Janvāra grautiņu dalībnieku Bērziņu no cietuma var izglābt tikai Vējonis

Čehijā Bērziņš gaida tiesas lēmumu par izdošanu, bet Latvijā atgriezties viņš nevēlas, jo vainu grautiņos neatzīst un notiesāšanu uzskata par politisku izrēķināšanos.

Tiesa, no juridiskā skatu punkta Bērziņš ir darījis visu, lai savu situāciju tikai pasliktinātu.

Tuvinieki turpina Bērziņu atbalstīt un cer uz Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, kurš vienīgais var amnestēt grautiņu dalībnieku.

2009. gada 13. janvārī Doma laukumā ap desmit tūkstošiem cilvēku pieprasīja Saeimas atlaišanu. Kad sanāksme beidzās, sākās stihiski protesti jau pie Saeimas nama. Spriedze auga, uz Saeimas namu sāka lidot bruģakmeņi, pūlis iesaistījās sadursmēs ar likumsargiem, tika demolēti veikali un policijas transportlīdzekļi. Arī Ansis Ataols Bērziņš meta ar akmeņiem pa Saeimas namu, par ko līdz ar vēl 80 grautiņu dalībniekiem vēlāk atbildēja tiesas priekšā.

Iznākums varēja būt ļoti bēdīgs, jo tobrīd likums par šo nodarījumu kā mazāko iespējamo sodu paredzēja astoņus gadus ilgu cietumsodu. Bērziņam  un citiem apsūdzētajiem paveicās - kamēr policija un prokuratūra lietu izmeklēja, Saeima Krimināllikumā samazināja zemāko soda slieksni līdz trim gadiem. No vairāk nekā 80 apsūdzētajiem cietumā nonāca mazāk nekā desmit personas - tikai tie, kas jau iepriekš bija pārkāpuši likumu. Pārējiem tiesa piesprieda nosacītus sodus vai piespiedu darbu. Arī Bērziņam Augstākā tiesa par aktīvu dalību masu nekārtībās piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu uz gadu un astoņiem mēnešiem. Spriedums stājās spēkā 2015. gada aprīlī. Atbilstoši soda izpildes kodeksam, Bērziņam desmit dienu laikā bija jāpiesakās probācijas dienestā. Valsts probācijas dienests aicināja Ansi Ataolu Bērziņu reģistrēties soda izpildes uzraudzībai. Notiesātajam būtu dienests jāinformē par savu dzīves vietu, darbu un jāpaziņo par izbraukšanu no valsts, bet Bērziņš atteicās sadarboties. Viņš bija pārliecināts, ka Augstākā tiesa viņu ir atbrīvojusi no saistībām pret probācijas dienestu, jo spriedumā īpaši atzīmējusi, ka, notiesājot nosacīti, nav nosakāmi papildu pienākumi. 

"Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus, izdarīja secinājumu, ka nekādi papildu pienākumi Bērziņa kungam nav uzliekami. Acīmredzot probācijas dienests, kad uzsāka darbu ar šo Bērziņa lietu, pieļāva ļoti rupju kļūdu, neiedziļinājās tiesas spriedumā, varbūt pat viņu vispār nelasīja un vienkārši pēc iestrādāta tipveida šablona sūtīja arī Bērziņa kungam uzaicinājumu ierasties uz probācijas dienestu. Bērziņa kungs, būdams izglītots cilvēks apskatījās vēlreiz, kas rakstīts tiesas spriedumā, un lasa, ka viņam nav nekādi papildus pienākumi pildāmi," raidījumam komentēja zvērināts advokāts Jānis Mucenieks. 

Probācijas dienestā savukārt uzsver, ka nekādas kļūdas nav pieļautas - sodu izpildes kodekss paredz, ka ikvienam nosacīti notiesātajam ir jāsadarbojas ar probācijas dienestu. To apstiprinājusi arī tiesa, kas pēc dienesta ierosinājuma lēma par Bērziņa nosacītā soda aizstāšanu ar reālu cietumsodu.

