Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Rihards Dubra: Saturamies nu!!!

Mīļie ļaudis! Man ir parasts savas vīzijas pierakstīt. Parasti notīs, bet šoreiz, lai saudzīgi izturētos pret man atvēlētajām minūtēm, tās esmu fiksējis vārdos un nolasīšu.

Man lūdza runāt par garīgumu... Tas nav viegli, jo garīgums ir saikne starp mums redzamo pasauli un visām tām telpām, laikiem, dimensijām, kuras reāli eksistē ārpus mūsu apziņas un ietekmē katru mūsu soli. Te neko nav iespējams izskaidrot ar racionāliem līdzekļiem un arī nevajag, jo nekas te nedarbojas tā, kā to vēlētos izskaidrot un pamatot cilvēks. Taču no šī līmeņa mēs saņemam neaptveramu spēku, kas iedarbojas uz mums ik mirkli, atrodoties radošā procesā, sarunājoties ar cilvēkiem, sakot tiem labu vai ļaunu, priecājoties, skumstot, žēlojot, mīlot un diemžēl arī nīstot. Bet ir tā, ka šīs formulās neizsakāmās lietas pakļaujas zināmiem likumiem, kurus gan mēs varam respektēt, lai sasniegtu labu, vai arī ignorēt, lai sasniegtu ļaunu.

Kā pasakās un stāstos par senatni, kur bija teikts: “tais laikos, kad pasaule bija pilna ļaunuma...”, man šodien jāatkārto tas pats. Šodien pasaule ir neaprakstāmi pilna ar ļaunumu, ko radām mēs paši, jo ik mirkli uz to tiekam mudināti un pierunāti, piespiesti, diemžēl iekodējot mūsu apziņā to, ka ļaunums ir norma, ka melot, zagt un pazudināt cilvēkus ir norma. Tas izsūc mūsu garīgo enerģiju. Un jo mazāk tās, jo mazprasīgāks pret savas dzīves kvalitāti kļūst cilvēks, kurš kļūst viegli manipulējams, un tā ir parādība, kas satrauc visvairāk, tādēļ akcents uz to.

Mums kā moderna, stilīga īpašība tiek piedāvāts kļūt nesarežģītiem savā domāšanā, neinteliģentiem. Mūs pieradina izvēlēties prastāko no iespējamā. Un tāds cilvēks ir izdevīgs, vadāms, tāds jau atkal, tāpat kā reiz senatnē, attaisnos ļaundari un nevis to, kurš tam pretojas. Vienkāršs piemērs iz dzīves – tiek zagtas automašīnas, cilvēki uztraucas, bet kā viņiem tiek raksturota situācija? Paši vainīgi, jo nebija savus spēkratus pienācīgi aprīkojuši ar aizsardzības sistēmām. Pilnīgs absurds! Zagt ir slikti, nevis kaut ko aprīkot vai neaprīkot! Un šādi apgalvojumi padara cilvēku apziņā par normu to, ka mums jāuzņemas daļa zagļa vainas, ka varbūt zaglis nemaz tik ļoti vainīgs nav..., nu vismaz daļēji nav vainīgs..., nē, nu nemaz nav vainīgs! Bet vainīgi esam mēs, ka kārdinājām viņu! Un mēs pierodam būt vainīgi, diemžēl no šīs sajūtas veidojas attīstības spirāle, tikai uz leju vedoša, destruktīva, kas rada arī iespēju ar mums manipulēt.

Līmenī, kurā atrodamies patlaban, destruktīvais ir sasniedzis pārsvaru. Tik lielu, ka savā domāšanā to jau pieņemam kā normu. Un tas attiecināms ne tikai uz fizisku preci, bet arī uz nemateriālām lietām. Paraugieties, kas notiek izglītības jomā patlaban. Tā ir jebkura cilvēka garīguma balsts, bet to tiek mēģināts padarīt par lielajiem virzītājspēkiem finansiālus zaudējumus nenesošu jomu, vai pat pelnošu, vai pat biznesu. Tas ir valsts attīstībā neko nesaprotošu, tālredzīgi domāt negribošu cilvēku spriedums. Tas ir tiešs ceļš uz iznīcību vispār. Un tādēļ mums vēlas iestāstīt un padarīt par normu to, ka Latvijā ir neglābjami slikts izglītības līmenis, jo, nemitīgi atkārtojot šo frāzi, kā sliktu šlāgeri radio, cilvēks pierod pie tās. Bet tās ir pilnīgas blēņas! Latvijā ir iespējams iegūt lielisku izglītību! Par to liecina arī mācītiesgribētāju skaits – vēl vairāk par to liecina melīgi noliegtais augstskolā studētgribētāju un studētspējīgo skaits. Sacīt to, ka jāslēdz vidusskolas, jo tās nespēj sagatavot reflektantus augstskolai, var tikai cilvēks, kurš APZINĀTI vēlas kropļot patiesību vai arī kura saimniekam tas ir izdevīgi, jo izglītots, garīgi spēcīgs cilvēks nav ietekmējams. Protams, neapgalvoju, ka viss ir ideāli, bet pasaulē neviens un nekas nav bez vainas, un no izņēmumiem nedrīkst neko secināt. Vismazāk to, ka skolās ir sastopami slikti skolotāji, bet ministrijās sēž nekļūdīgi eņģelīši, kuri atrodoties (drošības pēc – lai neaptraipītos) samērīgā attālumā no praktiskās darbības, domājas spējīgi esam izgudrot, ar kādu reveransu skolotājam jāatver klases durvis un cik vērts tas būtu naudas izteiksmē.

