maijā. Eksperts uzskata, ka Maskavā būtu jāparāda, ka neesam kļuvuši par savas vēstures ķīlniekiem, bet spējam paskatīties tam pāri pat, ja nepiekrītam tiem notikumiem, kas tiek atzīmēti.“Man šķiet, ka Polijas traģēdija ir likusi Krievijas sabiedrībai nedaudz vairāk aizdomāties pašai par savu vēsturi, paskatīties uz to no citas puses. Ne velti filma _Katiņa_ tika parādīta arī Krievijas valsts televīzijas pirmajā kanālā. Tās ir pozitīvas pārmaiņas, taču tas automātiski nenozīmē, ka tās attieksies arī uz Baltijas valstīm. Varbūt tas pat mūs nostādīs grūtākā situācijā. Iepriekš Putins bija lielākā vai mazākā mērā izteicis nožēlu par 1956. gada notikumiem Ungārijā, 1968. gada notikumiem Čehoslovākijā, bet Polija šādu žestu nebija sagaidījusi. Mēs it kā bijām vienotā nometnē. Šobrīd var iznākt, ka mēs ar savu vēstures skaidrojumu, ko Krievija kategoriski neatzīst, varam palikt vieni paši. Varbūt Krievija atzīs Katiņu, bet neatzīs ne Latvijas okupāciju, ne Liteni, ne citus padomju režīma noziegumus Baltijā.”A.Sprūds aicina par vēstures jautājumiem un to izskaidrošanu biežāk runāt reģionālā kontekstā, jo šobrīd Latvija, Lietuva, Igaunija un Polija darbojas katra par sevi, lai gan vēstures jautājumi un to skaidrojums bieži ir kopīgs.Politologs uzskata, ka Latvijas lielākais vājums ir tas, ka valsts šobrīd ir tik sadalīta, tāpēc jāmeklē instrumenti konsolidācijai. Cits viedoklis nebūtu jāaizliedz vai jāierobežo, tomēr debatējot vajadzētu saglabāt pašcieņu. Bet nevajagot arī kautrēties no savas vēstures izvērtēšanas, jo tas būtu mudinājums otrai pusei kritiski izvērtēt savu vēsturi, saka A.Sprūds.“Latviešiem nav jāatsakās no sava vēstures redzējuma, taču tas, ka parādās šādi jautājumi un viedokļi [par TV5 raidījumu un aptauju par Latvijas neatkarīgas atgūšanu un par Vāciju un Austriju, kur ar likumu noliegts holokausta fakts], ir labs iemesls pierādīt, ka mūsu redzējums ir objektīvākais un patiesākais, ka mēs to cenšamies izskaidrot, nevis uzspiest. Ja mēs noteiksim ar likumu, ko drīkst un nedrīkst teikt, tad tā vairs nebūs vēsture un politoloģija. Mēs atgriezīsimies tajā sabiedrībā, ko pazinām padomju laikā, kad bija viens pareizais viedoklis. Es nepiekrītu šiem cilvēkiem, no otras puses, kā teicis Voltērs: "Es nepiekrītu jūsu viedoklim, taču esmu gatavs atdot dzīvību, lai jūs šo viedokli varētu izteikt."Intervijā _Latvijas Avīzei _viņš arī pauž – pozitīvi ir tas, ka par Rīgas mēru kļuvis krievs Nils Ušakovs (SC).“Varbūt mana nostāja būs ķecerīga, bet es uzskatu par pozitīvu faktu, ka Nils Ušakovs ievēlēts par Rīgas mēru. Neskatoties uz to, ka mums ir ļoti daudz krievvalodīgo iedzīvotāju, pēdējos 20 gadus viņi ir bijuši izslēgti no lēmumu pieņemšanas. Patiesībā mēs ar to sev esam radījuši lielākus riskus. Taču ar Ušakova ievēlēšanu šī atsvešinātība varētu mazināties, jo krieviem nav iemesla justies atstumtiem. Līdz ar to viņi vairs nav tik viegli pakļauti manipulācijai. Ar žoga uzbūvēšanu mēs nepārliecināsim ne Krieviju, ne krievvalodīgos tepat Latvijā, tas tikai padarīs Latviju vājāku.”
A.Sprūds ir viens no Meierovica biedrības dibinātājiem. Viņš stāsta, ka tās mērķis ir apjaust, kur mēs šobrīd esam nonākuši un ko darīt tālāk. Tās darbība būs vērsta uz konkrētas valsts attīstības vīzijas lobēšana. "Šajā gadījumā rietumnieciski orientētas, ilgtspējīgas, demokrātiskas un tiesiskas valsts vīzija," uzsver eksperts.