"Šie pienākumi attiecas uz jebkuru nosacīti notiesāto, neatkarīgi no tā, vai tiesa ir pieņēmusi lēmumu noteikt papildu pienākumus tiem pienākumiem, kas jau tā ir noteikti Latvijas soda izpildes kodeksā," skaidroja Valsts probācijas dienesta Uzraudzības un probācijas programmu departamenta vadītāja Ilona Linde. Pēc Lindes teiktā var noprast, ja Bērziņš būtu ieradies, viņam būtiski ierobežojumi nebūtu noteikti. 

Ansis Ataols Bērziņš uz notikušo skatās citādāk - viņš nekad nav atzinis sevi par vainīgu, jo gājis protestēt pret toreizējās Ivara Godmaņa valdības politiku. Tas bijis politiskās pārliecības jautājums, un arī sadarbība ar probācijas dienestu bijis principa jautājums.

"Visu, ko es darīju, es darīju savas tautas labad, savas zemes labad, bet es tomēr nedomāju, ka mana valsts izpostīs manu dzīvi tikai tāpēc, ka es nenododu savu tautu. Es to negaidīju," uzskata Bērziņš. Laikā, kad probācijas dienests gaidīja Bērziņu, viņš bija devies studēt uz Lietuvu, vēlāk uz Meksiku, tad uz Čehiju. Līdz ar izbraukšanu no valsts viņš pārkāpa nosacītā soda noteikumus. Tagad Bērziņš atrodas Čehijas cietumā - apcietināt viņu prasīja Latvija, lai nogādātu mājās soda izciešanai. Latvijā viņš atgriezties negrib un uzskata, ka tiek politiski vajāts, tāpēc izdošanu ir apstrīdējis tiesā. 

Ansi Čehijā regulāri apciemo mamma Jeļena Staburova. 19. februārī viņa kļuva par liecinieci dēla piekaušanai. Cietuma ārsts nekādus ievainojumus neesot saskatījis, taču pateicoties čehu advokātei, notikušo izdevies fiksēt. Bērziņam konstatēti sasutumi, nobrāzumi un zilumi, savainots celis. Viņš pārvietojas ar kruķiem. 

"Advokāte panāca, ka viņu aizved pie pilsētas ārsta, kurš ļoti smagus ievainojumus konstatēja un visu pierakstīja, piefiksēja. Arī man tas papīrs ir. Bet cietums pret viņu ierosināja krimināllietu par to, ka viņš uzbruka cietumsargam un bojāja sienu liftā. Pie tam rokas viņam visu laiku bija sasietas," Nekā personīga stāsta Staburova.

Par notikušo informēta Latvijas Ārlietu ministrija un Latvijas vēstniecība Čehijā. Vēstniecība cietumam lūgusi informāciju par incidentu un pieprasījusi garantēt Bērziņa drošību. Tikmēr tuvinieki uzskata, ka pēc konfliktiem cietumā Bērziņa drošība ir apdraudēta, un cer uz apžēlošanu. To var izdarīt Valsts prezidents.

Prezidenta kancelejā apžēlošanas lūgumus izskata apžēlošanas dienests.  Šis gadījums nav vienkāršs, reiz lūgums apžēlot Ansi jau tika noraidīts. 2016. gadā to bija iesniedzis advokāts, taču pats apžēlojamais tobrīd bija izsludināts meklēšanā. Tagad prezidentam Bērziņu apžēlot pēc savas iniciatīvas lūdz ieslodzītā tuvinieki un draugi. 

Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Arnis Salnājs skaidro, ka šo lietu sīkāk nevar komentēt, taču tā tiek izskatīta.

Nekā personīga stāsta, ka pēc būtības Bērziņš iedzinis strupceļā sevi un neērtā situācijā nostādījis arī preidentu Vējoni - notiesātais atgriezties Latvijā nevēlas, bet apžēlošana nav iespējama, kamēr viņš nav atgriezies valstī. Savukārt prezidentam nu jāpieņem lēmums par cilvēku, kurš izteicis neuzticību valstij, prasot politisko patvērumu citur.