Un tad mēs nonākam pie vēl vienas jomas, kurā mūsu garīgā sfēra tiek it veikli apstrādāta. Mums visiem tiek iestāstīts, ka mums visiem ir tiesības uz to, šito un vēl kaut ko, ka mums ir cilvēktiesības. Tas jau ir skaisti, ja vien pasaulē it visam nebūtu vajadzīgs līdzsvars. Un Tiesību atsvars, kas tās notur līdzsvarā, ir Pienākumi. Un šie jēdzieni viens bez otra nevar eksistēt. Un ja man kāds stāsta, ka es nedrīkstu sacīt tā un šitā, jo tas aizskar viņa cilvēktiesības, tad es saku, ka varu gan sacīt kā vēlos, jo manas tiesības ir vārda brīvība, un neviens nav teicis, ka es brīvi nevaru teikt arī nepatīkamas lietas. Tādas taču eksistē, kāpēc par tām nedrīkstētu runāt. Un, ja tā ir patiesība, tad ir arī pienākums pacietīgi uzklausīt nepatīkamās lietas, ja tādas ir jāsaka, un vērst nepatīkamo par labu.

Un es drīkstu vaicāt, kur tad ir šīs vienlīdzīgās tiesības visiem? Dažiem tās ir tiesības uz dzīvi, dažiem tikai uz dzīvību, dažiem tās nav arī uz to.

Man ir vārda brīvība, un es drīkstu teikt, ka man riebj slinkums, neizdarība, nerēķināšanās ar citiem sava pašlabuma dēļ. Sevišķi riebīgi tas ir tad, ja slinkuma, neizdarības vai nerēķināšanās radītā kļūda tiek pasniegta kā sasniegums, kam jālīdzinās, kā norma. Un diemžēl mums jau tā ir norma, ka tiek samīti tie, kas apelē pie kultūras, ētikas normām.

Patiesi pretīgi vēl ir, ka katrs, kuram tas ir izdevīgi, ir gatavs apsolīt jebko, pat netaisoties domāt, vai to pildīs (par varēšanu pat nav runas!). Šajā mirklī es runāju par meliem. Ir atbaidoši skatīties, kā un cik veikli meli tiek padarīti par mūsu ikdienas normu. Kā par katru, kurš iedrīkstējies būt patiess, aci nepamirkšķinot, tiek sacerēti absolūti balti meli, kuri tiek pasniegti kā patiesība, ar argumentiem, kas nepārsniedz demagoģijas un baumu līmeni – un trakākais, ka neviens par to nekaunas. Daudzi no mums parādības ikdienišķuma dēļ paši sāk ticēt saviem meliem, un tas ir viens no garīgās dimensijas ļaunuma pakāpieniem. Atļaujos brīdināt, ka atpakaļceļš no šī pakāpiena ir smags, daudziem gandrīz neiespējams. Šo aicinu atcerēties šī gada sestajā jūnijā.

Un vēl pēdējā ļaunuma dimensija, kas saistīta ar visām iepriekšminētajām. Tā ir neaptveramā lepnība, kas valda visapkārt. Nejauciet to ar lepnumu, piemēram, par dzimto zemi, ar lepnumu par saviem mīļajiem, kas ir mīlestības izpausme. Es runāju par lepnību, par ciniski ļaunu pārākuma apziņu pār citiem. Tie, kam skaidrs, kā darbojas garīgās telpas likumi, zina, ka lepnība ir vislielākais ļaunums – tā dzemdē ikvienu citu ļaunumu virs zemes – tā rada lielību, neiecietību, nerēķināšanos, alkatību, melus, naidu utt., bet galā tam visam stāv nāve – fiziska un, kas vēl šausmīgāk, garīga.

Un mani patiešām pārņem bailes, redzot, ka publisku lepnību daudzi uztver kā normu. Augļi nav tālu jāmeklē – pie mums jau ir norma ierēdnim neatbildēt uz darba jautājumu vispār vai ar smaidu atbildēt pavisam kaut ko citu. Man absurda šķiet cilvēku šķirošana pēc profesijas. Profesija nav un nevar būt raksturlielums, kas iedala cilvēkus labākos un sliktākos, atšķirība varētu būt tikai profesionālī un diletantā. Diemžēl norma mums šķiet arī profesionālisma piedēvēšana diletantiem – visapkārt ir dzirdams, cik normāli ir lielīties ar katru nieku un par katru muļķību teikt – es to paveicu(!), jo kurš gan cits to spētu, bet visapkārt tūkstošiem cilvēku savā profesijā tūkstošiem reižu dienā dara ko labu un tas nezin kāpēc nav nekas īpašs. Man sāp tas, ka mēs visām šīm negācijām pakļaujamies un tās pieņemam. Diemžēl laikam ir tā, ka nekas no iepriekšteiktā nemainīsies tik ilgi, kamēr mēs uzskatīsim cilvēku par lietu, kas pieder valstij, nevis valsti par instrumentu, kas pieder cilvēkam. Un nemāku izskaidrot, kāpēc, bet man ir skaidrs, ka mūsu nabaga Latvija ir no visām pusēm nenormāli iekārots kumoss. Un tādēļ beigās teikšu, ka arī es kā kāds pazīstams runasvīrs katru nakti redzu sapņus. Un es sapnī redzēju, ka tas, ko daudzi saka, ka Latviju grib pārdot, nav taisnība. Es redzēju, ka viņa jau ir nopirkta!

Saturamies nu!!!

(Runa Radošo savienību plēnumā 2009.gada 1.jūnijā)

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas