Saulainā maija rītā starpbrīdī pēc pirmās stundas kādā Rīgas skolā ieradās trīs skolnieču, kas tolaik mācījās 1., 3. un 5. klasē, tēvs - 54 gadus vecs inženieris, kuram pieder neliela firma un nav tā saucamo kaitīgo ieradumu. Dienai viņš stāsta, ka, strādājot darbā ar salīdzinoši brīvu laika plānojumu, bieži var atrast brīdi, lai atvestu meitām uz skolu mājās gatavotas pusdienas. Todien, ierodoties skolā, tēvs atklājis, ka jaunākā sešgadīgā meita matemātikā nav pierakstījusi mājas uzdevumu. Nepatīkamo jautājumu abi pārrunājuši nostāk no citu acīm - skolas pagalmā. Starpbrīdis beidzies, tēvs meitas plecam esot piedūris roku, tādējādi it kā parādot virzienu, kurp jāiet uz stundu.
Pavisam citādi šo tēva un meitas saskarsmi gan raksturo skolas sociālā pedagoģe. "Nepārprotami tur bija vardarbība," viņa saka telefonsarunā ar Dienu. Tikties un konkrētāk pastāstīt par notikušo viņa nevēlas. Taču todien viņa ziņojusi pašvaldības sociālajam dienestam, ka tēvs saniknots tvēris bērnu aiz matiem un rāvis uz skolas pagalmu. Negaidot stundu beigas, skolā ieradās bāriņtiesas pārstāvis, kurš intervēja ne tikai jaunāko, bet arī pārējās divas meitas. Secināts, ka bērni no ģimenes nekavējoši jāizņem. Tie ievietoti krīzes centrā. Dažas dienas vēlāk par šo notikumu ierosināts kriminālprocess. Valsts policijā informē, ka, veicot pārbaudes krīzes centra dokumentos, bērniem nav konstatēti miesas bojājumi, par kādiem varētu iestāties kriminālatbildība. Emocionālās vardarbības izmeklēšanu vairāk nekā trīs mēnešu laikā policija nav pabeigusi.
Jāpiebilst, ka augstākā izglītība un atbildīgs darbs ir arī šo triju meiteņu mātei. Saistībā ar ētiskiem apsvērumiem, kā arī tādēļ, ka lieta tiek skatīta slēgtā tiesas sēdē, aprakstītā ģimene un skola ir anonīmas.
Bāriņtiesas lēmumu vecāki apstrīdēja Administratīvajā rajona tiesā, kuras sēdes notika augusta sākumā. Liecināt par labu ģimenei bija ieradusies kaimiņu ģimenes pārstāve, mātes pilngadīgais dēls no pirmās laulības, kas iepriekš arī dzīvojis kopā ar patēvu, kā arī vienas meitas klases audzinātāja. Otras meitas klases audzinātāja sniegusi pozitīvu liecību rakstiski.
Liecinieku nopratināšanā vidējās meitas audzinātāja, kas skolā strādā 35 gadus, uzsvēra, ka abus vecākus pazīst kā sabiedriskus, inteliģentus un mierīgus cilvēkus. Klasē audzināmā meita parasti bijis dzīvespriecīgs, atklāts bērns. Tēvs meitas uz skolu gan atvedis, gan aizvedis, vecāki rūpējušies arī par viņu interešu izglītību. Tēvs parasti nesis meitas skolas somu. Skolotāja arī apmeklējusi meitenes sociālās aprūpes iestādē. Viņas raudājušas, lūgušās uz mājām. Skolotāju ļoti satraucis arī tas, ka vidējā meita aprūpes centrā bija lauzusi roku un bijuši arī citi diezgan nopietni veselības traucējumi. "Bērns pirms izņemšanas no ģimenes bija pilnīgi vesels un nu kļuva slims!" tiesā sacīja skolotāja. Vecāki Dienai piebilda, ka pēc traumas, kas radusies no pagrūšanas vai izkrišanas no šūpolēm, bērnu pie ārsta aizveduši viņi paši. Krīzes centra darbinieki veselu diennakti lauztajai rokai neesot pievērsuši pienācīgu uzmanību.
Rīgas bāriņtiesas pārstāvis gan tiesā uzsvēra - liktenīgajā maija dienā, intervējot bērnus, noskaidrots, ka vardarbība šajā ģimenē esot ilgstoši. Kāda no meitām toreiz sacījusi, ka ir pareizi, ka vecāki soda bērnus par nesekmību, jo tad tie mācās labāk. Bāriņtiesas pārstāvis minēja arī to, ka tēvs pārmērīgi kontrolējot meitas. Minēts arī, ka vecāki meitenes par agru palaiduši skolā (viņas ir apmēram gadu jaunākas par klasesbiedriem) un ka šis apstāklis varētu radīt problēmas. Pirms liktenīgās tēva un meitas sarunas skolas pagalmā šī ģimene gan nebija sociālo dienestu uzskaitē kā nelabvēlīga.
Pamatojot nepieciešamību nekavējoši vecākiem pārtraukt bērnu aizgādības tiesības, bāriņtiesa arī min, ka meiteņu tēvs 1989. gadā ir ārstējies psihiatriskajā slimnīcā un līdz 1996. gadam bijis uzskaitē kā sabiedriski bīstama persona ar psihiskām novirzēm. Tolaik viņš esot draudējis nogalināt savu pirmo sievu un dēlu, izdarīt pašnāvību. Vardarbībā vainotais tēvs tiesā minēto diagnozi gan skaidro ar to, ka padomju laikā viņu par vājprātīgu un sociāli bīstamu padarīja Latvijas PSR Valsts drošības komiteja, kuras darbiniece bijusi viņa pirmā sieva. "Es biju citādi domājošais, kādus tolaik VDK centās izolēt psihslimnīcās," paskaidro vīrietis.
Fonda Zvannieku mājas mājas pārstāve saka: "Ja ģimenei atņemtās meitenes incidenta dienā liecinājušas, ka mājās tiek vardarbīgi iespaidotas, tad bāriņtiesa nemaz nedrīkst nereaģēt. Izņemt bērnus no ģimenes ir galējs risinājums, ko dara tikai, ja ir apdraudēta bērna dzīvība un veselība."
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 9.oktobra, izdevumā!