Atbalsts bija paredzēts ne vien daudzpusīgas informācijas un viedokļu atspoguļošanai par Covid-19 krīzes pārvarēšanu, bet arī abonēto preses izdevumu piegādes un elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu apraides izmaksām. Tāpat tika atbalstīti reģionālie mediji.
Tiesa, atbalstu saņēma ne vien plašsaziņas līdzekļi, kas ar savu darbību jau ilgstoši pierādījuši profesionalitāti un atbildīgu attieksmi pret sabiedrību, bet arī tā sauktie Kremļa propagandas izplatītāji un izklaides raidījumi.
Tas lika uzdot jautājumus, cik godīgi un precīzi bija finansējuma sadales kritēriji. Vai piešķirtā nauda ir attaisnojusi līdzekļus? Vai ir jūtami uzlabojusies sabiedrisko mediju sniegtās informācijas kvalitāte, ņemot vērā, ka sabiedriskā pasūtījuma nodrošināšanai tika piešķirti papildu līdzekļi? Kādi uzlabojumi mediju vidē vēl būtu nepieciešami?
Gunta Līdaka
Mediju eksperte, bijusī NEPLP locekle
Vērtējot mediju atbalstam piešķirtā valsts finansējuma atdevi, kopumā jāsecina, ka sabiedrība īsti nespēj saprast, kur šie 2 miljoni eiro ir palikuši tā vienīgā iemesla dēļ, ka lielākā daļa naudas ir aizgājusi esošajā saturā un mediju pamatvajadzību un uzturēšanas nodrošināšanai.
Naudas trūkums un mediju nabadzība ir atslēgas vārdi visā šajā stāstā, un īpaši tas izpaudās kovidlaikā. Neskatoties uz to, vai nauda ir vai nav, mediji saražoja milzīgu informācijas apjomu. Taču ir jautājums par šīs informācijas un ziņu plūsmas kvalitāti un spēju procesus analizēt profesionāli un padziļināti. Valsts piešķirtās naudas mērķis pirmajā konkursā bija informēt par slimības gaitu un kā iedzīvotājiem rīkoties pandēmijas laikā. Tādējādi valdībai tika nodrošināti komunikācijas kanāli, bet netika padziļināti skaidrots un analizēts, kas notiek. Ziņas par saslimušajiem, mirušajiem un piesardzības pasākumiem arī veidoja kopējo fonu, kādā sabiedrība tika informēta par Covid-19.
Tā bija liela problēma, jo sabiedrība meklēja atbildes uz jautājumiem ne tikai par pašu slimību, bet arī uz citiem jautājumiem, kas pandēmijas ietekmē būtiski izmainīja viņu dzīvi.
Piekrītu, ka bažas par to, ka šī nauda netika iedalīta analītikai, ir pamatotas. Mediji naudu visbiežāk tērēja, lai noturētos virs ūdens un izdzīvotu. Taču vienlaikus jānorāda, ka tāds arī bija par mediju politiku atbildīgās Kultūras ministrijas mērķis, kas tika iestrādāts informatīvajā ziņojumā valdībai. Proti, noturēt medijus esošajā līmenī.
Kultūras ministrija to faktiski izdarīja – iedeva naudu visām izmaksām, kas medijiem tobrīd ''dega''.
No šāda viedokļa Kultūras ministrijai ir grūti kaut ko pārmest, jo situācija bija ļoti neordināra un tāda, kurā strauji jāreaģē. Tomēr medija lietotājs saturā izmaiņas neredzēja, un viņam neradās sajūtas, ka nauda iztērēta lietderīgi.
Nākamajos naudas piešķiršanas viļņos un arī turpmāk ir aktualizēts jautājums par satura kvalitāti. Tam ir jāpievērš liela nozīme, izstrādājot konkursa nolikumu. Jā, daudzi mediji bija čakli un iesniedza projektus par vairākiem saviem produktiem, slinkākie startēja konkursā tikai kā mediju grupa. Iniciatīvas trūkumu var piesaukt, var nepiesaukt, bet nolikumā tad bija precīzāk jānosauc, kas drīkst pieteikties atbalstam – mediju grupa, katrs izdevums atsevišķi, izdevniecība utt. Ja šo atzīst par kļūdu, tas būtu jāņem vērā nākamajos konkursos.
