālekonomisko spiedienu uz sistēmu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.
Tomēr par galveno iemeslu pensiju sistēmas reformu neveiksmēs tiek uzskatīts sabiedrības uzticības trūkums pensiju sistēmai kopumā, kas saistās ar biežām izmaiņām pensiju sistēmā un kas izriet no politiķu nepārdomātajiem lēmumiem, kā arī straujajām izmaiņām 2. pensiju līmeņa iemaksu proporcijās valsts kopbudžeta deficīta risinājumiem, kā arī profesionālas diskusijas trūkums starp sabiedrību un politiķiem par veicamo izmaiņu pensiju sistēmā nepieciešamību un to ietekmi uz pensiju sistēmas darbību un stabilitāti nākotnē. Tā rezultātā šodienas strādājošajiem iedzīvotājiem ne tikai ievērojami samazinājusies motivācija veikt iemaksas sociālās apdrošināšanas sistēmā, bet arī ir zudusi uzticība pensiju sistēmas solidaritātes un taisnīguma principiem, tādējādi apdraudot pensiju sistēmas pastāvēšanu ne tikai ilgtermiņā, bet arī tuvākajā nākotnē.
Konferences laikā kā galvenie ieteikumi un risinājumi par turpmāk veicamajiem pasākumiem no ekspertu puses tika minēti šādi.
Pirmkārt, stingrāka fondētās pensiju shēmas uzraudzība no valsts puses (Polija - pensiju fondu atalgojums turpmāk tiks aprēķināts, ņemot vērā sasniegto pensiju plānu ienesīgumu, Ungārijā - no 31.05.2011. fondētais pensiju līmenis tiek nodots atpakaļ valstij).
Otrkārt, fondētā pensiju līmeņa iemaksu proporcijas pārskatīšana un stabilizācija atbilstīgi sociālekonomiskajai situācijai un prognozēm, nevis valsts īstermiņa fiskālo vajadzību risinājumiem.
Treškārt, pensijas sistēmas pārejas izmaksu un administrācijas izmaksu, kā arī tekošo pensiju izdevumu papildus finansēšana caur citu nodokļu ieņēmumiem, kā arī caur privatizācijas procesā iegūtajiem ienākumiem.
Ceturtkārt, fondētā pensiju kapitāla plašāka diversifikācija, samazinot ieguldījumus īstermiņa valsts parādzīmēs un termiņdepozītos, aktīvāk iesaistot fondēto pensiju kapitālu valsts ekonomikas izaugsmē, novirzot papildus līdzekļus ilgtermiņa inovatīvo projektu finansēšanai.
Piektkārt, fondēto pensiju aktīvu stingrāka pārvaldes disciplīna un pārvaldes kompetence nevis komerciālos, bet gan sociālekonomiskos nolūkos.
Sestkārt, potenciālo un netiešo pensiju saistību (implicit pension debt) uzskaites metodoloģijas izstrāde un attiecīgi šo saistību regulāra uzskaite atbilstīgi Eiropas Komisijas izstrādātā Stabilitātes un izaugsmes pakta ieteikumiem.
Atbildot uz minēto problemātiku, vairums politiķu un sociālās apdrošināšanas ekspertu ne tikai Centrāleiropas un Austrumeiropas, bet arī Rietumeiropas valstīs ir izvirzījuši galveno uzdevumu drīzumā veikt vairāk izskaidrojošo pasākumu par pensiju sistēmas darbību, lai atjaunotu un nodrošinātu pensiju sistēmu dzīvotspēju gan īstermiņa, gan ilgtermiņā, kā arī iespējami ātri atgriezt sabiedrības uzticēšanos reformētajām pensiju sistēmām.
Tā kā iepriekš minētā problemātika (demogrāfija, migrācija, augstais bezdarbs, sabiedrības neuzticība pensiju sistēmai un valdības dialoga trūkums ar sabiedrību) ir aktuāla arī Latvijai, Latvijas valdībai jau šodien būtu ieteicams ņemt vērā šos starptautisko ekspertu ieteikumus un piedāvātos risinājumus un turpmāk nopietni pievērst uzmanību jebkuru pieņemamo lēmumu profesionālai diskusijai par izmaiņām Latvijas pensiju sistēmā un to ietekmi sociālās apdrošināšanas sistēmas finansiālo stabilitāti un ilgtspēju.