Aprit simts gadi kopš proklamēta Latvijas valsts

Svētku centrālie notikumi tiks atklāti ar saullēkta sagaidīšanu un rīta ieskandināšanu Gaiziņkalnā, Dzegužkalnā, Brīvības laukumā, Turaidā, Mežotnes pilskalnā, Kolkā, Alsungā un pie Rāznas ezera. Iedzīvotāji aicināti šīs dienas rītā ģimenes vai draugu lokā godināt Latvijas karogu, nodziedāt valsts himnu un dziedāt arī citas latviešu dziesmas.

Par godu Latvijas Republikas proklamēšanas simtajai gadadienai Saeima svētdien plkst.11 sanāks uz svinīgo sēdi Latvijas Nacionālajā teātrī - vietā, kur pirms simts gadiem dibināta Latvijas valsts. Svinīgajā parlamenta sēdē uzrunu teiks Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA).

Rīgā, 11.novembra krastmalā, plkst.14 notiks Nacionālo bruņoto spēku parāde, kas būs lielākā valsts vēsturē un kurā piedalīsies aptuveni 1700 karavīru, zemessargu, policistu, robežsargu, ugunsdzēsēju un jaunsargu. Parādi komandēs Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš.

Pie Brīvības pieminekļa no plkst.18.45 notiks muzikāls uzvedums 18.11. Šim pasākumam veidota īpaša scenogrāfija apkārt piemineklim, kurā piedalīsies sabiedrībā atpazīstamas personas. Skanēs dziesmas un dzeja, ko papildinās īpaši veidots video materiāls un gaismas instalācijas. Pēc muzikālā uzveduma notiks Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna.

Savukārt no plkst.21.02 līdz 21.20 pēc Latvijas himnas kopīgas nodziedāšanas 11.novembra krastmalā notiks gaismas uzvedums Saules mūžs un simtgades salūts. Uzveduma centrālais tēls ir Saule, un stāsts vēstīs par Latvijas vēsturi no dibināšanas līdz mūsdienām.

Latvijas Republika tika proklamēta 1918.gada 18.novembrī plkst.16 Otrajā pilsētas teātrī, tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī.

Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludināja, ka "Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme, Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts, kuras Satversmi un attiecības ar ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce, sasaukta uz vispārēju, abu dzimumu tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata".

Šo notikumu lielā mērā sekmēja Pirmā pasaules kara notikumi Krievijā, Vācijā, Anglijā un citās valstīs.

1918.gadā pēc Brestļitovskas līguma parakstīšanas starp padomju Krieviju un Vāciju visu Latvijas teritoriju okupēja vācu karaspēks. 1917.gada septembrī latviešu politisko partiju vadītāji nodibināja kopēju organizāciju - Demokrātisko bloku. Otra politiskā organizācija bija Latvijas Pagaidu nacionālā padome, kurā ietilpa lielākā politiskā partija - Latvijas Zemnieku savienība (LZS). Tiek uzskatīts, ka neatkarīgās Latvijas valsts proklamēšanas tiešais impulss bija Vācijas impērijas sabrukums, jo 1918.gada 9.novembrī Vācijā izcēlās revolūcija, un ķeizars Vilhelms II aizbēga uz Nīderlandi, līdz ar to Vācija bija spiesta parakstīt pamiera noteikumus.

Šajā pašā dienā Anglijas ārlietu ministrs lords Artūrs Balfūrs vēstulē Latviešu Pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas vadītājam Zigfrīdam Annai Meierovicam rakstīja: "Viņa Majestātes valdība ir raudzījusies ar visdziļāko līdzjūtību uz latviešu tautas centieniem un viņas gribu atsvabināties no vācu jūga. Tā ar prieku atkal apliecina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu nacionālajai padomei kā de facto neatkarīgai iestādei līdz laikam, kamēr Miera konference liks pamatus brīvības un laimes jaunam laikmetam priekš Jūsu tautas."

Tad Latvijā sākās aktīva politiskā rosība, jo 1918.gada 17.novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas un aizdošanas kases valdes priekšsēdētāja un vienlaikus Rīgas pilsētas mēra Gustava Zemgaļa miteklī Rīgā, Suvorova ielā 3 (tagad Kr.Barona iela) tika nodibināts Latvijas "priekšparlaments", Tautas padome, kurā apvienojās gan Demokrātiskā bloka, gan Latvijas Pagaidu nacionālajā padomē ietilpstošās partijas.

1918.gada 18.novembrī Tautas padome Nacionālā teātra telpās proklamēja Latvijas Republikas neatkarību.

Neraugoties uz baltvācu muižniecības atklāti negatīvo attieksmi, divas mazākas baltvācu partijas ieguva pārstāvniecību Latvijas Tautas padomē, un pirmajā valdībā bija viens ministrs vācietis.

Tautas padomē bija pārstāvētas visas politiskās partijas, izņemot lieliniekus un galēji labējos. Pirmā pagaidu valdība bija pilsoniska. Taktisku apsvērumu dēļ sociāldemokrāti izšķīrās palikt ārpus valdības.

Par Latvijas pirmo Ministru prezidentu Tautas padome ievēlēja Zemnieku savienības līderi Kārli Ulmani. Par ārlietu ministru kļuva Zigfrīds Anna Meierovics. Par Tautas padomes prezidentu un līdz ar to arī par valsts pagaidu galvu tika izraudzīts advokāts Jānis Čakste.

Toreiz jaunās valdības situācija bija ļoti sarežģīta: tās rīcībā nebija nekāda varas aparāta. Vissvarīgākais uzdevums bija izveidot savus bruņotos spēkus, bet Vācijas armijas vadība kavēja mobilizācijas pasākumus un drīzāk bija gatava iznīcināt savus ieroču krājumus, nekā nodot tos jaunajai valstij.

Jaunajai valdībai nebija gandrīz nekādu iespēju un līdzekļu novērst sarkano strēlnieku uzbrukumu, kurā Rīga tika ieņemta 1919.gada janvārī. Cīņa ar Pētera Stučkas padomju valdību un Bermonta vadītajiem vācu un krievu dumpiniekiem 1919.gadā saliedēja ap jauno valdību plašas tautas masas, un tā turpināja pastāvēt 22 gadus, lai atkal atdzimtu pēc 50 gadu ilgas okupācijas.