Par šīm lietām ir jārunā un tās jāanalizē, jo lielākā problēma medijos ir tajā, ka notiek nevis diskusija par to, kas ir labi un kas ir slikti, bet savstarpēja konkurentu apkarošana cīņā par finansējumu. Tā vietā, lai analizētu kļūdas, kas ir bijušas naudas piešķiršanas procesā, notiek agresīva cīņa starp mediju dalībniekiem, kas mēģina pierādīt, ka viens ir balts, otrs – melns. Es šo diskusiju par mediju grupām un atsevišķajām izdevniecībām nesaprotu – tas ir iniciatīvas jautājums, jo, izstrādājot projektu pieteikumus, ir jāiegulda laiks un enerģija. Ir pat labi, ka pieteicēju ir vairāk, jo tas veicina iekšēju konkurenci mediju vidū. Manuprāt, ir labi, ka katrs medijs var iesniegt savus projektus, jo katrs ir ļoti atšķirīgs un savas nišas produkts, bet ar vienu noteikumu – pēc tam mediju saturs tiek rūpīgi analizēts.
Mediju kritikas trūkums ir ļoti liela Latvijas problēma. Būtu nepieciešama lielāka diskusija gan par Mediju fonda lomu, gan par naudas dalītājiem, tā kā tie bija vairāki, ar atšķirīgiem finansējuma piešķiršanas principiem. Naudas dalīšanas principiem ir jābūt vienotiem, caurspīdīgiem un skaidri saprotamiem gan medijiem, gan sabiedrībai. Ir jāņem vērā, ka cilvēki, kas vērtē projektus, ir ielikti zināmā rāmī, tāpēc viņiem kaut ko ir grūti pārmest.
Iespējams, šiem kritērijiem nemaz nav jābūt tik striktiem, bet jāņem vērā pamatprincipi, jo žurnālistika ir ļoti radoša nozare.
Sabiedriskie mediji informēšanas funkciju veic ar lielu intensitāti, taču atkal – tā ir valdības oficiālā viedokļa tiražēšana, mazāk analīzes un izpratnes veidošana, sabiedrības organizēšana un mierināšana. Šobrīd ziņas tikai uzdzen stresu. Jo mazāk mediji nodarbojas ar analīzi, jo lēmumu pieņēmējiem mazāk galvas sāpju. Tā kā situācija izveidojusies ar daudz nezināmajiem, ir svarīgi, ka ir arī citi alternatīvi viedokļi, par kuriem būtu jādiskutē, lai kliedētu aizspriedumus un uztraukumu sabiedrībā. Varbūt kādam tie nepatīk, bet man ir bail, ka ar šo Covid kampaņu zaudējam viedokļu daudzveidību. Tas ir bīstamākais, ņemot vērā mediju lomu demokrātiskā valstī.
Vai vainojama žurnālistu profesionalitāte? Domāju, ka drīzāk neskaidra valdības izpratne par mediju lomu pandēmijas situācijā. Iestājoties krīzei, valdība saprata, ka tā nevar neatbalstīt medijus, bet nebija profesionālas izpratnes par to, cik tas maksā un kādiem mērķiem naudu vajadzētu tērēt. Žurnālisti, kas spēj pētīt un analizēt, aiziet strādāt citās nozarēs, jo tas ir milzīgs darbs, kas netiek pienācīgi atalgots.
Taču negribētu teikt, ka tas, kas šogad tika izdarīts mediju atbalstam, bija nepareizi. Secinājumi – mums ļoti trūkst mediju kritikas un kvalitatīvas pētnieciskās žurnālistikas. Ir vitāli svarīgi, kādu informāciju sabiedrība saņem. Sabiedrībai un politiķiem jāsaprot, ka mediju vides veselībai ir jāvelta resursi ne tikai tādos brīžos kā Covid krīze, bet sistēmiski. Mediju atbalsta fonds ir jāveido kā vienota, spēcīga bāze, kurā tiek realizēti mediju projekti, un pēc katra cikla jāveic publiska šo projektu apspriešana vismaz profesionālajā vidē. Lai nav tā, ka viens no konkurentiem nokritizē pārējos un tā jāpieņem kā absolūta patiesība.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne.