Atkārtoti traumē jau cietušus bērnus

Man pieauguši cilvēki ir stāstījuši, kā bērnībā vecāki viņiem lika melot un viņi to arī darīja. Bērns pavisam mierīgi var samelot. Ja psihologs vai krīzes centra intervētājs nebūs motivēts (un viņi arī nav motivēti) kritiski vērtēt bērna stāstīto, tad nav izslēgta nevainīga cilvēka notiesāšana ar mūža ieslodzījumu. Nopratināšanas mērķis nav psiholoģiskās palīdzības sniegšana bērnam, bet gan lietas apstākļu noskaidrošana. Vienlaikus ļoti uzteicams ir priekšlikums, ka bērna nopratināšana jāfilmē video, lai nav otreiz jāpratina. Pareizi būtu vispār visas nopratināšana filmēt.

man šķiet, ka 1) pirmkārt un 2) galvenokārt jābūt draudzīgam, gudram, iejūtīgam personālam. Telpām jābūt mājīgām nevis kā cietuma kamerai.

konkrēti zinu šķiršanās gadījumu, kur mamma ir soc darbinieks un piespieda bērnu liecināt, kā viņai vajag, nevis pēc patiesības

Ārvalstu pieredze liecina, ka interjeram telpā, kurā runā ar nepilngadīgo, jābūt tādam, kas rada drošības sajūtu. To, piemēram, varot panākt ar skaņu necaurlaidīgām sienām un durvīm, kā arī logiem, kuru nav ielas pusē, jo trokšņi un skats aiz tā var novērst uzmanību. Nopratināšanas istabā nedrīkst būt arī tādu papildu stimulu kā attēli, vaļēji plaukti, telefons, rotaļlietas -------------------- Ko tik papīrs nepacieš?