Pēc Reuters vēstītā, B.Komorovski atbalstījis 41% vēlētāju, bet traģiski netālu no Smoļenskas bojā gājušā bijušā Polijas prezidenta Leha Kačiņska brāli Jaroslavu - 37%.
Kā teica A.Sprūds, šīs ir vēlēšanas, kuras, kā atzinuši paši poļi, bija konkurentus cienošas un bijusi mazāka negatīvā kampaņa, maz konfrontācijas vienam pret otru. "Izskatās, ka varētu sākties otrā kārta,
kurā varētu parādīties asumi, kas līdz šim nav
parādījušies," vērtēja eksperts.
Viņš teica, ka tagad ir 12 dienas, kuru laikā neizbēgami "šīs divas vīzijas sadursies,
šie divi cilvēki sadursies". Vēlēšanu otrā kārta gaidāma 4.jūlijā.
Komentējot vēlēšanu rezultātus, A.Sprūds pauda viedokli, ka tas nav ļoti liels pārsteigums, jo tika runāts, ka J.Kačiņskim varētu būt pietiekoši lielas iespējas, taču pie tiem procentiem, ar kuriem viņš sāka – 3-4% -, varot teikt, ka viņš sasniedzis pietiekoši pieklājīgu rezultātu. Pēc viņa vārdiem, nelaime Smoļenskā Kačiņsku brāļu idejas ir likusi priekšplānā un pietiekoši pozitīvi atsaukusies uz rezultātu.
Drīzāk par pārsteigumu varot uzskatīt trešās vietas ieguvēju Gžegožs Naperaļskis, kurš ieguvis gandrīz 14% vēlētāju atbalstu. Pirms pāris dienām reitingi rādījuši vien 3-4%. Viņa kampaņa bijusi dinamiska, uz jaunajiem cilvēkiem orientēta, atvērta.
Pēc Reuters ziņotā, investori un finanšu tirgi dotu priekšroku B.Komarovska uzvarai, jo tādā gadījumā būtu gludāka sadarbība ar premjera Donalda Tuska valdību, kas cīnās ar budžeta deficītu. Abiem esot arī līdzīgi viedokļi par Polijas pozīciju attiecībā uz Eiropas un Krievijas attiecību uzlabošanu.
A.Sprūds gan atturējās prognozēt lielas pārmaiņas atkarībā no tā, kurš tiks ievēlēts par Polijas prezidentu, jo katrā valstī
ir zināmi strukturālie ietvari, no kuriem aiziet pēkšņi projām esot diezgan
neiespējami. Lai gan būtu interesanti, ja J.Kačiņskis uzvarētu un
turpinātu sava brāļa idejas, piebilda eksperts.
Viņš pieļāva, ka B.Komarovskis varētu nebūt pilnībā autonoms prezidents, viņš varētu būt kā viens pakāpiens
ceļā uz lielākām izmaiņām, tai skaitā paredzamām izmaiņām, ka Polija kļūst par parlamentāri kanclerisku valsti, kur lielākais varas
centrs ir premjera nevis prezidenta rokās.